– Kā tu to izdari? Kāda ir sajūta? Cik tālu tu vari tā nokļūt?
– Ir iespējams nokļūt jebkurā vietā un jebkurā laikā, kur vien pats vēlas, – Vecākais teica. – Es esmu bijis visās vietās un laikos, ko vien varu iedomāties. – Viņš palūkojās uz jūru. – Tas ir savādi. Kaijas, kuras nicina pilnību ceļošanas dēļ, nekur nenokļūst, tās virzās lēni. Tās, kuras atliek ceļošanu, lai apgūtu pilnību, nokļūst itin visur un uzreiz. Atceries, Džonatan, Debesis nav nedz vieta, nedz laiks, jo vieta un laiks ir vārdi bez nozīmes. Debesis ir…
– Vai tu vari mani iemācīt tā lidot? –Džonatans Kaija trīsēja nepacietībā atkal iekarot nezināmo.
– Protams, ja tu vēlies mācīties.
– Es vēlos. Kad varam sākt?
– Varam sākt tūlīt, ja vien gribi.
– Es gribu iemācīties tā lidot, – Džonatans teica, un viņa acīs gailēja savāda gaisma. – Saki, kas man jādara!
Čiangs runāja lēni un ļoti vērīgi lūkojās jaunākajā biedrā.
– Lai lidotu tik ātri kā doma, un tas nozīmē uz jebkurieni, – viņš teica, – tev jāsāk ar apzināšanos, ka tu jau esi ieradies…
Pēc Čianga vārdiem, galvenais ir, lai Džonatans pārstātu apzināties sevi ierobežotā ķermeņa gūstā, ķermenī ar četrdesmit divu collu spārnu izpletumu un lidotprasmi, ko iespējams uzskicēt kartē. Galvenais bija apzināties, ka viņa patiesā daba, tik pilnīga kā neuzrakstīts skaitlis, vienlaikus dzīvo visur – laika un telpas izplatībā.
Džonatans neatlaidīgi, kaismīgi vingrinājās dienu no dienas, sākot ar saullēktu un līdz pusnaktij. Taču, par spīti visām pūlēm, viņš nepakustējās no vietas pat par spalvas platumu.
– Aizmirsti ticību! – Čiangs laiku pa laikam atkārtoja. – Tev nevajadzēja ticību, lai varētu lidot, tev vajadzēja saprast, kā jālido. Tagad ir tieši tas pats. Mēģini vēlreiz…
Tad kādu dienu Džonatans, stāvēdams krastmalā aizvērtām acīm un koncentrēdams uzmanību, vienā acumirklī aptvēra, ko Čiangs ir centies viņam pateikt.
– Jā, tā ir taisnība! Es esmu pati pilnība, kaija bez ierobežojumiem! – Viņš izjuta neaprakstāmu līksmes vilni.
– Labi! – teica Čiangs, un viņa balsī skanēja uzvaras gandarījums.
Džonatans atvēra acis. Viņš kopā ar Vecāko stāvēja pilnīgi citādā jūras krastā –koki auga līdz pat ūdens malai un virs galvas griezās divas vienādas, dzeltenas saules.
– Beidzot tu esi apjautis galveno, – Čiangs teica, – bet vēl drusku jāpiestrādā, lai tu spētu sevi kontrolēt.
Džonatans jutās apstulbis.
– Kur mēs esam?
Vecākais, kuru neparastā apkārtne itin nemaz nemulsināja, nevērīgi atbildēja:
– Acīmredzot mēs esam uz kādas planētas ar zaļām debesīm un dubultu zvaigzni saules vietā.
Džonatanam izlauzās sajūsmas kliedziens – pirmā skaņa, ko viņš izdvesa, kopš bija atstājis Zemi.
– TAS IZDODAS!
– Protams, tas izdodas, Džon, – sacīja Čiangs. – Tas vienmēr izdodas, ja vien tu zini, ko dari. Bet tagad par to, kā sevi kontrolēt…
Kad viņi atgriezās mājās, bija tumšs. Pārējās kaijas uzlūkoja Džonatanu ar bijību zeltainajās acīs, jo tika redzējušas viņu pazūdam no tās vietas, kur viņš tik ilgi bija nekustīgi stāvējis.
Džonatans gluži negribīgi uzklausīja apsveikumus. – Es te esmu jaunatnācējs! Es tikai sāku mācīties! Tās esat jūs, no kā man jāmācās!
– Nez vai tā ir, Džon, – sacīja Sallivans, stāvēdams blakus. – Tev ir mazāk bail mācīties nekā jebkurai citai kaijai, ko esmu redzējis desmittūkstoš gadu laikā. – Bars apklusa, un Džonatans mulsi sagrozījās.
– Mēs varam sākt strādāt ar laiku, ja tu vēlies, – Čiangs teica, – līdz tu spēsi lidot pagātnē un nākotnē. Un tad tu būsi gatavs sākt to, kas ir visgrūtākais, visvarenākais, vislieliskākais. Tu būsi gatavs sākt lidot augšup un iepazīt labestības un mīlestības nozīmi.
Pagāja mēnesis vai varbūt mēnesim līdzīgs laikposms, un Džonatans darbojās nepārspējamā ātrumā. Viņš vienmēr bija mācījies ātri, arī no ikdienišķas pieredzes, un tagad, būdams paša Vecākā īpašais audzēknis, idejas uztvēra kā spēcīgas jaudas dators spalvu apvalkā.
Bet tad pienāca diena, kad Čiangs pazuda. Viņš bija klusi aprunājies ar visām kaijām, mudinādams tās nekad nepārtraukt mācīšanos, trenēšanos un centienus labāk izprast dzīves netveramo pilnības principu. Un, viņam tā runājot, spalvas kļuva arvien spožākas un spožākas, līdz beidzot sāka tā mirdzēt, ka neviena kaija vairs nespēja viņā lūkoties.
– Džonatan, – viņš teica, un tie bija viņa pēdējie vārdi, – turpini izzināt ceļu uz mīlestību!
Kad kaijas atkal pavērās apkārt, Čianga starp viņām vairs nebija.
Dienām ritot, Džonatans juta, ka arvien biežāk domā par Zemi, no kuras bija nācis. Ja, tur dzīvodams, viņš būtu zinājis kaut desmito, kaut simto daļu no tā, ko zināja te, cik daudz nozīmīgāka būtu bijusi dzīve! Stāvēdams smiltīs, viņš sāka prātot, vai tur, agrākajā vietā, varētu būt kāda kaija, kura pūlas pārvarēt sev ierādītās robežas, saskatīt lidojumā dziļāku jēgu nekā tikai traukšanos pēc maizes kripatas aiz laivas borta. Varbūt kāda no tām ir pat kļuvusi par Izstumto, tāpēc ka Baram acīs pateikusi patiesību. Un, jo vairāk Džonatans vingrinājās labestībā un jo vairāk viņš strādāja, lai izzinātu mīlestības dabu, jo vairāk viņam gribējās atgriezties uz Zemes. Jo, par spīti vientulīgajai pagātnei, Džonatans Kaija bija dzimis, lai nestu mācību tālāk, un vislabākais mīlestības apliecinājuma veids viņam bija nodot daļiņu iepazītās patiesības kādai citai kaijai, kurai vajadzēja tikai izdevību ieraudzīt patiesību pašai.
Sallivans, kurš meistarīgi prata lidojumu domas ātrumā un tagad palīdzēja to apgūt citiem, bija šaubīgi noskaņots.
– Džon, tu jau vienreiz biji Izstumtais. Kāpēc tu domā, ka kāda no kaijām tavos agrākajos laikos uzklausīs tevi tagad? Tu taču zini sakāmvārdu, kas ir ļoti patiess: kaija, kura lido visaugstāk, redz vistālāk. Tās kaijas, no kuru vidus tu esi nācis, stāv uz zemes, ķērkdamas un cīnīdamās savā starpā. Kaijas lido tūkstošiem jūdžu no debesīm – un tu saki, ka vēlies parādīt viņām Debesis no tās vietas, kurā viņas atrodas! Džon, kaijas taču nespēj saskatīt pat savu spārnu galus! Paliec tepat! Palīdzi jaunajām kaijām šeit, palīdzi tām, kuras ir pietiekami augstu, lai saskatītu to, kas tev sakāms! – Viņš brīdi klusēja, tad piebilda: – Un ja Čiangs būtu devies atpakaļ uz savām vecajām pasaulēm? Kur tad šodien būtu tu?
Pēdējie vārdi bija vistrāpīgākie… Sallivanam taisnība. Kaija, kura lido visaugstāk, redz vistālāk.
Džonatans palika un strādāja ar jaunajiem putniem, kas viņiem piebiedrojās, kas visi bija ļoti spējīgi un ātri apguva uzdevumu. Taču vecās izjūtas atgriezās, un viņš nespēja atvairīt domu par to, ka uz Zemes varbūt ir viena vai divas kaijas, kuras arī spētu mācīties. Cik nesalīdzināmi vairāk viņš pats tagad jau zinātu, ja toreiz, kad viņš kļuva par Izstumto, pie viņa būtu ieradies Čiangs!
– Sallivan, man jādodas atpakaļ, – viņš beidzot teica. – Taviem audzēkņiem veicas labi. Viņi var tev palīdzēt apmācīt jaunatnācējus.
Sallivans nopūtās, taču nestrīdējās.
– Man droši vien tevis pietrūks, Džonatan, – viņš tikai noteica.
– Kaunies, Sallivan! – Džonatans pārmetoši atsaucās. – Un nerunā aplamības! Kāpēc tad mēs katru dienu vingrināmies? Ja mūsu draudzība būtu atkarīga no tādiem šķēršļiem kā telpa un laiks, tad taču mēs, beidzot telpu un laiku pārvarēdami, iznīcinātu paši savu brālību! Bet mēs pārvaram laiku, un viss, kas paliek, ir Šeit. Mēs pārvaram telpu, un viss, kas paliek, ir Tagad. Un vai tev neliekas, ka, būdami Šeit un Tagad, mēs laiku pa laikam redzēsim viens otru?