– Pirmkārt, – viņš smīnēdams sacīja,– jūs visi mazliet par vēlu pievienojāties lidojumam…
Baram cauri izurbās gluži kā zibens šautra. Šie putni ir Izstumtie! Un tie ir atgriezušies! Un tas… tas nedrīkst notikt! Flečera paredzējumi par kauju strāvoja cauri Bara apjukumam.
– Jā, protams, skaidrs, ka viņi ir Izstumtie, – sacīja dažas jaunās kaijas, – bet, paklau, kur viņi tik vienreizēji iemācījās lidot?
Pagāja gandrīz stunda, līdz Baru apskrēja Kaiju Vecākā pavēle: ignorēt viņus! Kaija, kas runā ar Izstumto, pati kļūst par Izstumto. Kaija, kas skatās uz Izstumto, pārkāpj Bara Likumu. Kopš tā brīža pret Džonatanu pavērsās pelēkas muguras, taču viņš likās to nemanām. Viņš vadīja treniņus tieši virs Padomes Piekrastes un pirmoreiz nepiekāpīgi spieda audzēkņus sasniegt savu spēju robežu.
– Mārtin Kaija! – debesīs atskanēja viņa sauciens. – Tu teici, ka zinot, ko nozīmē lēnais lidojums. Tu to nezini, iekams neesi pierādījis! LIDO!
Un mazais, klusais Mārtins Viljams Kaija, iztrūcies, ka trenera kaismīgā bulta trāpījusi tieši viņam, pārsteidza pats sevi un kļuva par lēno lidojumu meistaru. Visvieglākajā vēsmā viņš spēja izliekt spalvas tā, lai bez viena vienīga spārnu vēziena paceltos no smiltīm mākoņos un nolaistos atpakaļ.
Tāpat arī Čārlzs Rolands Kaija uzlidoja Lielajā Kalnu Vējā līdz divdesmit četru tūkstošu pēdu augstumam, traucās lejā zilgans no aukstā retinātā gaisa, pārsteigts un laimīgs, apņēmies rīt uzlidot vēl augstāk.
Flečers Kaija, kuru figūru lidojumi aizrāva vairāk nekā visus citus, veiksmīgi izdarīja vertikālo palēnināto sešpadsmit apgriezienu mucu un nākamajā dienā papildināja to ar trīskāršo riteni. Spalvas saulē balti zaigoja, mezdamas dzirkstošus starus pār piekrasti, no kuras viņā slepus raudzījās ne viena vien acs.
Visu laiku Džonatans bija līdzās katram savam audzēknim, demonstrēdams, ierosinādams, uzstādams, vadīdams. Viņš lidoja kopā ar tiem cauri naktij, mākoņiem un vētrai tīrā sporta pēc, kamēr Bars nožēlojami tupēja zemē, visi spiedās cits pie cita.
Kad lidošana bija galā, audzēkņi smiltīs atpūtās, un pamazām viņi sāka ieklausīties Džonatanā arvien uzmanīgāk. Viņam bija neprātīgas idejas, ko citas kaijas nespēja saprast, bet dažas arī tīri labas domas, ko tās saprata un pieņēma.
Nakts gaitā apkārt audzēkņu lokam pamazām izveidojās vēl viens – ziņkāru kaiju loks, kuras stundām ilgi tumsā klausījās, negribēdamas redzēt cita citu vai pašas tikt pamanītas, un pirms rītausmas tās visas klusi pazuda.
Mēnesi pēc Atgriešanās pirmā kaija no Bara šķērsoja aizliegto robežu un izteica vēlēšanos iemācīties lidot. Ar šo lūgumu Terenss Lovels Kaija izpelnījās bargu nosodījumu, kļuva par Izstumto putnu un par Džonatana astoto audzēkni.
Nākamajā naktī no Bara atšķīrās Kērks Meinards Kaija un, steberējot pa smiltīm un nevarīgi velkot kreiso spārnu, sabruka pie Džonatana kājām.
– Palīdzi man! – viņš ļoti klusi teica, tik vārgi, kā mēdz runāt mirstošie. – Es gribu lidot vairāk par visu pasaulē…
– Tad piebiedrojies mums! – Džonatans atbildēja. – Pacelies man līdzi augšup no zemes, un sāksim!
– Tu nesaproti. Mans spārns! Es nevaru pakustināt spārnu!
– Meinard Kaija, tev pieder brīvība būt tam, kas tu esi, savs īstais es; tev tā pieder tepat un uz vietas, un nekas nevar stāties tev ceļā. Tāds ir Lielās Kaijas Likums – tas Likums, kas pastāv.
– Vai tu saki, ka es varu lidot?
– Es saku, ka tu esi brīvs.
Tas notika pavisam vienkārši un ātri – Kērks Meinards Kaija izpleta spārnus un bez piepūles pacēlās nakts tumsā. Baru no miega pamodināja viņa kliedziens no piecsimt pēdu augstuma – tik skaļš, cik vien skaļi viņš spēja to izkliegt:
– Es varu lidot! Klausieties! ES VARU LIDOT!
Saullēktā gandrīz tūkstoš kaiju atradās apkārt audzēkņu lokam, ar izbrīnu lūkodamās uz Meinardu. Tām nerūpēja, vai kāds tās redz vai ne, un tās klausījās, cenzdamās saprast Džonatanu Livingstonu Kaiju.
Viņš runāja pavisam vienkāršas patiesības – ka kaijai pienākas lidot, ka brīvība ir pati putna būtība, ka viss, kas aizšķērso ceļu uz šo brīvību, ir jāatvirza malā, vienalga, vai tas būtu rituāls, aizspriedums vai jebkāds cits ierobežojums.
– Jāatvirza malā, – atkārtoja kāda balss daudzo kaiju vidū, – arī tad, ja tas ir Bara Likums?
– Vienīgais patiesais likums ir tas, kas ved uz brīvību, – Džonatans atbildēja. – Cita likuma nav.
– Kā tu vari gaidīt, lai mēs lidojam tā kā tu? – jautāja cita balss. – Tu esi īpašs, apdāvināts un dievišķs, pārāks par citiem putniem.
– Paskaties uz Flečeru! Uz Lovelu! Uz Čārlzu Rolandu! Uz Džudiju Lī! Vai tie visi ir īpaši, apdāvināti un dievišķi putni? Ne vairāk kā jūs un ne vairāk kā es. Vienīgā atšķirība – pati vienīgā – ir tāda, ka viņi sākuši saprast, kas viņi īstenībā ir, un sākuši vingrināties.
Viņa audzēkņi, izņemot Flečeru, neveikli sagrozījās. Neviens nebija aptvēris, ka tāda ir viņu darbošanās būtība.
Kaiju pulks kļuva ar katru dienu lielāks – tās nāca taujāt, apbrīnot, noniecināt.
– Barā runā: ja tu neesot Pašas Lielās Kaijas Dēls, – kādu rītu pēc paātrinātā lidojuma treniņa Flečers sacīja Džonatanam, – tad tu esot par tūkstoš gadiem apsteidzis savu laiku.
Džonatans nopūtās. Tāda ir maksa par to, ka netiec saprasts, viņš nodomāja. Vai nu tevi sauc par velnu, vai arī par dievu.
– Un kā tu domā, Flečer? Vai mēs esam apsteiguši savu laiku?
Sekoja ilgs klusums.
– Šāds lidojums vienmēr ir bijis pieejams un apgūstams tiem, kuri gribējuši to atklāt un iemācīties; tam nav nekāda sakara ar laiku. Varbūt mēs esam apsteiguši dzīvesveidu. Apsteiguši ierasto veidu, kā vairums kaiju mēdz lidot.
– Tas jau kaut kas ir, – Džonatans teica, apmezdamies otrādi un brīdi planēdams uz muguras. – Tas ir krietni labāk nekā būt priekšā savam laikam.
Tas notika nedēļu vēlāk. Flečers jaunu audzēkņu grupai demonstrēja ātrā lidojuma elementus. Viņš nupat bija pārgājis zemā lidojumā pēc lejupkritiena no septiņtūkstoš pēdu augstuma un kā gara, pelēka svītra traucās dažu collu augstumā virs liedaga, kad kāds jauns putns savā pirmajā lidojumā, saukdams pēc mātes, šķērsoja tieši viņa ceļu. Lai izvairītos no sadursmes, Flečers Linds Kaija sekundes desmitdaļā spēji šāvās pa kreisi un ar apmēram divsimt jūdžu ātrumu stundā ietriecās cietā granīta klintī.
Viņam bija tāda sajūta, it kā klints būtu cietas milzu durvis uz citu pasauli. Baiļu, izmisuma un tumsas vilnis trieciena brīdī, un tad viņš peldēja dīvainās, dīvainās debesīs, aizmirsdams, atcerēdamies, aizmirsdams: izbijies, skumjš un nelaimīgs, ārkārtīgi nelaimīgs.
Balss viņu sasniedza tieši tāpat kā pirmajā dienā, kad viņš bija sastapis Džonatanu Livingstonu Kaiju.
– Lietas būtība, Flečer, ir tāda, ka mēs cenšamies pārvarēt savus ierobežojumus pakāpeniski un pacietīgi. Mēs necenšamies izlidot cauri klintij treniņu sākumā, bet gan krietni vēlāk.
– Džonatan!
– Kuru pazīst arī kā Lielās Kaijas Dēlu, – viņa treneris rāmi atbildēja.
– Ko tu šeit dari? Klints! Vai tad es… Vai es… neesmu miris?
– Neniekojies, Flečer! Padomā! Ja tu pašlaik runā ar mani, tad acīmredzot neesi miris, vai ne? Bet tu izdarīji kaut ko citu: tu ļoti krasi mainīji savu apziņas līmeni. Tagad izvēle ir tava. Vari palikt šeit un mācīties šajā līmenī – kurš, starp citu, ir krietni augstāks nekā tas, no kura tu aizgāji, – vai arī vari atgriezties un turpināt strādāt kopā ar Baru. Vecākie cerēja, ka notiks katastrofa, bet viņus pārsteidza, cik veiksmīgi tu izdarīji viņiem pakalpojumu.