Džeimss Dašners
Labirinta gūstā
.
1. NODAĻA
Savu jauno dzīvi viņš sāka, stāvot kājās, stindzinošas tumsas un sasmakuša, putekļaina gaisa ieskauts.
Metāls trinās pret metālu; grīda zem kājām sasvērās. Zēns nokrita un, atbalstīdamies uz rokām, sāka rāpties atmuguriski, līdz atdūrās pret aukstu metāla sienu. Par spīti vēsajam gaisam uz pieres izspiedās sviedru lāsītes. Lēnām virzoties gar sienu, viņš sasniedza telpas stūri, noslīga zemē, pievilka kājas cieši klāt pie vēdera un cerēja, ka acis drīz apradīs ar tumsu. Vēl viens grūdiens, telpa salīgojās un sāka celties augšup kā lifts vecā ogļraču šahtā.
Gaisu caururba griezīgas vinču īdas un ķēžu žvadzoņa kā senā tērauda ražotnē un atbalsojās pret skārda sienām ar zemu, metālisku skaņu. Tumšais būcenis turpināja celties augšup, šūpojoties uz priekšu un atpakaļ, līdz zēns pakrūtē sajuta vieglu nelabumu. Kad nāsīs iecirtās piededzinātas motoreļļas smaka, kļuva vēl sliktāk. Gribējās raudāt, bet asaru nebija. Neatlika nekas cits kā vien sēdēt tumsā un gaidīt.
Mani sauc Tomass.
Tas… tas bija viss, ko zēns spēja atcerēties par sevi.
Viņš nesaprata, kā tas ir iespējams. Nemitīgi cenšoties izskaitļot radušos situāciju, prāts darbojās bez aizķeršanās. Galvā netrūka zināšanu faktu un attēlu, detalizētu atmiņu par pasauli un tās darbības principiem. Viņš spēja iztēloties apsnigušus kokus, skriešanu pa rudens lapām klātu ceļu, hamburgera garšu, mēnessgaismas apspīdētu mauriņu, peldēšanos ezerā, rosīgu pilsētas laukumu ar simtiem ļaužu, kuri dodas savās gaitās.
Tomēr viņš neatcerējās, no kurienes nāk, kā nokļuvis tumšajā kabīnē un kas ir viņa vecāki. Viņš nezināja pat savu uzvārdu. Prātā atplaiksnīja cilvēku tēli, bet tie nebija pazīstami: seju vietās rēgojās spokaini krāsas traipi. Viņš nespēja atcerēties nevienu pazīstamu vārdu, nevienu sarunu.
Vienmērīgi šūpodamās, tumšā kaste turpināja augšupceļu, un Tomass pamazām aprada ar nemitīgo ķēžu žvadzoņu. Pagāja krietns laika sprīdis. Minūtes pārtapa stundās, bet arī to nebija iespējams droši pateikt, jo katra sekunde šķita ilgstam mūžību. Nē. Viņš vēl nebija zaudējis spriestspēju. Instinkti sacīja, ka tumsā pārvietojies apmēram pusstundu.
Pārsteidzošā kārtā bailes pagaisa kā odu bars, ko iztrenkājis vējš, un to vietā stājās spēcīga ziņkāre. Viņš gribēja saprast, kur atrodas un kas ar viņu notiek.
Piepeši kabīne ievaidējās un ar skaļu dārdu apstājās; negaidītā pārmaiņa atkal notrieca Tomasu uz cietās grīdas.
Sliedamies kājās, viņš juta, kā šūpošanās pamazām norimst, līdz apstājas pavisam. Iestājās klusums.
Pagāja minūte. Divas. Tomass skatījās uz visām pusēm, bet redzēja vienīgi tumsu. Viņš taustījās gar sienām, meklējot izeju. Taču tādas nebija, tikai vēsas metāla sienas. No aizkaitinājuma zēns ievaidējās: vaids atbalsojās tukšumā, pārvēršoties samocītā pirmsnāves gārdzienā. Atgriezās klusums. Tomass kliedza, sauca pēc palīdzības, dauzīja ar dūrēm sienas.
Klusums.
Puisis nostājās stūrī, sakrustoja rokas un nodrebēja. Atkal atgriezās bailes. Krūtīs nemierīgi dunēja: šķita, ka sirds tūlīt izkāps pa muti.
- Palīgā! Lūdzu! Palīdziet kāds! viņš kliedza, vārdiem sprūstot izkaltušajā rīklē.
Virs galvas atskanēja skaļš klaudziens. Tomasam no pārsteiguma aizrāvās elpa, un viņš pacēla acis augšup. Griestos parādījās šaura, taisna gaismas strēle, kas pamazām paplašinājās. Ar smagu, strīķējošu skaņu uz abām pusēm lēnām vērās vaļā slīdošas metāla durvis. Pēc tik ilgi tumsā pavadīta laika spilgtā gaisma dzēla acīs, liekot novērsties un aizklāt seju ar rokām.
Viņa ausis sasniedza attālas skaņas balsis. Sirds sažņaudzās bailēs.
- Paskaties uz to švali.
- Nez cik viņam gadu?
- Izskatās pēc klunkšķa T-kreklā.
- Pats tu esi klunkšķis!
- Vecīt, tur ož pēc sieriņiem.
- Kā ceļojums, zaļknābi?
- Galapunkts, brāl.
Tomasu pārņēma apjukums, kam pievienojās mērena panikas deva. Dzirdētie vārdi bija savādi, atbalss tos kropļoja. Daži bija pavisam sveši, citi šķita pazīstami. Zēns ar mokām atvēra plakstiņus un samiegtām acīm raudzījās pretī gaismai un runātājiem. Sākumā saskatāmi bija tikai kustīgi silueti, taču drīz tie pārvērtās cilvēku stāvos, kas, noliekušies pāri atvērumam griestos, skatās lejup un rāda uz viņu ar pirkstiem.
Gluži kā fotoaparāta lēcā, kam tiek noregulēts fokuss, cilvēku sejas pamazām noskaidrojās. Daži jaunāki, daži vecāki bet tie visi bija puikas. Tomass īsti nezināja, ko bija gaidījis, bet, ieraudzījis sagaidītājus, pavisam samulsa. Tie bija pusaudži. Bērni. Bailes nedaudz atkāpās, bet ar to nepietika, lai nomierinātu auļojošo sirdi.
No augšas kāds nolaida virvi, kuras galā bija iesieta liela cilpa. Tomass brīdi vilcinājās, tad ielika tajā labo kāju, satvēra striķi un juta, kā tiek uzrauts gaisā. Pretī sniedzās rokas, daudz roku, tās tvēra viņu aiz drēbēm un vilka augšup. Pasaule sagriezās nepazīstamu seju, krāsu un gaismas virpulī. Pakrūtē uzvirmoja emociju viesulis. Gribējās kliegt, raudāt, izvemties.
Brīdī, kad viņu cēla pāri asajai metāla kastes malai, balsu
koris bija pieklusis, bet tad kāds zēns ierunājās. Tomass nojauta, ka nekad neaizmirsīs šos vārdus.
Prieks tevi redzēt, švali! zēns teica. Esi sveicināts Klajumā!
' \ '
JL
li
2. NODAĻA
r
Izpalīdzīgas rokas ņirbēja ap Tomasu, viņu pieceļot kājās un notraušot putekļus no krekla un biksēm. Vēl aizvien apžilbis no spilgtās gaismas, zēns nedaudz grīļojās. Viņu pārņēma nevaldāma ziņkāre, taču nelabā dūša traucēja pievērst pienācīgu uzmanību apkārtnei. Kamēr Tomass grozīja galvu no vienas puses uz otru un centās aptvert notiekošo, viņa jaunie biedri klusēja.
Tomass lēnām griezās ap savu asi, bet pārējie pavadīja viņu ar zobgalīgiem skatieniem un smīniem, daži pastiepa roku un iebakstīja ar pirkstu. Te bija vismaz kādi piecdesmit zēni sasvīduši, netīrās drēbēs, it kā nupat būtu smagi strādājuši, visu rasu un izmēru, dažādas miesas uzbūves un atšķirīga matu garuma. Uzlūkojot te ērmīgo vietu, te svešās sejas, Tomasam atkal sareiba galva.
Viņi atradās plašā, vairāku futbollaukumu izmēra pagalmā, ko no visām pusēm ieskāva milzīgs pelēks akmens mūris, daudzviet klāts ar biezu vīteņaugu slāni. Sienas izskatījās vismaz simt metrus augstas un veidoja regulāru četrstūri. Katru sienu precīzi vidū šķēla stāva atvere visā augstumā. Viņpus, cik Tomass spēja saskatīt, turpinājās garas ejas vai gaiteņi, kas veda kaut kur tālumā.
- Paskatieties uz to zaļknābi! atskanēja čerkstoša balss. Tomass neredzēja, kam tā piederēja. Nolauzīs vēl kaklu, ievērtējot jaunās mājas.
Vairāki zēni iesmējās.
- Aizver pāksti, Gallij! viņus pārtrauca dobjāka balss.
Tomass sakoncentrēja uzmanību uz sev tuvāko svešinieku loku. Viņš apzinājās, ka droši vien neizskatās pārāk sakarīgs, jo jutās kā sazāļots. Garš, gaišmatains puisis ar stūrainu žokli skaļi ievilka gaisu caur nāsīm; viņa sejā nebija nekādas izteiksmes. īsāks, apaļīgs zēns nepacietīgi mīņājās no vienas kājas uz otru, veroties augšup plati ieplestām acīm. Drukns, stipri muskuļots aziāts, sakrustojis rokas, vērtējoši pētīja Tomasu; viņa šaurā krekla piedurknes bija uzrotītas augšup, atklājot iespaidīgus bicepsus. Tumšādains puisis tas pats, kurš bija viņu sveicinājis, bargi rauca pieri. Vesels bars citu vienkārši blenza.