- Kā sviežas, zaļknābi? zeņķis vaicāja.
- Labi, Tomass atbildēja, lai gan nekas nevarēja būt tālāk no patiesības. Viņš parādīja uz Kastes durvīm. Par ko tāds tracis? Vai tad jūs visi te neieradāties tādā veidā?
- īsti nezinu. Čaks paraustīja plecus. Acīmredzot līdz šim tas notika vairāk vai mazāk regulāri. Reizi mēnesī, katru mēnesi vienā un tajā pašā dienā. Varbūt kādam tur pielēcis, ka tu esi viens vienīgs pārpratums, un nu tie sūta kādu citu tavā vietā. Viņš iedunkāja ar elkoni Tomasam ribās un ieķiķinājās smalkā balsī. Nesaprotamā kārtā Čaka vieglprātīgā attieksme tikai vairoja Tomasa simpātijas pret zēnu.
Viņš uzmeta savam jaunajam draugam samāksloti dusmīgu skatienu. Tu mani tracini. Nopietni.
- Tas nekas, mēs taču esam draugi, vai ne? Čaks iesmējās, nu jau pilnā balsī, kas vairāk atgādināja sivēna kviekšanu.
- Izskatās, ka man nemaz nav izvēles. Patiesībā jau viņam tiešām vajadzēja draugu, un Čakam nebija ne vainas.
Zeņķis apmierināti sakrustoja rokas. Prieks, ka esam vienojušies, zaļknābi. Tādā vietā kā šī draugi nevienam nenāk par ļaunu.
Tomass pa jokam sagrāba viņu aiz apkakles. Labi, draugs, tad sauc mani īstajā vārdā par Tomasu! Citādi, kad Kaste būs prom, iemetīšu tevi tajā caurumā… Te zēna prātā negaidīti iešāvās kāda doma un viņš palaida Čaku vaļā. Pag, vai jūs esat mēģinājuši…
- Esam, Čaks pārtrauca Tomasu, pirms tas bija pabeidzis jautājumu.
- Ko tad?
- Nobraukt lejā ar Kasti pēc tam, kad tā kaut ko piegādājusi, Čaks atbildēja. Nekas nesanāca. Tā nekustas, kamēr nav pilnīgi tukša.
Tomass atminējās, ka Albijs bija teicis tieši to pašu. To es jau zināju. Bet vai esat…
- Esam.
Tomass gandrīz ievaidējās. Tas sāka kļūt kaitinoši. Vecīt, ar tevi nav iespējams sarunāties. Ko esat?
- Mēģinājuši nolaisties šahtā pēc tam, kad Kaste ir aizbraukusi. Nesanāk. Durvis var atvērt, bet zem tām nekā nav, tikai tumsa un tukšums. Ne virves, ne troses, nekā. Tukšums.
Viņš nespēja tam noticēt. Bet vai… -Jā.
Šoreiz Tomass iekunkstējās pa īstam. Nu? Ko?
- Mēģinājām mest šahtā dažādas lietas. Nedzirdējām, ka tās sasniegtu dibenu. Tai jābūt nenormāli dziļai.
Tomass mirkli paklusēja, pirms uzdeva nākamo jautājumu, nevēlēdamies atkal tikt pārtraukts pusvārdā. Tu proti lasīt domas, vai? viņš iejautājās ar iespējami lielāku sarkasmu balsi.
- Nē, es vienkārši esmu ģēnijs. Čaks piemiedza viņam ar aci.
- Čak, nekad vairs nemiedz man ar aci, Tomass to teica ar smaidu. Jā, puika bija nedaudz kaitinošs, bet kaut kādā veidā viņš lika situācijai izskatīties mazāk briesmīgai. Tomass dziļi ievilka elpu un palūkojās uz pūli, kas drūzmējās pie Kastes. Pēc cik ilga laika tā ierodas?
- Parasti kādu pusstundu pēc sirēnas.
Tomass uz mirkli aizdomājās. Noteikti bija jābūt kaut kam tādam, ko viņi vēl nav izmēģinājuši. Nevar taču būt, ka šahta ir bezdibenis. Vai esat… Tomass ieturēja pauzi, gaidot, ka atkal tiks pārtrauks, bet Čaks klusēja. Vai esat mēģinājuši izgatavot virvi?
- Jā, viņi mēģināja. No liānām, tik garu, cik vien iespējams. Teiksim tā, šis eksperiments nebeidzās diez ko labi.
- Kā to saprast? Tomass vaicāja, nespēdams iedomāties, kas sekos šoreiz.
- Manis tad te vēl nebija, bet, cik zinu, zēns, kurš pieteicās kāpt šahtā, netika tālāk par trīs metriem, kad gaisā nošvīkstēja kaut kas ass un pārgrieza viņu uz pusēm.
- Ko? Tomass iesmējās. Tam nu gan es neticu.
- Ak tā, gudriniek? Es pats savām acīm redzēju tā nabaga kaulus. Pārgriezts uz pusēm pa tīro, kā ar nazi caur sviestu. Viņu speciāli glabā kastē par brīdinājumu, lai kādam nākotnē neienāktu prātā to mēģināt vēlreiz.
Tomass gaidīja, ka Čaks sāks smieties vai vismaz pasmaidīs. Tam noteikti bija jābūt jokam. Kur gan tas dzirdēts, ka kādu tā vienkārši pārgrieztu uz pusēm? Bet Čaka sejā nepakustējās ne vaibsts. Tu nejoko?
- Es neesmu melis, zaļ… Tomas. Čaks nopietni uz viņu palūkojās. Nāc, iesim tuvāk. Paskatīsimies, ko mums tur atsūtījuši. Nespēju noticēt, ka tev, klunkšķpauri, jābūt par zaļknābi tikai vienu dienu.
Ejot Tomass uzdeva vēl pēdējo jautājumu, kas viņam ienāca prātā: Kā jūs zināt, ka tur ir jauniņais, nevis tikai kaut kādas mantas?
- Tad neskanētu sirēna, Čaks atbildēja. Piegāde notiek reizi nedēļā, vienā un tajā pašā laikā. Paskat… Viņš apstājās un norādīja uz kādu pūlī. Tur stāvēja Gallijs un naidīgi blenza viņiem virsū.
- Bļāviens, noteica Čaks. Tu viņam nemaz nepatīc.
- Vai ne? Tomass atrūca. Tik daudz jau esmu sapratis. Lieki piebilst, ka antipātijas bija abpusējas.
Čaks piebikstīja viņam ar elkoni, un zēni turpināja ceļu. Sasnieguši pūli, viņi klusēdami apstājās. Tomasam prātā vairs nenāca nekādi jautājumi un vispār ieraugot Galliju, bija pārgājusi vēlme sarunāties.
Uz Čaku tas acīmredzot neattiecās. Kādēļ tev neaiziet un neapjautāties, kas tam švalim nepatīk? viņš uzspēlēti bravūrīgi vaicāja.
Tomasam gribējās ticēt, ka viņam pietiktu drosmes kam tādam, bet šobrīd tā šķita sliktākā doma pasaulē. Jo viņam ir daudz vairāk sabiedroto nekā man. Nav prātīgi uzprasīties kautiņam ar tādu.
- Jā, bet tu esi gudrāks par viņu. Varu derēt, ka arī veiklāks. Tu mierīgi varētu uzveikt gan viņu, gan viņa draudziņus.
Kāds no priekšā stāvošajiem zēniem pagrieza galvu un dusmīgi paskatījās uz viņiem. Droši vien Gallija draugs, nodomāja Tomass. Aizveries taču, viņš uzšņāca Čakam.
Kaut kur aiz muguras aizcirtās durvis. Tomass pagriezās un ieraudzīja Albiju un Ņūtu nākam šurp no Mājokļa puses. Abi izskatījās pagalam nomocījušies.
Tomass uzreiz atcerējās Benu un šaušalīgo skatu ar krampju pārņemto ķermeni gultā. Čak, vecīt, tev jāpastāsta man vairāk par Pārvēršanu. Kas ar to nabaga Benu notiek?
- Neko daudz es nezinu. Čaks paraustīja plecus. Bēdneši tev nodara kaut ko sliktu, pēc tam ar ķermeni notiek briesmīgas lietas. Kad tas pāriet, tu esi… pārvērties.
Čaka teiktais beidzot šķita kaut cik sakarīga izskaidrojuma sākums. Pārvērties? Kā to saprast? Kāds tam visam sakars ar bēdnešiem? Vai to Gallijs bija domājis ar sadzelšanu?
Kuš! Čaks pielika pirkstu lūpām.
Tomass gandrīz vai iekliedzās no aizkaitinājuma, bet savaldījās, nolēmis, ka tā vai citādi piespiedīs Čaku visu izstāstīt vēlāk, gribēs viņš to vai ne.
Tikmēr Albijs un Ņūts bija izspraukušies cauri pūlim un nonākuši pie šahtas durvīm, aiz kurām tūlīt bija jāuzrodas Kastei. Visi kā viens apklusa, un Tomass pirmoreiz sadzirdēja tuvojošās lifta kabīnes skaņas. Griezīgā čīkstoņa viņam atgādināja vakardienas murgaino pārdzīvojumu, un Tomasu pārņēma neizturamas skumjas, vēlreiz atceroties drausmīgās minūtes pēc atmošanās tumsā un aukstumā bez nevienas taustāmas atmiņas. Lai kas tur arī būtu, viņš juta līdzi tagadējam Kastes gūsteknim, kurš droši vien pārdzīvoja tieši to pašu.
Klusināts dārds vēstīja: kabīne sasniegusi galamērķi.
Tomass nepacietīgi vēroja Albiju un Ņūtu ieņemam vietas pretējās šahtas malās. Durvis tieši pa vidu dalīja šaura sprauga, abpus tai bija piestiprināts pa vienkāršam āķveida rokturim. Zēni tos satvēra un reizē parāva katrs uz savu pusi. Ar metālisku čīkstoņu durvis atvērās, saceļot gaisā putekļus no tuvākajām akmens plāksnēm.