Pāri Klajumam nolaidās pilnīgs klusums, tikai kaut kur tālumā ieblējās kaza. Ņūts nometās uz ceļiem blakus Kastei. Tomass pastiepās uz pirkstgaliem, cerēdams kaut uz mirkli saskatīt jaunpienācēju.
Piepeši Ņūts atsprāga no lūkas un pielēca kājās. Viņa sejā bija lasāms apjukums. Ej tu nost… viņš noelsās, skatoties apkārt ar izbrīnā ieplestām acīm.
Tikmēr arī Albijs bija iepazinies ar Kastes saturu, un viņa reakcija bija līdzīga. Nevar būt… vadonis gandrīz transā nomurmināja.
Tūlīt pat no visām malām sāka birt jautājumi, zēni grūdās un spiedās cits citam virsū, lai piekļūtu tuvāk nelielajai atverei. Ko gan viņi tur lejā ieraudzījuši? Tomass gudroja. Kas tur ir? Viņam klusām pielavījās bailes, līdzīgas tām, ko bija jutis no rīta pirms došanās pie loga un bēdneša ieraudzīšanas.
- Pagaidiet! ieaurojās Albijs, apklusinot pārējos. Pa-gai-diet!
- Nu, kas tur ir? kāds iebļāvās pretī.
Albijs piecēlās kājās. Divi jauniņie divās dienās, viņš gandrīz čukstus teica. Un tagad šis. Divus gadus bez pārmaiņām, un nu kaut kas tāds. Viņš negaidīti paskatījās tieši virsū Tomasam. Ko tas nozīmē, zaļknābi?
Tomass neizpratnē blenza pretī, vaigos pieplūda asinis, un pakrūtē kaut kas sažņaudzās. Kā lai es zinu?
- Velns parāvis, saki mums, kas tur ir, Albij! iesaucās Gallijs. Murdoņa atsākās, pūlis saviļņojās, sekoja vēl viens grūdiens uz priekšu.
- Aizverieties! Albijs iebļāvās. Pasaki viņiem, Ņūt.
Ņūts vēlreiz ieskatījās Kastē, tad pagriezās pret pārējiem
ar nopietnu sejas izteiksmi.
- Tur ir meitene, viņš teica.
Visi sāka runāt reizē. Tomass uztvēra tikai atsevišķus fragmentus.
- Meitene?
- Labais!
- Kā viņa izskatās?
- Ņemama?
- Cik viņai gadu?
Tomass bija apjucis ne pa jokam. Meitene? Līdz šim viņš nemaz nebija aizdomājies par faktu, ka Klajumā dzīvo tikai zēni. Patiesībā viņam pat nebija pieticis laika par to aizdomāties. Kas viņa ir? Viņš gudroja. Kāpēc…
Ņūts vēlreiz apklusināja zēnus. Tas vēl nav viss, viņš teica un norādīja uz Kasti. Man liekas, ka viņa ir mirusi.
Pāris zēnu sadabūja no efeju liānām darinātas virves un nolaida Albiju ar Ņūtu Kastes dibenā, lai tie varētu izcelt meitenes ķermeni. Vairākums klajumnieku izskatījās pilnīgi apjukuši, tie mīņājās uz vietas ar nopietnām sejām un nodurtām acīm un klusēdami spārdīja akmentiņus. Neviens neuzdrošinājās atzīt, ka nevar vien nociesties, kad beidzot ieraudzīs meiteni, taču Tomass pieņēma, ka pārējo ziņkāre ir tikpat stipra kā viņa.
Viens no zēniem, kurš turēja virves gatavībā izcelt Albiju, Ņūtu un meiteni no Kastes, bija Gallijs. Tomass viņu uzmanīgi vēroja. Zēna acīs bija draudīgs spīdums kaut kāda slimīga apsēstība, kuru Tomass līdz šim nebija pamanījis. Gallijs pēkšņi viņam šķita krietni biedējošāks nekā pirms brīža.
No lejas atskanēja Albija balss, ziņojot, ka viss ir sagatavots, un Gallijs ar pārējiem sāka vilkt virvi. Pēc pāris mirkļiem meitenes nedzīvais ķermenis parādījās pāri Kastes malai un tika noguldīts uz vienas no akmens plāksnēm, kas klāja pagalmu. Visi kā viens tūlīt metās uz priekšu un sakļāvās ciešā lokā ap meiteni. Gaisā virmoja gandrīz taustāms uzbudinājums, bet Tomass palika uz vietas. Savādais klusums, kas iestājās ap Kasti, viņam lika sajusties neomulīgi, it kā nupat būtu atrakts vēl nesen aizbērts kaps.
Par spīti ziņkārei viņš necentās izlauzties cauri blīvajām zēnu rindām visticamāk, tas nemaz neizdotos. Tomēr Tomass bija paspējis uz īsu brīdi saskatīt ķermeni, pirms to aizsedza priekšā drūzmējošies stāvi. Meitene bija tieva, bet ne pārāk īsa, varbūt metru un sešdesmit piecus centimetrus gara. Izskatījās, ka viņai varētu būt piecpadsmit vai sešpadsmit gadu. Pusaudzes mati bija piķa melnā krāsā, bet visspilgtāk Tomasa atmiņā iespiedās viņas bālā, pērļu baltā āda.
No Kastes izrāpās Albijs ar Ņūtu un izspraucās cauri zēniem, kuri tūlīt pat sadrūzmējās ap viņiem, atkal aizsegdami skatu. Taču nepagāja ne pāris sekundes, kad pūlis pašķīrās un Tomass ieraudzīja Ņūtu rādām uz viņu ar pirkstu.
- Nāc šurp, zaļknābi! viņš pavēlēja bez liekām ceremonijām.
Tomasa sirds krūtīs salēcās; sāka svīst plaukstas. Ko viņiem atkal vajadzēja? Izskatījās, ka situācija negrasās uzlaboties. Viņš piespieda sevi doties uz priekšu, pie viena cenšoties izskatīties tik nevainīgs, cik iespējams, bet ne tāds, kurš ir vainīgs un tikai cenšas izskatīties nevainīgs. Dieva dēļ, nomierinies, viņš teica pats sev. Tu taču neesi izdarījis neko sliktu. Dīvainā kārtā viņš nemaz nejutās par to tik pārliecināts varbūt bija gan, bet vienkārši neatcerējās.
Pārējie zēni skatījās uz Tomasu tā, it kā viņš būtu atbildīgs par visu, sākot ar Labirintu un beidzot ar bēdnešiem. Viņš centās nelūkoties tiem acīs, baidoties izlikties vainīgs un vēl vairāk pastiprināt pret sevi vērstās aizdomas.
Zēns pienāca pie Albija un Ņūta, kuri bija nometušies ceļos blakus meitenei. Nevēloties sastapt viņu skatienus, Tomass sakoncentrējās uz nedzīvo ķermeni. Par spīti līķa bālumam meitene bija ļoti glīta. Pat vairāk nekā glīta. Skaista. Samtaini mati, nevainojama āda, ideālas lūpas, slaidas kājas. Viņš nokaunējās, ka tā domā par mirušu meiteni, bet nespēja novērsties. Ilgi jau vairs tā nepaliks. Tomass sajuta vieglu nelabumu vēderā. Drīz viņas miesa sāks pūt un lēnām sadalīsies, viņš iedomājās un pats brīnījās par savu slimīgo uztveri.
- Tu viņu pazīsti, švali? vaicāja Albijs ērcīgā balsī.
Tomasu jautājums pārsteidza. Pazīstu? Skaidrs, ka nepazīstu. Es nevienu te nepazīstu. Izņemot jūs.
- Ne jau tā… Albijs iesāka, tad apstājās un aizkaitināts nopūtās. Es prasu, vai viņa tev izskatās pazīstama? Vai tev neliekas, ka esi viņu redzējis jau agrāk?
- Nē. Nekā tamlīdzīga. Tomass, nervozi mīņādamies, paskatījās uz savām kājām, tad atkal uz meiteni.
Albijs sarauca pieri. Droši zini? Izskatījās, ka viņš netic nevienam Tomasa vārdam un kļūst aizvien dusmīgāks.
Kāds, viņaprāt, man ar to varētu būt sakars? Tomass bija neizpratnē. Viņš mierīgi ieskatījās Albija acīs un atbildēja: )ā. Kāpēc jautā?
- Bļāviens… Albijs norūca un atkal paskatījās uz meiteni. Tā nevar būt sakritība. Divi zaļknābji divās dienās viens dzīvs, otrs miris.
Pēkšņi Albija vārdi sāka iegūt jēgu un Tomasā uzvirmoja panika. Jūs taču nedomājat, ka es… Viņš nepaspēja pabeigt teikumu.
- Atslābsti, zaļknābi, Ņūts viņu pārtrauca. Neviens nesaka, ka tu viņu nogalināji, velns parāvis!
Tomasa domas griezās kā karuselī. Sākumā viņš bija pārliecināts, ka redz meiteni pirmoreiz mūžā bet tad viņa prātā iezagās šaubas. Neraugoties uz tām, viņš atbildēja: Goda vārds, es nekad agrāk neesmu viņu redzējis. Viņam jau tāpat pietika problēmu.
- Vai tu…
Pirms Ņūts paspēja pabeigt, meitene negaidīti pieslējās sēdus. Dziļi ievilkdama plaušās gaisu, viņa atvēra acis un, mirkšķinot plakstiņus, skatījās uz apkārt stāvošajiem. Albijs no pārsteiguma iekliedzās un atmuguriski nokrita zemē. Ņūts noelsās, pielēca kājās un paspēra vairākus soļus atpakaļ. Tomass pat nepakustējās, sastindzis no bailēm, nespēdams atraut skatienu no meitenes.
Viņas spilgti zilās acis šaudījās turp un atpakaļ, plaušas rija gaisu milzīgiem malkiem; sārtenās lūpas drebēja, nepārtraukti pie sevis atkārtodamas kaut ko nesaprotamu. Tad dobjā un necilvēcīgā, bet skaidrā balsī viņa izrunāja divus vārdus.