Viss mainīsies.
Tomass vēl nebija atguvies no šoka, kad meitene izvalbīja acis un nokrita atpakaļ guļus. Ķermenim atsitoties pret zemi, viņas labā roka pašāvās augšup un sastingusi palika gaisā. Meitenes sažņaugtajā dūrē vīdēja saburzīta papīra lapiņa.
Tomass pūlējās norīt kaklā iesprūdušo kamolu, bet rīkle bija pavisam izkaltusi. Klāt piesteidzās Ņūts un, atlauzis meitenes krampjaini sažņaugtos pirkstus, atbrīvoja saņurcīto zīmīti. Drebošiem pirkstiem viņš to iztaisnoja, tad nometās uz ceļiem un izklāja uz zemes. Tomass pavirzījās tuvāk, lai saskatītu, kas tajā bija rakstīts.
Uz papīra ar trekniem melniem burtiem bija uzšvīkāti trīs vārdi:
Viņa ir pēdējā.
9. NODAĻA
r
Uz bridi Klajumā bija iestājies pilnīgs klusums. Likās, ka tai pāršalkusi pārdabiska vēja brāzma, aiznesot sev līdzi visas skaņas. Ņūts tikko bija skaļi nolasījis zīmītes saturu pārējiem, bet tā vietā, lai mestos apspriest notikušo, klajumnieki stāvēja kā apstulbuši un nebilda ne vārda. Tomass bija gaidījis ierasto klaigāšanu, strīdus un jautājumus, bet zēni klusēja kā mēli norijuši. Visu acis bija piekaltas meitenei, kura gulēja kā aizmigusi, krūtīm vienmērīgi cilājoties seklas elpas ritmā. Pretēji sākotnējam pieņēmumam viņa izrādījās pat ļoti dzīva.
Ņūts piecēlās kājās. Tomass cerēja uz kādu paskaidrojumu, saprāta balsi vai vismaz vārdiem, kas sniegtu mierinājumu. Tā vietā Ņūts no visa spēka, asinsvadiem izspiežoties uz rokām, samīcīja zīmīti dūrē, un Tomasa dūša sašļuka papēžos. Neizprotama iemesla dēļ šī situācija darīja viņu ļoti nemierīgu.
Albijs pielika plaukstas pie mutes un skaļi iesaucās: Medbrāļi!
Tomass sāka domāt par to, ko šis vārds nozīmē tā nebija pirmā reize, kad viņš to dzirdēja, taču pēkšņi tika rupji pagrūsts malā. Cauri pūlim lauzās divi vecāki zēni viens no tiem garš, ar ezītī apgrieztiem matiem un degunu prāva citrona izmērā. Otrs bija īss, un viņa melnie mati deniņos jau bija sākuši sirmot. Tomasam atlika tikai cerēt, ka viņi spēs ieviest kādu skaidrību notiekošajā.
- Ko lai mēs darām ar viņu? vaicāja garākais zēns; viņa balss izrādījās daudz smalkāka, nekā Tomass bija gaidījis.
- Kā lai es zinu? teica Albijs. Jūs te esat medbrāļi, nevis es. Paši izdomājiet.
Medbrāļi… Tomass atkārtoja pie sevis, līdz sagaidīja apskaidrību. Tie droši vien šeit pilda ārstu funkcijas. īsākais zēns jau bija nometies uz ceļiem blakus meitenei, taustīdams pēc pulsa, un noliecis galvu pie viņas krūtīm, lai saklausītu sirdi.
- Kāpēc Klints var dabūt viņu pirmais? no aizmugures atskanēja bļāviens. Šur tur pūlī kāds ieņirdzās. Es piesakos rindā!
Kā viņi spēj jokot? Tomass domāja. Viņa taču ir knapi dzīva. Zēnam sametās šķērmi.
Albijs sarauca uzacis, viņa lūpas savilkās bargā smīnā, kas ne tuvu nevēstīja par humoru. Ja kāds no jums, švaļi, piedurs viņai kaut pirkstu, dabūs iet gulēt Labirintā pie bēdnešiem, viņš noskaldīja. Tikai pamēģiniet un tiksiet izraidīti bez ierunām. Albijs lēnām apgriezās ap savu asi, it kā gribētu, lai visi redz viņa seju. Tā lai neviens viņai nepieskartos! Skaidrs?!
Tā bija pirmā reize, kad Tomass dzirdēja no Albija lūpām nākam kaut ko, kas viņam patika.
īsākais medbrālis Klints, ja varēja ticēt asprātim no bara, bija pabeidzis izmeklēšanu un piecēlās kājās. Šķiet, ka ar viņu viss ir kārtībā. Plaušas darbojas, pulss normāls, lai gan nedaudz palēnināts. Neesmu nekāds eksperts, bet es teiktu, ka viņa ir komā. Nāc, Džef, nesam viņu uz Mājokli.
Viņa kolēģis piesteidzās klāt un satvēra meiteni aiz plaukstu locītavām, tikmēr Klints ķērās pie viņas potītēm. Tomass vēlējās, kaut varētu palīdzēt, ar katru mirkli zēns arvien vairāk šaubījās par to, ka viņa agrāk teiktais bija patiesība. Meitene tomēr likās pazīstama; Tomass juta savādu saikni ar viņu, lai gan ar prātu nespēja to izskaidrot. Šī sajūta raisīja viņā nemieru, un zēns tramīgi pašķielēja apkārt, gluži kā sabijies, ka kāds varētu nolasīt viņa domas.
- Uz trīs… teica Džefs, garākais medbrālis. Pieliecies viņš izskatījās smieklīgi un atgādināja milzīgu dievlūdzēju. Viens… divi… trīs!
Ar strauju rāvienu viņi pacēla ķermeni no zemes, gandrīz vai pametot to gaisā acīmredzot meitene izrādījās daudz vieglāka, nekā medbrāļi bija iedomājušies. Tomass tik tikko nocietās, neuzbļāvis tiem, lai taču rīkojas piesardzīgāk.
- Laikam būs jāskatās, kā viņa uzvedas, sacīja Džefs, ne pie viena konkrēti nevēršoties. Ja tik drīz nepamodīsies, varam barot viņu ar kaut ko zupveidīgu.
- Galvenais, rūpīgi uzmaniet, teica Ņūts. Viņa noteikti ir ar kaut ko īpaša, citādi nebūtu šurp atsūtīta.
Tomasa pakrūtē kaut kas sažņaudzās. Viņš saprata, ka ir saistīts ar meiteni. Abi bija ieradušies Klajumā ar vienas dienas intervālu, viņa šķita pazīstama, turklāt Tomasu bija apsēdusi nepārvarama vēlme kļūt par skrējēju par spīti visam šausmīgajam, ko bija uzzinājis… Ko tas viss nozīmēja?
Albijs pieliecās tuvāk, lai vēlreiz ieskatītos meitenes sejā, pirms tā tika aiznesta. Iekārtojiet viņu blakus Bena istabai un nenolaidiet acis ne dienu, ne nakti. Ja kaut kas mainās, tūlīt pat ziņojiet. Vienalga vai viņa runā miegā, vai pieklunkšķina gultu uz vietas sameklējiet mani!
- Labi, Džefs nomurmināja un kopā ar Klintu lēnām devās uz Mājokļa pusi, meitenes ķermenim šūpojoties līdzi viņu soļiem. Pārējie klajumnieki beidzot pašķīrās un izklīda kur nu kurais, savā starpā apspriežot dažādas teorijas.
Tomass vēroja notiekošo, iegrimis dziļās pārdomās. Zēns acīmredzot nebija vienīgais, kam bija aizdomas par viņa savādo saistību ar meiteni. Pirms mirkļa uzklausītās visai vāji slēptās apsūdzības liecināja, ka arī pārējie kaut ko nojauš. Bet ko? Viņš jau tāpat bija galīgi apjucis tas, ka viņam kaut ko pārmeta, lika justies vēl sliktāk. Gluži kā nolasījis Tomasa domas, klāt pienāca Albijs un sagrāba viņu aiz pleca.
- Tiešām neesi viņu redzējis agrāk? viņš vaicāja.
Tomass brīdi vilcinājās. Nē… katrā ziņā, ja arī esmu, tad
neatceros, viņš atbildēja, cerot, ka ar savu minstināšanos nerada papildu aizdomas. Ja nu viņš nudien pazina meiteni? Ko gan tas nozīmētu?
- Droši zini? pārvaicāja Albijam aiz muguras stāvošais Ņūts.
- Es… nē, man šķiet, ka neesmu. Kāpēc jūs mani tā pratināt? Šobrīd par visu vairāk Tomass vēlējās, lai pienāktu nakts un viņš varētu iet gulēt.
Albijs nogrozīja galvu, tad, atlaidis Tomasa plecu, pagriezās pret Ņūtu. Kaut kāds murgs… Izsludini Sapulci.
Vadoņa balss bija gana klusa, un neviens cits bez viņiem to nedzirdēja, taču Tomass tik un tā viņa vārdos saklausīja kaut ko draudīgu. Abi vecākie zēni devās prom, un viņš atviegloti uzelpoja, ieraudzījis šurp nākam Čaku.
- Čak, kas notiek Sapulcē?
- Tur sanāk kopā visi uzraugi. Sapulci izsludina tikai tad, kad noticis kaut kas neparasts vai briesmīgs. Izklausījās, ka Čaks varen lepojas ar savām zināšanām.
- Nu, laikam jau šodienas notikumi atbilst abām kategorijām. Tomasa vēders iekurkstējās, pārtraucot viņa domu gaitu. No rīta nepaspēju pabrokastot. Vai mēs varam atrast kaut ko ēdamu? Esmu izbadējies.
Čaks paskatījās uz viņu ieplestām acīm. Kas tad nu? Tas trakais meitenes izgājiens tevī raisījis apetīti? Tu esi vēl jocīgāks, nekā man likās.
Tomass nopūtās. Lūdzu, vienkārši dabū man kaut ko ēdamu.