Mājokļa virtuve nebija liela, bet tajā atradās viss nepieciešamais, lai pagatavotu sātīgu maltīti cepešplīts, mikroviļņu krāsns, trauku mazgājamā mašīna, pāris galdu. Viss izskatījās vecs un nolietots, bet puslīdz tīrs. Ieraugot pazīstamo sadzīves tehniku un telpas iekārtojumu, Tomasam likās, ka viņš tūlīt, tūlīt spēs atsaukt atmiņā kaut ko īstu no savas pagātnes. Bet, lai kā viņš centās, pietrūka pašu svarīgāko elementu vārdu, seju, vietu, notikumu. Tas bija tracinoši.
- Piesēdi, teica Čaks. Tūlīt kaut ko uzmeklēšu. Bet, goda vārds, šī ir pēdējā reize. Mums paveicies, ka Cepeša nav uz vietas, viņš nevar ciest, ja kāds rakājas pa viņa ledusskapi.
Tomass priecājās, ka viņi ir vieni. Kamēr Čaks rosījās ap traukiem un ēdienu, viņš no neliela plastmasas galdiņa apakšas izvilka koka ķeblīti un apsēdās. Ārprāts. Tas viss taču nav normāli. Kas tie par ļaundariem, kas mūs atsūtīja šurp? Kāpēc lai kāds darītu kaut ko tik ļaunu?
Čaks uz mirkli apstājās. Beidz žēloties. Labāk samierināties un vairs nedomāt par to.
- Kā tad. Tomass pavērās laukā pa logu. Šķita, ka tagad ir piemērots brīdis uzdot kādu no neskaitāmajiem jautājumiem, kas gūzmējās viņa prātā. No kurienes šeit ir elektrība?
- Kāda atšķirība? Galvenais, ka par brīvu.
Tā jau man likās, Tomass nodomāja. Nekādas skaidrības.
Čaks pienesa pie galda divus šķīvjus ar sviestmaizēm un burkāniem. Maize bija balta un mīksta, bet burkāni spilgti oranži. Tomasa kuņģis skubināja viņu pasteigties; zēns paņēma sviestmaizi un iecirta tajā zobus.
- Nu, vecīt… viņš noņurdēja ar pilnu muti. Vismaz ēdiens te ir labs.
Turpmākās maltītes laikā Čaks klusēja. Tomasam nebija iebildumu, jo par spīti visam savādajam un absolūti nesaprotamajam, kas jau bija paspējis norisināties viņam pieejamās atmiņas ietvaros, dvēselē uz brīdi atgriezās miers. Ar pilnu vēderu, atjaunotām enerģijas rezervēm un pāris mirkļiem klusuma pietika, lai viņš apņemtos turpmāk nečīkstēt un rīkoties.
Notiesājis pēdējo kumosu, Tomass atgāzās krēslā. Tā, Čak… viņš apņēmīgi iesāka un, noslaucījis muti salvetē, turpināja: Kas man jādara, lai kļūtu par skrējēju?
- Tikai nesāc… Čaks pacēla acis no šķīvja, kurā tobrīd medīja atlikušās maltītes drupačas, un tik skaļi un sulīgi atraugājās, ka Tomass no izbīļa sarāvās.
- Albijs teica, ka man būs pārbaudes laiks pie dažādiem uzraugiem. Vai tas attiecas arī uz skrējējiem? Tomass pacietīgi gaidīja, kad viņa sarunbiedrs beidzot pateiks kaut ko noderīgu.
Čaks teatrāli izbolīja acis, neradot nekādas šaubas par to, cik stulba viņam šī doma likās. Pēc pāris stundām viņi būs atpakaļ. Paprasi pats.
Par spīti sarkasmam žeņķa balsī Tomass negrasījās padoties. Ko viņi dara, kad vakaros atgriežas Klajumā? Kas ir tajā betona ēkā?
- Kartes. Viņi tur tiekas uzreiz pēc vārtu aizvēršanās, lai neko nepaspētu aizmirst.
Kartes? Tomass samulsa. Bet, ja skrējēji tur zīmē kartes… vai tad viņiem nav uz kā rakstīt, kad viņi ir Labirintā? Kartes. Pagaidām tas bija pats intriģējošākais jaunums no visiem, ko Tomass bija uzzinājis pēdējā laikā. Pirmais, kas liecināja par to, ka viņu neapskaužamajam stāvoklim ir iespējams atrisinājums.
- Protams, ka ir, bet viņiem vienalga vēl daudz kas jāpārrunā, jāapspriež, jāizanalizē un tā tālāk. Pie tam… Čaks vēlreiz nobolīja acis, Labirintā nemaz nav laika rakstīt, jo jāskrien. Tāpēc jau viņus sauc par skrējējiem.
Tomass aizdomājās par skrējējiem un kartēm. Vai tiešām Labirints varēja būt tik neizmērojami milzīgs, ka pat divu gadu laikā tie vēl nebija atraduši izeju? Tas šķita neiespējami. Bet tad viņš atcerējās Albija teikto par sienu pārvietošanos naktī. Ja nu viņi bija notiesāti dzīvot šajā vietā līdz mūža galam?
Notiesāti. Šis vārds Tomasā modināja trauksmi, un sāta sajūtas viestā cerības dzirksts nodzisa ar klusu čūkstu.
- Čak, ja nu mēs visi esam noziedznieki? Piemēram, slepkavas vai kaut kas tāds?
- Ko? Čaks paskatījās uz Tomasu tā, it kā tas būtu sajucis prātā. Kur tu rāvi tik gaišu domu?
- Padomā pats. Mūsu atmiņas ir izdzēstas. Mēs dzīvojam vietā, no kuras, visticamāk, nav izejas, un mūs apsargā asinskāri briesmoņi. Vai tev tas neatgādina cietumu? Izrunāta skaļi, šī doma sāka šķist arvien ticamāka. Viņam sametās nelāgi ap dūšu.
- Vecīt, man varētu būt kādi divpadsmit gadi. Čaks iebakstīja ar īkšķi sev krūtis. Varbūt trīspadsmit, ne vairāk. Tev tiešām liekas, ka es būtu varējis izdarīt ko tādu, par ko mani ieliktu cietumā uz visu atlikušo dzīvi?
- Man vienalga, ko tu esi vai neesi izdarījis. Tā vai citādi, tu esi cietumā. Vai arī tev liekas, ka te ir kaut kāds kūrorts? Ak dievs, Tomass lūdzās. Es ceru, ka es klūdos.
Čaks mirkli padomāja. Es nezinu. Tas ir labāk nekā…
- … dzīvot klunkšķu kaudzē, jā, to jau esmu dzirdējis. Tomass piecēlās un iestūma savu krēslu atpakaļ pagaldē. Čaks viņam patika, bet uzturēt ar viņu nopietnu sarunu šķita neiespējami, lai neteiktu apgrūtinoši un kaitinoši. Uztaisi sev vēl kādu sviestmaizi. Es došos izpētīt apkārtni. Tiekamies vakarā.
Tomass izgāja no virtuves pagalmā, nedodot Čakam iespēju piedāvāt savu kompāniju. Klajumā viss bija atgriezies ierastajās sliedēs darbinieki pildīja savus pienākumus, Kastes durvis bija aizvērtas, debesīs spīdēja saule. Nekas neliecināja par to, ka te nesen ieradusies pustraka, pārmaiņas sološa meitene.
Ar Albiju iesāktā Ekskursija bija pārtrūkusi pusceļā, tāpēc Tomass nolēma turpināt to uz savu roku un pats tuvāk iepazīties ar Klajumu. Viņš uzņēma kursu uz ziemeļrietumu stūri, pretī zaļojošu kukurūzas lakstu rindām ar nobriedušām vālītēm, kas izskatījās gatavas ievākšanai. Turpat blakus auga arī tomāti, salāti, zirņi un vesels lērums citu dārzeņu, ko viņš nepazina.
Tomass dziļi ievilka nāsīs gaisu, izbaudot svaigo zemes un augu smaržu. Viņš cerēja, ka patīkamais aromāts atdzīvinās kādu tikpat patīkamu atmiņu, bet velti. Pienācis tuvāk, viņš pamanīja vairākus zēnus ravējam un kaplējam dobes. Kāds no tiem pamāja viņam ar roku un uzsmaidīja. īstu, neviltotu smaidu!
Varbūt šī vieta nemaz nav tik slikta, kā izskatās, Tomass nodomāja. Nejau visiem te jābūt kretīniem. Viņš vēlreiz dziļi ievilka plaušās patīkamo gaisu un turpināja ceļu Klajumā vēl bija daudz kā neizpētīta.
Tomasa nākamais mērķis bija dienvidaustrumu stūris, kurā aiz pavirši sanaglotiem žogiem uzturējās dažas govis, kazas, aitas un cūkas. Zirgu gan nebija. Žēl, viņš nodomāja. Jātnieki noteikti būtu ātrāki par skrējējiem. Tuvojoties aplokiem, Tomasam radās aizdomas, ka savā aizmirstajā dzīvē pirms Klajuma viņam ir bijusi darīšana ar mājlopiem. To radītās smakas un skaņas šķita ļoti pazīstamas.
Aromāts gan te nebija tik patīkams kā pie Dārziem, bet, viņaprāt, tas varēja būt arī daudz sliktāks. Turpinot pētīt Klajumu, Tomass secināja, ka tā iemītnieki to uztur ļoti labā kārtībā un tīrībā. Viņu pārsteidza tas, cik labi organizēta šķita Klajuma sadzīve. Acīmredzot zēni tajā ieguldīja daudz rūpju un darba. Nebija grūti iedomāties, cik drausmīga un neizturama šī vieta taptu, ja visi pēkšņi kļūtu truli un slinki.
Tomass bija sasniedzis mežu, kas aizņēma Klajuma dienvidrietumu stūri. Tuvojoties retajiem, skeletiem līdzīgajiem kokiem tā ārmalā, viņu iztrūcināja pēkšņa kustība pie kājām, ko pavadīja ātra, mehāniska tikšķēšana. Palūkojies lejup, viņš pamanīja sauli atstarojamies no kaut kā metāliska uzvelkamas rotaļu žurkas, kas žigli aizsteidzās viņam garām uz koku pudura pusi. Savādais radījums bija jau trīs metrus priekšā, kad Tomass saprata: tā nav nekāda žurka, bet vairāk atgādina ķirzaku ar vismaz sešām kājām, kas ātri pārvietoja iegareno, spīdīgo korpusu.