Spiegvabole. Tā viņi mūs novēro, Tomass atcerējās Albija vārdus.
Viņš pamanīja sarkanas gaismas atblāzmu uz zemes radījuma priekšā. Šķita, ka tā nāk no spiegvaboles acīm. Lai gan veselais saprāts Tomasam teica, ka tā ir viņa zemapziņa, kas noteikti mēģina izspēlēt kādu joku, viņš varēja apzvērēt, ka redzējis uz tās ieapaļās muguras ar lieliem zaļiem burtiem iegravētu vārdu VELNS.
Kaut ko tik neparastu nevarēja atstāt bez ievērības. Tomass skriešus metās pakaļ veiklajam spiegam un jau pēc pāris sekundēm bija nonācis koku ielokā. Pasaule ap viņu satumsa.
10. nodaĻa
r
Tomasu pārsteidza tas, cik strauji nomainījās apgaismojums. No paša Klajuma mežs neizskatījās liels ne lielāks par hektāru. Bet koki tajā bija stāvi, resniem stumbriem un auga tik tuvu cits citam, ka biezā lapotne gandrīz pilnībā aizsedza debesis. Mežā valdīja tumša, zaļgana dūmaka it kā te, starp kokiem, jau sen būtu iestājies vakars un ritētu pēdējās mijkrēšļa minūtes. Tas bija vienlaikus skaisti un biedējoši.
Cik ātri vien spēdams, Tomass lauzās cauri biezoknim. Sīkie zariņi šaustīja seju, viņš paliecās sāņus, lai izvairītos no kāda zemāka zara, un gandrīz zaudēja līdzsvaru, bet pēdējā brīdī satvēra zaru un noturējās kājās. Zem pēdām čabēja bieza lapu sega un krakšķēja krituši žagari.
Viņa acis bija piekaltas spiegvabolei, kas traucās pāri mīkstajam segumam arvien tālāk mežā. Jo dziļāk kukainis devās, jo spilgtāk tā sarkanā gaisma izcēlās uz apkārtējās krēslas fona.
Tomass, nepārtraukti izvairīdamies no šķēršļiem, bija noskrējis kādus desmit vai piecpadsmit metrus, un ar katru sekundi arvien vairāk atpalika. Pēkšņi spiegvabole uzlēca uz paresnāka koka stumbra un tikpat veikli traucās pa to augšā. Kad Tomass sasniedza koku, no radījuma vairs nebija ne miņas, tas bija pazudis dziļi zaļajā lapotnē un vairs nekādi nelika sevi manīt.
Nešķīstenim bija izdevies aizmukt.
- Bļāviens! Tomass pa jokam pie sevis nolamājās. Gandrīz pa jokam. Lai cik savādi tas šķistu, vārds nāca pār lūpām tik dabiski, it kā viņš jau daļēji būtu pārņēmis klajumnieku žargonu.
Kaut kur pa labi no Tomasa skaļi pārlūza zars. Viņš pagrieza galvu trokšņa virzienā un ar aizturētu elpu klausījās.
Atskanēja vēl viens krakšķis, šoreiz skaļāks, it kā kāds būtu pret celi pārlauzis koka nūju.
- Kas tur ir? Tomass iesaucās, baiļu trīsām pārskrienot skaustam. Balss atdūrās kuplajā lapotnē virs galvas un noslāpa biezoknī. Viņš sastindzis stāvēja uz vietas, līdz apkārt viss noklusa. Bija dzirdama tikai putnu svilpošana kaut kur tālumā. Neviens neatsaucās. Nebija dzirdams vairs ne mazākais troksnītis.
Daudz nedomādams, Tomass devās uz to pusi, no kuras bija atskanējuši zaru brakšķi. Viņš necentās slēpt savu pārvietošanos, bet braši spraucās cauri zariem, ļaujot tiem ar švīkstu atgriezties agrākajā stāvoklī. Lai spētu orientēties pieaugošajā pustumsā, bija jāpiemiedz acis. Tomass iedomājās, ka tagad lieti noderētu kabatas lukturītis, un tūlīt aptvēra, ka tas ir kārtējais piemērs viņa atmiņas zuduma savādajai dabai. Jau atkal viņš zināja kāda priekšmeta pielietojumu, bet nespēja to saistīt ne ar laiku, ne ar vietu, ne ar kādu cilvēku vai notikumu. Tas bija kaitinoši.
Vai te kāds ir? Tomass vēlreiz iesaucās. Viņš jutās nedaudz mierīgāk, jo troksnis nebija atkārtojies. Iespējams, ka tas bija kāds dzīvnieks, varbūt cita spiegvabole. Tas esmu es, Tomass! viņš drošības pēc piemetināja. Jauniņais… Tas ir, vakardienas jauniņais! Tomass saviebās un noskurinājās, cerēdams, ka tur tiešām neviena nav. Viņš izklausījās pēc pilnīga idiota.
Arī šoreiz neviens neatsaucās.
Tomass apmeta līkumu ap lielu ozolu un apstājās kā iemiets. Pār mugurkaulu pārskrēja šermuļi. Viņš bija nonācis kapos.
Tie atradās nelielā izcirtumā, kas aizņēma ne vairāk par desmit kvadrātmetriem. Biezs ložņājošu, lapām bagātu nezāļu slānis klāja zemi, no kuras spraucās vairāki pavirši darināti krusti, kuru funkciju pildīja divi parasti ar atskabargainām vīteņu stīgām kopā sasieti koka gabali. Krusti bija nokrāsoti balti, bet šķita, ka tas darīts lielā steigā vietām cauri spīdēja kails koks un daudzviet karājās sakaltušas krāsas pilieni. Šķērskokos bija iegrebti apbedīto vārdi.
Mirkli vilcinājies, Tomass piegāja klāt tuvākajam kapam un notupās pie tā. Apgaismojums šajā meža nostūrī bija pavisam skops, likās, ka viņš skatās cauri melnai dūmakai. Pat putni bija pieklusuši, it kā dotos uz naktsguļu; ari kukaiņus gandrīz nedzirdēja, vismaz krietni mazāk nekā pirms brīža. Tomass pirmoreiz ievēroja, cik šeit ir mitrs gaiss. Viņa piere un plaukstas bija norasojušas sviedrainām lāsēm.
Kaps izskatījās pavisam svaigs. Uz krusta bija rakstīts Stīvens pēdējais burts s bija sanācis pavisam mazs un iespiests pašā stūrī, jo uzraksta autors nebija lāgā aprēķinājis vārdam nepieciešamo vietu.
Stīven… Tomass sajuta negaidītu, atsvešinātu skumju pieskārienu. Diez kādu galu tu ņēmi? Vai Čaks tevi nokaitināja līdz nāvei?
Viņš piecēlās kājās un devās pie nākamā krusta, kas bija gandrīz pilnībā ieaudzis nezālēs. Augsne virs kapa jau sen bija sacietējusi, un tas izskatījās krietni vecāks par pārējiem. Lai kas viņš arī būtu, apbedītais noteikti bija starp pirmajiem šeit bojā gājušajiem. Viņa vārds bija Džordžs.
Palūkojies apkārt, Tomass ieraudzīja vēl duci kapu. Daži no tiem izskatījās tikpat svaigi kā pirmais aplūkotais. Viņa uzmanību piesaistīja kaut kas spīdīgs. Šoreiz tā nebija metāliskā vabole, kas viņu ievilināja mežā, taču kaut kas tikpat neparasts. Pagājis garām dažiem krustiem, Tomass nonāca pie dīvaina apbedījuma, ko klāja netīra caurspīdīgas plastmasas vai stikla plāksne. Viņš piemiedza acis, lai saskatītu, kas bija tās otrā pusē, un gandrīz palika bez elpas. Aiz noputējušā loga slēpās neaizbērts kaps, kurā trūdēja kāda mirstīgās atliekas.
Par spīti izbīlim ziņkāre lika Tomasam pieliekties tuvāk, lai labāk izpētītu dīvainā zārka saturu. Kaps bija mazāks nekā pārējie. Tajā atradās tikai puse nelaiķa no jostasvietas līdz augšai. Viņš atminējās Čaka stāstu par zēnu, kurš mēģināja nolaisties šahtā pēc tam, kad Kaste ir aizbraukusi, un tika pārgriezts uz pusēm. Stiklā bija ieskrāpēti tik tikko salasāmi vārdi:
Lai šis pusšvalis kalpo par brīdinājumu visiem.
Pa Kastes šahtu aizbēgt nevar.
Dīvainā kārtā Tomasam gandrīz sanāca smiekli tas viss šķita pārāk absurdi, lai būtu patiesība. Viņš tūlīt pat nokaunējās par savu cinismu un, nogrozījis galvu, atkāpās no kapa, lai iepazītos ar pārējo apbedīto vārdiem. Pēkšņi atkal atskanēja lūstoša zara troksnis, šoreiz pavisam tuvu, aiz kokiem kapsētas pretējā malā.
Pārlūza vēl viens zars. Un vēl viens. Kāds viņam tuvojās, bet mežā bija pārāk tumšs, lai kaut ko saredzētu.
Kas tur ir? viņš iesaucās nedrošā balsī, kas tūlīt pat noslāpa biežņā, izklausījās, it kā Tomass kliegtu tukšā tunelī. Kas tie par stulbiem jokiem!? Par nožēlu sev pašam viņš bija ne pa jokam nobijies.
Tā vietā, lai atbildētu, neredzamais trokšņotājs pārstāja lavīties un metās skriešus, brāžoties aiz kokiem pa meža iekšmalu apkārt izcirtumam, aizvien tuvāk Tomasam. Panikas pārņemts, viņš sastinga. Kad starp zēnu un nelūgto viesi bija palikuši vairs tikai daži metri, Tomass pustumsā beidzot saskatīja izģindušu stāvu, kas pieklibodams savādā, ļodzīgā solī pārvietojās viņa virzienā.