Kas pie…
Pirms viņš paspēja pabeigt, nācējs ielauzās izcirtumā. Tomass paspēja saskatīt tikai bālu ādu un milzīgas, izvalbītas acis patiesi spokainu skatu -, viņš iekliedzās un mēģināja bēgt, bet bija jau par vēlu. Rēgam līdzīgais stāvs palēcās un uzklupa viņam, triekdamies pret zēna pleciem un sagrābdams tos negaidīti spēcīgā tvērienā. Tomass atmuguriski nogāzās zemē. Starp lāpstiņām iedūrās kapa krusts un pārlūza uz pusēm zem viņu svara, sāpīgi nobrāžot muguras ādu.
Tomass pūlējās atbrīvoties, grūžot un dauzot ar dūrēm neatlaidīgo kaulu un ādas murskuli, kas kārpījās virs viņa, cenzdamies iegūt pārsvaru. Uzbrucējs atgādināja briesmoni, drausmīgu tēlu no ļaunākajiem murgiem, bet Tomass zināja, ka tam jābūt kādam no klajumniekiem kādam, kurš pavisam sajucis prātā. Viņš dzirdēja zobus cērtamies vaļā un ciet ar šaušalīgiem klakšķiem: klak, klak, klak. Tie beidzot sasniedza mērķi, un asas sāpes caururba Tomasa plecu, kas bija nokļuvis starp satracinātā zēna žokļiem.
Tomass iekliedzās; reizē ar sāpēm asinīs ieplūda adrenalīns. Viņš atspieda plaukstas pret uzbrucēja krūtīm un, sasprindzinājis muskuļus, no visa spēka stūma to prom. Pēc neilgas cīņas Tomasam izdevās nogrūst pretinieku un tas aizstreipuļoja pretējā virzienā. Atskanēja skaļš krakšķis: vēl vienam kapa krustam bija pienācis gals.
Tomass, drudžaini elsodams, ar kājām un rokām kārpījās atpakaļ un tikai tad pirmoreiz kārtīgi saskatīja uzbrucēju.
Tas bija sadzeltais zēns. Bens.
11. nodaĻa
i
Kopš Tomass pēdējoreiz redzēja Benu Mājoklī, viņš bija tikai nedaudz atkopies. Zēns bija gandrīz kails, tērpts vienīgi šortos, bālum bālā āda tik cieši nostiepta pār kauliem, ka rumpis atgādināja palagā ietītu žagaru saišķi. Zem tās izspiedās virvēm līdzīgi asinsvadi zaļi un pulsējoši, bet ne tik izteikti kā iepriekšējā dienā. Asinīm pielijušās acis urbās Tomasā tā, it kā viņš uzlūkotu savu nākamo maltīti.
Bens saspringa, gatavojoties jaunam lēcienam. Satracinātā zēna labajā rokā nez no kurienes bija parādījies nazis. Tomasu pārņēma šķebinošas bailes, viņš nespēja noticēt, ka tas viss notiek pa īstam.
-Ben!
Tomass pārsteigts lūkojās balss virzienā un atviegloti uzelpoja, ieraudzījis starp kokiem izcirtuma malā Albiju, kura stāvs palsajā gaismā vairāk atgādināja rēgu. Vadonis rokās turēja lielu šaujamloku un ar stiegrā atvilkto bultu tēmēja tieši uz Benu.
Ben, atkārtoja Albijs, stāvi un nekusties, vai arī nesagaidīsi rītdienu.
Tomass palūkojās uz Benu, kurš ar negantu skatienu blenza Albijā, mēlei nepārtraukti šaudoties starp lūpām, lai tās samitrinātu. Kas viņam kaiš? Tomass brīnījās. Zēns no cilvēka bija pārvērties par briesmoni. Kāpēc?
- Ja tu mani nošausi, ieķērcās Bens, siekalām šķīstot no mutes tik tālu, ka dažas lāses sasniedza Tomasa seju, būsi izvēlējies nepareizo mērķi. Viņa skatiens atgriezās pie Tomasa. Viņš ir tas, kurš tev jānogalina! Bena balsī bija skaidri saklausāms ārprāts.
- Nerunā muļķības, Ben, rāmā balsī atbildēja Albijs, turpinot tēmēt uz viņu. Tomass tikko šeit ieradās par viņu nav jāuztraucas. Tev vēl aizvien rādās murgi no Pārvēršanas. Nevajadzēja kāpt laukā no gultas.
- Viņš nav tāds kā mēs! Bens iekliedzās. Es viņu redzēju. Viņš… viņš ir ļauns. Mums viņš jānogalina. Ļauj man
uzšķērst vinu!
> >
Tomass nevilšus pakāpās atpakaļ, neprāša teiktā izbiedēts. Kā saprast to, ka Bens bija viņu redzējis? Kāpēc viņš domāja, ka Tomass ir ļauns?
Albijs ne par sprīdi nebija pakustinājis ieroci un turpināja tēmēt. Atstāj to manā un uzraugu ziņā, klunkšķpauri. Loks viņa rokās ne mirkli nenodrebēja, it kā balstītos pret koka zaru. Bet tagad kustini savu kaulaino pakaļu un taisies, ka tiec atpakaļ uz Mājokli.
- Viņš mēģinās mūs glābt, Bens nelikās mierā. Viņš mēģinās izvest mūs no Labirinta. Labāk uzreiz nolēkt no Kraujas! Labāk vienā rāvienā izlaist sev zarnas!
- Par ko tu ru… iesāka Tomass.
- Aizver muti! Bens ieķērcās. Aizver savu pretīgo nodevēja muti!
- Ben, Albijs mierīgā balsī teica. Es skaitu līdz trīs.
- Viņš ir ļauns, viņš ir ļauns, viņš ir ļauns… Bens čukstēja, gluži kā skaitīdams mantru, un draudīgi šūpojās uz priekšu un atpakaļ, pārliekot nazi no vienas rokas otrā. Viņa acis bija piekaltas Tomasam.
- Viens…
- Ļauns, ļauns, ļauns, ļauns, ļauns… Bens atieza zobus smaidā. Meža blāvajā gaismā tie spīdēja un izskatījās zaļgani.
Tomass gribēja novērsties, celties un bēgt, bet nespēja pat pakustēties. No bailēm viņš bija kā pārakmeņojies.
- Divi… Albija balss kļuva skaļāka un draudīgāka.
- Ben, Tomass drudžaini centās apkopot domas. Es neesmu… Es pat nesaprotu, ko…
Viņš nepaspēja pabeigt. Bens nelabā balsī iekaucās un metās uz priekšu ar gaisā paceltu nazi.
- Trīs! iekliedzās Albijs un atlaida stiegru.
Tomass sadzirdēja gaisu šķeļošās bultas švīkstu un nelāgo, mitro plakšķi, ar kuru tā sasniedza mērķi. Bena galva neganti noraustījās pa kreisi, viss ķermenis sagriezās tai līdzi, un viņš nokrita zemē uz vēdera, ar kājām pret Tomasu, vairs neizdvesdams ne skaņas.
Tomass uztrausās kājās un pastreipuļoja uz priekšu. Bulta bija iedūrusies Bena vaigā; pa tās garo kātu lēnām ritēja asinis, kas tumsā izskatījās melnas kā darva. Nez kāpēc Tomass bija iedomājies, ka to būs vairāk. Bens neizrādīja nekādas dzīvības pazīmes, izņemot labās rokas mazo pirkstiņu, kas brīdi pa brīdim krampjaini noraustījās. Tomass apspieda vēlmi izvemties. Vai tiešām Bens būs gājis bojā viņa dēļ? Vai tā bija viņa vaina?
Ejam, teica Albijs, paunotāji par viņu parūpēsies rīt.
Kas tikko notika? Tomass domāja, blenžot uz nedzīvo ķermeni. Šķita, ka visa pasaule pazūd zem kājām. Par ko? Kā es tam zēnam biju nodarījis pāri?
Tomass pacēla galvu, cerot saņemt kādu atbildi, bet Albijs jau bija prom. Par viņa neseno klātbūtni liecināja tikai vientuļa zara šūpošanās.
Iznākot no meža, Tomasu apžilbināja spožie saules stari un viņš samiedza acis. Zēns gāja pieklibodams, neizturami smeldza potīte, lai gan viņš neatcerējās, kā to savainojis. Ar vienu roku Tomass saudzīgi piesedza sakosto plecu, bet otru bija piespiedis vēderam, it kā spētu tā aizturēt nu jau nenovēršamo vemšanu. Viņa acu priekšā atgriezās nedabiski savērptā Bena galva, pa bultas kātu lēnām slīdošās asinis, kas krājās lāsēs un pilēja uz zemes…
Ar to arī pietika.
Tomass nokrita četrrāpus pie viena no nīkuļojošajiem kokiem meža pamalē un vēma, rīstīdamies un klepodams, kamēr nebija atbrīvojies no visa kuņģa satura un izspļāvis pēdējās skābenās žults paliekas. Viņa ķermenis nevaldāmi raustījās, šķita, ka vemšana nekad nepāries.
Tad, it kā paša smadzenes par viņu ņirgātos, Tomasam ienāca prātā kāda doma. Viņš bija pavadījis Klajumā aptuveni divdesmit četras stundas. Tikai vienu diennakti. Bet bija noticis jau tik daudz, patiešām daudz briesmīgu lietu. Šķita, ka ļaunāk jau vairs nekļūs.
Tātad situācija varēja tikai uzlaboties.
Tonakt Tomass gulēja uz muguras, vērdamies zvaigžņotajās debesīs un šaubīdamies, vai spēs vēl jebkad iemigt. Ikreiz, kad zēns aizvēra acis, viņam virsū šaušalīgs un pārgrieztu seju lēca Bens. Tomass varēja apzvērēt, ka joprojām dzird miklo skaņu, ar kādu bulta ietriecās Bena vaigā.