Pirms Tomass paspēja pabeigt, Albija roka izšāvās uz priekšu un sagrāba viņu aiz krekla. Augšā, švali! Kājās! Albijs piecēlās, velkot zēnu sev līdzi.
Tomass ar pūlēm atguva līdzsvaru, atkal līdz nemaņai pārbiedēts, un atspiedās ar muguru pret koku, cenzdamies izvairīties no Albija, kurš neatkāpās ne soli.
- Nepārtrauc mani, puika! Albijs kliedza viņam tieši sejā. Bļāviens, ja mēs izstāstītu tev visu uzreiz, tu nomirtu tepat uz līdzenas vietas, pat nepaspējis pieklunkšķināt bikses! Paunotāji tevi aizstieptu viens divi, un no tāda tevis mums nebūtu nekāda labuma, vai ne?
- Es vispār nesaprotu, par ko tu runā, Tomass lēnām teica, pārsteigts, cik nosvērti skan viņa balss.
Ņūts izstiepa roku un satvēra Albiju aiz pleca. Klau, vecīt, atslābsti drusku. Tu vairāk kaitē nekā palīdzi.
Albijs palaida vaļā Tomasa kreklu un atkāpās, krūtīm smagi cilājoties. Nav laika laipnībām, zaļknābi, saproti? Tava vecā dzīve ir galā, jaunā nupat sākas. Tāpēc ātri iegaumē noteikumus, klausies un nerunā. Skaidrs?
Cerēdams sagaidīt palīdzību, Tomass palūkojās uz Ņūta pusi. Iekšā viss griezās un vārījās, acis dedzināja tajās sakāpušās asaras.
Bet Ņūts tikai pamāja ar galvu. Skaidrs, zaļknābi? Un pamāja vēlreiz.
Tomasu pārņēma niknums; gribējās kādam iesist. Tā vietā viņš tikai klusi noteica: Jā.
- Tas labi, sacīja Albijs. Šī ir tava Pirmā Diena, švali. Nestreb karstu. Nāk vakars. Drīz atgriezīsies skrējēji. Kaste šodien aizkavējās, tāpēc Ekskursijai vairs nav laika. Rīt no rīta, uzreiz pēc celšanās. Viņš pagriezās pret Ņūtu. Atrodi viņam vietu un noliec gulēt.
- Labi, atbildēja Ņūts.
Albijs samiedza acis un pagriezās pret Tomasu. Pāris nedēļas, un tu pieradīsi, švali. Tu pieradīsi un palīdzēsi. Neviens no mums Pirmajā Dienā vēl neko nejēdza, gluži tāpat kā tu. Jaunā dzīve sākas rīt.
Ar šiem vārdiem viņš pagriezās, izlauzās cauri pūlim un devās uz šķībo koka ēku pagalma stūrī. Vairākums zēnu paklīda kur nu kurais, pirms aiziešanas vēl reizi ar skatienu nomērot Tomasu.
Viņš sakrustoja rokas, aizvēra acis un dziļi ievilka elpu. Krūtīs gruzdošo tukšumu ātri nomainīja sirdi plosošas skumjas. Iespaidu bija pārāk daudz. Tomass neko nesaprata. Kur viņš ir nokļuvis? Kas ir šī vieta? Kaut kāds cietums? Ja tā, tad par kādu noziegumu viņš šurp atsūtīts un uz cik ilgu laiku? Šejieniešu valoda bija savāda, un izskatījās, ka nevienam īpaši nerūp, vai viņš dzīvo vai mirst. Acis atkal draudēja piepildīties asarām, bet viņš tām neļāvās.
- Ko es esmu izdarījis? Tomass nočukstēja, nedomājot, ka kāds viņu dzirdēs. Par ko? Kāpēc mani šurp atsūtīja?
Ņūts draudzīgi uzsita viņam uz pleca. Zaļknābi, to, ko tu jūti, esam jutuši mēs visi. Mums visiem reiz bijusi Pirmā Diena, kad izkāpām no tās tumšās kastes. Viss ir slikti nudien, un tev viss kļūs tikai sliktāk. Tā ir. Bet mazpamazām, soli pa solim tu cīnīsies un tiksi galā. Es redzu, ka tu neesi
nekāds memmesdēlinš.
>
- Vai šis ir cietums? Tomass vaicāja, rokoties savu domu tumsā, meklēdams kādu plaisu uz pagātni.
- Pietiks jautāt, Ņūts atteica. Tev tāpat nepatiks neviena atbilde, vismaz ne šobrīd. Tāpēc pagaidām labāk paklusē un samierinies ar pārmaiņām. Rīts būs gudrāks par vakaru.
Tomass neatbildēja, tikai stāvēja nokārtu galvu, acīm nekustīgi veroties saplaisājušajā pagalma grīdā. Gar vienu no akmens plāksnēm stiepās sīku nezāļu rinda ar mazām lapiņām, dzelteni ziediņi slēja galvas pāri tās malai, gluži kā meklēdami sauli, kura jau sen bija pazudusi aiz milzīgajām Klajuma sienām.
- Čaks tev būs labs pāris, Ņūts teica. Sīks un resns švalis, bet lāga dvēsele kopumā. Pagaidi tepat, es atgriezīšos.
Ņūts tik tikko bija paspējis beigt savu sakāmo, kad gaisu pāršķēla šaušalīgs, stindzinošs kliedziens. Spalgais, gandrīz necilvēciskais kauciens atbalsojās pāri visam akmens pagalmam; redzeslokā esošie zēni pagriezās, lai nolūkotos tā virzienā. Kad Tomass saprata, ka ārprātīgā skaņa nāca no koka ēkas, asinis viņa dzīslās sastinga.
Pat Ņūts satrūkās no pārsteiguma un norūpējies sarauca pieri.
Bļāviens! viņš nolamājās. Nolāpītie medbrāļi, nevar atstāt vienus pat uz desmit minūtēm. Ņūts sašutis papurināja galvu, tad viegli iespēra Tomasa pēdai. Atrodi Čakiju un saki, ka viņš ir atbildīgs par tavu izguldīšanu. To pateicis, vecākais zēns pagriezās un skriešus devās ēkas virzienā.
Tomass nošļūca gar koka raupjo stumbru līdz zemei, atspiedās pret to ar muguru un aizvēra acis, vēloties tikai vienu pamosties no šī briesmīgā, briesmīgā sapņa.
3. NODAĻA
r
Tomass kādu mirkli sēdēja sastindzis, pārāk satriekts, lai pakustētos. Visbeidzot viņš piespieda sevi palūkoties uz groteskās ēkas pusi. Ārpusē mīņājās bariņš zēnu; viņi nervozi vērās augšējā stāva logos, it kā gaidītu, ka pa kādu no tiem kuru katru brīdi, sprāgstot stiklam un kokam, izlēks šaušalīgs nezvērs.
Viņa uzmanību piesaistīja metāliska, klikšķoša skaņa zaros virs galvas. Pavēries augšup, Tomass pēdējā mirklī pamanīja sarkanas gaismas uzplaiksnījumu un kaut ko spīdīgu pazūdam stumbra otrā pusē. Viņš piecēlās kājās un, staipīdams kaklu, apgāja apkārt kokam, lai noskaidrotu, kas radījis skaņu, bet redzēja tikai zarus, kailus un pelēki brūnus, izpletušos kā skeleta pirkstus, kas šķita kā dzīvi.
Tā bija viena no tām spiegvabolēm, kāds teica.
Tomass paskatījās pa labi un ieraudzīja īsu, apaļīgu puiku, kurš stāvēja turpat netālu, blenzdams viņā ar pavērtu muti. Zēns bija ļoti jauns iespējams, pats jaunākais no visiem, kurus Tomass līdz šim bija redzējis Klajumā, varbūt divpadsmit vai trīspadsmit gadus vecs. Viņa brūnie mati nokarājās pāri ausīm un kaklam, tik tikko skardami plecus.
Visai nožēlojamā paskata sārtajā, tuklajā sejā izcēlās dzidras zilas acis.
Tomass pamāja puisim. Kādām vabolēm?
- Spiegvabolēm, tas atbildēja, rādot uz koka galotni.
- Neko tev nenodarīs, ja vien nebūsi tik dulls, lai skartos tām klāt… švali. Pirms pēdējā vārda zēns saminstinājās. Izklausījās, ka viņam ir neērti to izrunāt tā, it kā viņš vēl nebūtu līdz galam apguvis Klajuma žargonu.
Vēl viens kliedziens, šoreiz ilgs un nervus plosošs, pāršķēla gaisu un lika Tomasam nodrebēt. Zosāda pārklāja viņa miesu kā ledusauksta rasa. Kas tur notiek? viņš vaicāja, rādot uz ēku.
- Nezinu, atbildēja tuklais zēns. Viņa balsī vēl bija jaušams spalgais bērnības tonis. Tur iekšā ir Bens, pagalam
slims. Tie vinu notvēra.
>
- Tie? Tomasam nepatika draudīgā pieskaņa, ar kādu zēns izrunāja šo vārdu.
-Jā.
- Kas ir Tie?
- Labāk ceri, ka nekad to neuzzināsi, zeņķis atbildēja, izskatīdamies neatbilstoši omulīgi situācijai, un pastiepa roku.
- Mani sauc Čaks. Pirms parādījies tu, zaļknābis biju es.
Un tāds ir mans šīvakara pavadonis? Tomass pikti nodomāja. Viņš jau tā jutās ārkārtīgi neomulīgi, bet nu klāt nāca arī aizkaitinājums. Neko nebija iespējams saprast, sāka sāpēt galva.
- Kāpēc visi mani saukā par zaļknābi? Tomass vaicāja, ātri paspiežot un tūlīt atlaižot Čaka roku.
- Jo tu esi pats jaunākais jauniņais. Čaks ar pirkstu parādīja uz Tomasu un iesmējās. No mājas puses atskanēja vēl viens kliedziens. Izklausījās, ka tur tiek spīdzināts izbadējies dzīvnieks.