- Kuš, zaļknābi. Negribam taču uzmodināt Čakiju, vai ne?
Tas bija Ņūts zēns, kurš Klajumā, šķiet, bija otrais galvenais. Gaiss smirdēja pēc viņa rīta elpas.
Tomass bija pārsteigts, bet no izbīļa vairs nebija ne miņas. To nomainīja nepārvarama ziņkāre. Ko gan Ņūtam no viņa vajadzēja? Tomass grozīja galvu, cenzdamies iespēju robežās izrādīt savu piekrišanu ar acīm, līdz Ņūts beidzot noņēma plaukstu no viņa mutes un pārnesa svaru uz papēžiem.
- Ejam, zaļknābi, sliedamies kājās, slaidais zēns nočukstēja, padeva roku un palīdzēja Tomasam piecelties. Ņūts šķita tik spēcīgs, ka mierīgi varētu viņa roku arī noraut. Nāc, man pirms rīta jundas tev kaut kas jāparāda.
Pēdējās miega pēdas jau bija izgaisušas no Tomasa apziņas. Labi, viņš atbildēja, gatavs uz vietas sekot Ņūtam. Zēns gan saprata, ka jāsaglabā kaut nedaudz piesardzības galu galā viņam vēl nebija iemesla te kādam uzticēties, taču ziņkāre ņēma virsroku. Viņš ātri pieliecās, lai uzmauktu kājās kurpes. Kur mēs iesim?
- Vienkārši seko man. Un neatpaliec.
Lavierējot starp mauriņā gulošo ķermeņiem, Tomass pāris reizes gandrīz paklupa un vienreiz netīšām uzkāpa kāda rokai, par ko nopelnīja skaļu uzbļāvienu un sitienu pa stilbu.
- Es atvainojos, viņš nočukstēja, ignorējot Ņūta dusmīgo skatienu.
Tiklīdz viņi sasniedza pagalma cieto akmens pamatni, Ņūts skriešus metās rietumu sienas virzienā. Tomass bridi vilcinājās neizpratnē, kāpēc jāskrien, bet tad ātri attapās un sekoja viņam tādā pašā tempā.
Rīta gaisma vēl bija blāva, bet visi šķēršļi ceļā izskatījās pēc tumšām ēnām, un Tomass spēja turēties līdzi neatpaliekot. Viņš apstājās reizē ar Ņūtu blakus masīvajai sienai, kas slējās virs zēnu galvām kā debesskrāpis vēl viens nejaušs, kādā tumšā atmiņas nostūri aizķēries tēls. Tomass pamanīja mazas sarkanas gaismiņas, kas zibēja gar sienas virsmu, tekalējot šurpu turpu, brīžiem apstājoties, pazūdot un atkal parādoties.
- Kas tās tādas? Tomass čukstēja, cik skaļi uzdrīkstējās, cerēdams, ka balss izklausās drošāka, nekā jutās viņš pats. Trīsošo gaismiņu sarkanais spīdums radīja visnotaļ draudīgu iespaidu.
- Pacieties, velns parāvis! Ņūts stāvēja tikai pāris soļus no biezā efeju gobelēna, kas blīvā slānī klāja sienas. Kad pienāks laiks, uzzināsi, zaļknābi.
- Klau, tev neliktos stulbi tikt atsūtītam uz vietu, kur neko nevar saprast un neviens neatbild uz taviem jautājumiem… Tomass ieturēja pauzi, pārsteigts pats par sevi. Švali? viņš piebilda, cenšoties ielikt šajās divās zilbēs pēc iespējas vairāk sarkasma.
Ņūts iesmējās, bet tūdaļ apklusa. Tu man patīc, zaļknābi. Bet tagad aizveries un skaties.
Viņš piegāja pie sienas, ar abām rokām ierakās biezajā vīteņu slānī un pavilka sāņus pāris resnākas liānas. Aiz efejām atklājās aptuveni pusmetru plats, noputējis kvadrātveida logs. Tobrīd tā rūts bija tumša, it kā nokrāsota melna.
- Uz ko man jāskatās? Tomass čukstēja.
- Pieturi apenes, puis. Agrāk vai vēlāk kāds parādīsies.
Pagāja minūte. Divas. Vēl pāris. Tomass mīņājās no vienas
kājas uz otru, brīnoties, kā Ņūtam izdodas tik ilgi nekustīgi nostāvēt uz vietas, pacietīgi veroties tikai un vienīgi tumsā.
Bet tad kaut kas mainījās.
Logā parādījās spokainas gaismas atblāzma; tā meta mirguļojošu krāsu varavīksni uz Ņūta sejas un ķermeņa, it kā viņš stāvētu apgaismota baseina malā. Tomass sastinga un, piemiedzis acis, centās saskatīt, kas notiek aiz loga. Kaklā sakāpa biezs kamols. Kas gan tas varētu būt? viņš domāja.
- Tur ārpusē ir Labirints, čukstēja Ņūts ar plaši ieplestām acīm, it kā atrastos transā. Viss, ko mēs darām, zaļknābi, visa mūsu dzīve grozās ap Labirintu. Katras mīļās dienas katru mīļo brīdi mēs veltām Labirintam, mēģinot atrisināt kaut ko, par ko nemaz nezinām, vai tam vispār ir atrisinājums, saproti? Un mēs gribam tev parādīt, kādēļ tā nav nekāda joka lieta. Kādēļ tie nolāpītie vārti aizveras katru nakti. Kādēļ tev nekad, nekad nevajadzētu spert savu kāju ārpusē.
Ņūts pakāpās soli atpakaļ, arvien vēl turēdams rokās efeju liānas, un pamāja Tomasam ar galvu, aicinot ieņemt viņa vietu un ieskatīties logā.
Tomass paklausīja un pieliecās tik tuvu, ka deguns pieskārās vēsajai stikla virsmai. Pagāja kāds brīdis, iekams zēns sakoncentrējās uz kustīgo objektu aiz sienas un caur putekļiem un netīrumiem spēja saskatīt to, ko Ņūts bija gribējis viņam parādīt. Tajā brīdī elpa Tomasa rīklē aizķērās likās, ka tajā ielauzusies auksta vēja brāzma un pārvērtusi gaisu ledū.
Aiz sienas koridorā rosījās liels, nepazīstams radījums. Tas bija prāvas govs izmērā, bet bez izteiktas formas. Brīdi pagrozījies gaitenī, tas uzrāpās pa pretējo sienu un lēca uz loga pusi, atsizdamies pret to ar skaļu būkšķi. Tomass nenovaldīja kliedzienu un atsprāga no rūts, taču biezais stikls triecienu izturēja.
Divreiz dziļi ievilcis elpu, viņš vēlreiz pietuvojās logam. Bija pārāk tumšs, lai radījumu varētu skaidri redzēt, bet spokainajā gaismā, kas nāca no kāda nezināma avota, bija saskatāma mitra, pulsējoša miesa un metālisku asmeņu ziboņa. No būtnes ķermeņa līdzigi taustekļiem uz visām pusēm stiepās neganta izskata pagarinājumi ar instrumentveidlgiem uzgaļiem: ripzāģi, dzirkles un gari iesmi, durkļi, kuru nolūku atlika vienīgi minēt. Neredzētais radījums bija atbaidošs dzīvnieka un mašīnas krustojums. Šķita, ka tas apzinās, ka tiek vērots, turklāt labi saprot, kas atrodas aiz Klajuma sienām, un kāro nokļūt otrpus tām, lai pamielotos ar cilvēku miesu. Tomasa pakrūtē uzplauka ledains šausmu zieds, tas izpletās līdzīgi augonim un traucēja elpot. Pat ar visu atmiņas zudumu viņš nešaubījās, ka vēl nekad savā mūžā nav sastapis neko tik atbaidošu.
Tomass atkāpās no loga, nez no kurienes iepriekšējā vakarā uzradusies drosme izplēnēja. Kuņģī kaut kas sašūpojās, un viņam atkal šķita, ka vairs nekad mūžā nespēs kaut ko ieēst.
- Kas tas ir? viņš vaicāja.
- Mēs tos saucam par bēdnešiem, Ņūts atbildēja. Negants mošķis, vai ne? Priecājies, ka tie parādās tikai naktīs. Saki paldies šīm sienām.
Tomass norija kaklā sakāpušo kamolu, viņš vairs nebija tik drošs, ka jelkad vēlēsies spert kāju Labirintā. Spārnotā iecere kļūt par skrējēju nupat bija saņēmusi spēcīgu triecienu. Taču viņam tas bija jādara. Viņš zināja, ka tas ir viņa pienākums. Tas bija pagalam savādi, it īpaši pēc tikko redzētā.
Ņūts pavirši uzmeta acis logam. Nu tu zini, kādi pretekļi ložņā Labirintā, draudziņ. Nu tu saproti, ka tā nav nekāda bērnu spēle. Tu esi atsūtīts uz Klajumu, zaļknābi, un mēs rēķināmies, ka izdzīvosi un palīdzēsi mums paveikt to, kā dēļ mēs te esam.
- Un kas tas būtu? Tomass vaicāja par spīti tam, ka bijās atbildes.
Ņūts pagriezās un cieši ieskatījās viņam acīs. Bija pielavījušās pirmās rītausmas pazīmes, un Tomass varēja skaidri saskatīt vissīkākos biedra sejas vaibstus, gludo ādu un sarauktās uzacis.
- Atrast izeju, zaļknābi, Ņūts atbildēja. Atrisināt šo sasodīto Labirintu un atgriezties mājās.
Pāris stundas vēlāk, kad ar lielu dārdoņu un zemes drebināšanu Klajuma vārti atkal bija atvērušies, Tomass sēdēja pie šķība un nodiluša āra galda Mājokļa priekšā. Vienīgais, par ko viņš spēja domāt, bija bēdneši kāds bija to mērķis, ko tie pa naktīm darīja Labirintā un kas notiktu, ja viņam uzbruktu kaut kas tik šaušalīgs.