Džons un Kerola E. Berovmeni
DOBĀ ZEME
.
.
.
PIRMĀ DAĻA
.
PIRMĀ
Era Minas klosteris Ohinmērnas sala
Skotijas rietumu piekraste Viduslaiki
Grāmata, kuru vecais mūks iluminēja, sākās ar vārdiem:
Sī grāmata ir par nezvēru dabu.
Skati šīs lappuses, riskējot ar savu...
Vecais mūks nožāvājās, zods noslīga uz krūtīm, plaksti notrīsēja un aizvērās. Spalva izkrita no pirkstiem, atstājot uz folianta tintes sliedi kā sīkas asariņas. Viņš strādāja pie vienas no grāmatas pēdējām lappusēm, kurā attēlotais majestātiskais grifs sagrābis nagos iespaidīgu S burtu. Tiklīdz mūks bija iesnaudies, grifs izlēca no savas vietas lapas stūrī un metās pāri pergamentam. Steigā bēgot, nezvērs ar saviem raupjajiem spārniem aizskāra mūka pirkstus.
Mūks strauji atvēra acis. Acumirklī viņš ar mezglaino dūri piemiedza grifa šaudīgo asti pie lapas. Grifs nikni sprauslāja un ar nagiem skrāpēja plāno pergamentu. Mūks aizdzina nogurumu, saņēmās, un pēc spēja krāsu un gaismas uzplaiksnījuma grifs jau atkal turēja S burtu lapas augšpusē.
Paskatījies pāri plecam, vecais mūks pamanīja sava jaunā mācekļa basās pēdas, kas rēgojās apakš koka rāmja, uz kura žāvēšanai bija uzstieptas pergamenta izgatavošanai paredzētās ādas.
Kaut kas būs jādara, mūks domāja.
Pārliecinājies, ka attēls uz lapas nomierinājies, vecais mūks noliecās, lai paceltu spalvu. Viņš dusmojās uz sevi. Viņu vajadzētu sodīt par to, ka tik nepiedodami zaudējis uzmanību, un atstāt bez vakara maltītes. Viņš papliķēja mīksto, apaļo vēderu. Nebūtu nekāds zaudējums.
Bet zēns. Ko lai tagad dara ar zēnu, zinot, ko viņš redzējis? Tas gan būs sāpīgs zaudējums. Veco mūku nesajūsmināja izredzes apmācīt jaunu mācekli. Viņam nebija ne spēka, ne vēlēšanās. Turklāt šis zēns jau rādīja atzīstamu prasmi pergamenta izgatavošanā un izjuta, cik ilgi ādas jāmērcē kaļķos un cik rūpīgi tās jāattīra un jānokasa. Turklāt tik jaunos gados viņš jau bija elegants kaligrāfs un izcils alķīmiķis, kurš gatavo tintes. Pēdējo mēnešu laikā viņi abi kopā bija gandrīz pabeiguši "Nezvēru grāmatas" pēdējās lappuses. Viņam trūks zēna un tā dotību.
Zēns juta, ka vecais mūks apsver viņa nākotni. Sava prāta dzīlēs viņš juta mūka domu smagumu kā dobjas bungu skaņas. Šī skaņa viņam saistījās ar mūku, jo skaļākajos brīžos, kad mūks visvairāk koncentrējās, bungošana bija dziļa, pilnskanīga un apaļīga, gluži kā viņš pats.
Otrs cilvēks, kuru prātā juta zēns, bija viņa māte; šī izjūta nebija nevēlama, taču bieži vien dīvaina. Ne tāpēc, ka viņam tās trūktu. Ne tuvu. Māte ar brāļiem un māsām joprojām dzīvoja ciemā aiz abatijas mūriem. Taču mātišķā atbalss galvā bieži bija palīdzējusi izvairīties no viņas dusmām, pamatotām vai ne kā kuru reizi. Zēns aši pacēla piestu un miezeri un turpināja berzt dzelzs sāļus un ozolzīles nākamajai tintes porcijai.
Vecais mūks atspiedās pret galdu. Ko lai viņš dara? Ja nu viņš iluminēšanas laikā atkal aizsnaudīsies, tikai nākamreiz miegs izrādīsies dziļāks? Viņš neuzdrošinājās pat domāt par tik smagas kļūdas sekām. Līdz šim tā bija gadījies tikai vienu reizi, un iznākums bija traģisks. Toreiz viņš vēl bija jauns un nepieredzējis. Murgos viņš joprojām dzirdēja mācekļa kliedzienus. Ak, un vēl tik daudz asiņu.
Nē, ar zēnu kaut kas bija jādara.
Viņš cieši skatījās uz zēnu otrā darbistabas pusē, gandrīz tāpat kā bija skatījies uz grifu.
Bet zēns bija drosmīgs un gudrs. Viņš saprata, ka šis ir svarīgs viņa īsās dzīves brīdis. Viņam ļoti patika klosterī un negribējās to pamest. Viņš patiesi mīlēja veco mūku, pie kura bija nostrādājis gandrīz gadu kopš tēvs bija viņu nodevis mūka kalpībā apmaiņā pret tiesībām ganīt lopus vislabākajās baznīcas pļavās aiz ciema.
Zēns apzinājās, cik vērtīgs viņa ģimenei bija šis darījums. Tas bija ārkārtīgi vērtīgs arī viņam. Viņi dzīvoja laikā, kad vīri, sievas un bērni vienlīdz stipri ticēja brīnumiem un burvestībām. Viņi dzīvoja laikā, kad karaļi un karalienes cīnījās par kroni, izmantojot armādas un armijas, kuru uzticību pirka par zemi un graudiem, un vēl lielākas armijas. Viņi dzīvoja laikā, kad cerība un laime bija tieši atkarīga no dzimšanas vietas un tā, kas tevi sargā.
Jā, nudien, zēns lieliski saprata, ka viņam jāpaliek pie vecā mūka, saglabājot vietu šajā senajā, svētajā ordenī. Tāpēc viņš darīja vienīgo, kas šādos apstākļos parasti līdzēia. ViņŠ-piecēlās kājās un cieši skatījās uz veco miļku, ads,iKi?)U'ķ$fe1 'nādan\s un vienlīdz koncentrējies.
Mūks nikni blenza.
Zēnam sirds krūtis dauzījās. Bungu rīboņa galvā skanēja tik skaļi, ka šķita galva iespiesta siekstā. Viņš bija pārliecināts, ka galva teju, teju pārsprāgs. Sāka asiņot deguns, asinis pilēja miezerī, kuru viņš cieši turēja rokās. Māceklis manīja, kā mūkam aiz muguras grifa aste kulsta pergamentu. Taču viņš nenovērsa skatienu.
Pēc brīža, kas zēnam šķita kā vesela mūžība, sieksta, kas žņaudza galvu, atslāba, vecā mūka pulsējošās domas rimās, un zēnam šķita, ka dzird savā prātā nopūtu. Mūka pleci saguma, un viņš novērsās. Zēns izelpoja un ar piedurkni noslaucīja degunu.
Ak, domāja mūks, man nav ne spēka, ne vēlēšanās pārbaudīt šī zēna izturību. Vajadzēs izmantot citas metodes, lai panāktu, ka viņš godā klostera noslēpumus.
Un viņš atkal pievērsās nezvēram.
Juzdams milzīgu atvieglojumu, zēns atgriezās pie sava poda un mikstūrām. Pagatavojis tinti, viņš piepildīja mūka tintnīcu un pārējo noglabāja citai dienai. Pēc tam viņš pievērsās uz rāmja uzstieptajai kazas ādai. Uzmanīgi zēns pārlaida tai pāri pirkstus, pārbaudīdams, vai āda žūst gluda un ir pietiekami plāna, lai uzsūktu tinti. Māceklis atkal paskatījās uz veco mūku, kurš bija uzgūlies uz augstā rakstāmgalda un te iemērca, te izņēma spalvu no tintnīcas. Mūks bija tik dziļi iegrimis darbā, ka zēns zināja nekas nenovērsīs viņa uzmanību, līdz nebūs pabeigtas pēdējās detaļas.
Drīz vien istaba iegrima krēslā, un vecais mūks juta, ka domas atkal aizklīst. Notīrījis spalvai galu, viņš to ielika ādas maciņā pie citiem instrumentiem. Pēc tam viņš ar vaska korķi noslēdza tintnīcu un pārklāja nupat iluminēto lappusi ar divām loksnēm velīnpapīra. Pacēlis lapas, viņš tās novietoja uz statīva skapī līdzās galdam, noslogodams stūrus ar pulētiem .ikmeņiem. Tāpat uz platajiem skapja plauktiem bija novietotas lappuses, ar kurām viņš bija strādājis pēdējos mēnešos. Rīt viņš saks iluminēt pēdējo nezvēru visbriesmīgāko no visiem Cirendelu.
Mūks aizslēdza skapi un iemeta atslēgu talāra kabatā. Pirms aizvērt slēģus, viņš palūkojās pa plato atveri biezajā akmens mūrī, un acumirklī viņu iztrūcināja pūce ar mazuli, kas pacēlās spārnos no tuvējā koka. Zīme, vecais mūks domāja, katrā ziņā pareģojums. Labs, viņš bija pārliecināts.
"Jādodas uz lūgšanām, un tad varbūt mēs varētu apspriest turpmāko darbu."
"Jā, skolotāj."
Zēns atdarināja skolotāja rituālu, tāpat notīrīja instrumentus, ietina visus mīkstos ādas makos un nolika uz sava darbgalda.
Vecais mūks uzlēja ūdeni kūdrai pavardā un uzvilka zvērādas apmetni. Zēns pacēla no grīdas savu cepuri un šalli, piesēja pie kājām ādas pazoles un sekoja skolotājam uz smago ozolkoka durvju pusi.