"Vai viņš ir kurls?" Mets ziņkārīgi jautāja Džīnijai.
Pirms Džīnija paspēja atbildēt, Zaks saķēra grozāmo ķebli ar Metu un pagrieza viņu ar seju pret sevi. Ema saspringa. Viņa ļoti vēlējās, lai šiem ļaudīm patiktu viņi abi ar brāli. Viņa gribēja te dzīvot. Viņa te jutās drošībā. Viņa negribēja, lai Mets sāk strīdu jau pirmajā stundā.
Zaks norādīja uz savām lūpām.
"Tu proti lasīt no lūpām," Mets, acīmredzami izbrīnīts, sacīja. "Forši. Es esmu Mets." Viņš pastiepa plaukstu Zakam, skatīdamies zēnam cieši acīs. "Un šī ir mana dvīņumāsa Ema."
Zaks pasmaidīja un parādīja kaut ko zīmju valodā, nenolaizdams skatienu no dvīņiem. Džīnija pārtulkoja.
"Kurš ir vecākais?"
"Es," Mets atbildēja, uzmanīgi vērodams Zaka žestus.
"Bet tikai par sešām minūtēm," Ema iejaucās. "Mēs ar mammu dzīvojām Londonā, bet… kaut kas atgadījās, un tagad dzīvosim te." Viņa paskatījās uz Džīniju. "Vismaz es tā domāju."
Džīnija pasmaidīja un palocīja galvu.
"Es dzīvoju šeit kopā ar tēti," Zaks rādīja ar zīmēm. "Mana mamma nomira, kad es piedzimu. Es viņu neatceros."
Rokas norima, viņš lieliem malkiem izdzēra sulu, piekrāva šķīvi pilnu ar sviestmaizēm un, pirms ar visām pusdienām mesties laukā pa stiklotajām divviru durvīm, pagriezās un ar zīmēm kaut ko parādīja dvīņiem.
No otra virtuves gala atskanēja zema, melodiska balss ar ļ.nišamu skotu akcentu. "Zaks saka, ka tiksies ar jums vēlāk."
Bērni uz ķebļiem pagriezās pret runātāju garu vīrieti bieziem, sirmiem matiem.
|a dvīņiem to jautātu, viņi teiktu, ka bija domājuši vectēvs izskatīsies līdzīgs viņu tēvam, tikai vecāks. Lai gan, protams, viņiem bija tikai aptuvena nojausma, kā izskatījās viņu tēvs. Kija saglabājušās tikai dažas brīvdienu fotogrāfijas un pāris momentuzņēmumu, kas bija izdarīti dažas dienas pēc viņu piedzimšanas. Spriežot pēc tām, viņš bija garš, bet diezgan nevīžīgs, ar pinkainiem tumšiem matiem un kniedi ausī.
Vīrietis, kurš stāvēja viņu priekšā, nepavisam nebija nevīžīgs. Viņš bija ģērbies gludinātos džinsos, zilā kreklā ar apkaklīti, kuram bija atlocītas aproces, un nospodrinātos dzeltenbrūnos luristu zābakos. Uz labā apakšdelma bija sačervelējusies rēta, kas izskatījās pēc kodiena.
Renards uzsmaidīja dvīņiem. Ema domāja, ka viņš izskatās skaists un laipns. Mets domāja, ka viņš izskatās biedējošs.
Viņš nemaz neizskatās līdzīgs tētim.
"Tātad… redzu, ka pusdienojat," Renards teica. "Jūs mani neatceraties, vai ne?"
Dvīņi purināja galvu, mute bija pilna.
"Jūs bijāt pavisam mazi, kad aizbraucāt. Kad paēdīsiet, tiksimies dārzā. Gribu redzēt, ko jūs spējat."
"Es gan neesmu pārliecināta, vai tas ir pareizi," Sendija teica, pieiedama pie Emas un paņemdama no viņas šķīvja dažus fri kartupeļus.
"Ja tu nodod bērnus manā aizsardzībā," Renards sacīja, "un manā apmācībā, es pats savām acīm gribu redzēt, ko viņi spēj."
Mets un Ema saskatījās.
"Tu dzirdēji, kas notika Nacionālajā galerijā," Sendija neatlaidās. "Tu zini, kā tas ietekmēs Padomes viedokli. Patiesībā tu par šo incidentu zināji, vēl pirms es tev piezvanīju. Kā tas iespējams?"
"Tā droši vien ir mana vaina," teica dvīņu mammas vecuma sieviete, ienākdama no dārza. "Es vakar biju aizbraukusi uz Glāzgovu pēc materiāliem nākamajam semestrim. Pusdienoju kopā ar Padomes locekļa draugu. Viņš par to vien runāja."
īsā tumši zilā vasaras kleitā, platformas sandalēs ar pildīto zoli ģērbusies sieviete ar vairākām masīvām sudraba rokassprādzēm izskatījās majestātiska. Lai gan zīdainie, melnie mati no sejas bija atglausti ar gumijotām aizsargbrillēm, plānais deguns un platās gaišbrūnās acis Emai atgādināja reiz redzētu gleznu, kurā bija attēlota Amerikas indiāņu princese. Šī sieviete bija pilnīgs pretstats vasarraibumainajai, gaišmatainajai Sendijai, kura ar krāsu nošķiestajos džinsos, apbružātajos kovboju zābakos un kreklā, kurā bija gulējusi, izskatījās kā no zirgu staļļa nākusi.
"Mara! Nezināju, ka esi atgriezusies Abatijā," Sendija pārsteigta iesaucās. Viņa brīdi vilcinājās un tad neveikli apskāva atnācēju.
"Jā, es atgriezos." Mara atkāpās no Sendijas paviršā apskāviena. "Kad Renards pirms dažiem gadiem atvēra Abatijā tādu kā mākslas skolu, es nolēmu viņam piebiedroties un kļuvu par pasniedzēju."
Neizskatās, ka mamma priecātos par viņas klātbūtni, Met.
Ak, nesabiezini krāsas.
Saimons viņus aši iepazīstināja. "Ema, Met, šī ir Mara Liņa. Viņa, jūsu mamma un es…"
"…un Malkolms," Mara iestarpināja, noņemdama no galvas brilles.
"Un jūsu tētis," Saimons turpināja, "kopā studējām universitāte. Mara ir ne tikai pasniedzēja, bet ir ari brīnišķīga stikla apstrādes māksliniece."
"Vai tu izveidoji to instalāciju kokos?" Erna nolēca no ķeb(a un pieskrēja pie stiklotajām durvīm. "Es to ievēroju ekskursijas laikā. Tā… tā ir nenormāli kolosāla."
"Priecājos, ka tev patīk," Mara sacīja, sekodama Emai pie loga. "Šī ir kopija daudz lielākam darbam, kuru savulaik veidoju kādai viesnīcai Štatos."
Saimons piegāja pie viņām. "Ejot cauri instalācijai uz ūdens pusi, spoguļi rada kolosālu ilūziju, ka cilvēks ieiet tajā pašā ainavā, kuru nupat atstājis aiz muguras."
"Vai iemācīsi man gatavot stiklu, Mara?" Ema jautāja.
"Labprāt." Mara uzlika Emai uz pleca roku, un viņas atgriezās pie galda. Ema ievēroja, ka no darba ar stiklu sievietes pirkstus izraibinājuši niecīgi iegriezumi un apdegumu punktiņi.
Metam vairāk rūpēja dziļās rievas mammas pierē, kad viņa skatījās uz Emu un Maru.
Renards piegāja pie liela galda un paņēma no tā zīmēšanas bloknotu, bet no kādas atvilktnes izņēma paciņu pasteļa krītiņu. "Met, Ema," viņš aicināja, "iesim?"
Ja Renards ko izlēma, nebija jēgas ar viņu strīdēties. Kad pirms desmit gadiem radās domstarpības par dvīņu nākotni, Sendija tieši tāpēc bija sakravājusi mantas un aizbraukusi. Bet bēguļošana vairs nederēja, jo Sendija viena nespēja nosargāt dvīņus. Jāļauj Renardam rīkoties pēc sava prāta.
Dvīņi cieši skatījās uz mammu, saprazdami, ka starp visiem pieaugušajiem telpā notiek kas sarežģīts, tas skāra arī Džīniju, kura jau trešo reizi slaucīja vienu un to pašu glāzi. Beidzot māte ierunājās.
"Labi. Ejiet līdzi vectēvam. Dariet, ko viņš liek."
ČETRPADSMITA
Ema mazliet atpalika no Meta un vectēva, ceļš veda pāri zālienam, cauri arkai akmens mūri un garām Maras spoguļu instalācijai, kas šūpojās vējā; visi gāja dziļāk iekšā mežā. Viņi kāpa augšup. Vienubrīd starp kokiem tālu lejā varēja redzēt ūdeni. Reizēm Emai šķita, ka viņiem kāds seko, bet tad nodomāja, ka pie vainas būs vējā šūpojošos zaru rotaļa un satraukums, kāpēc viņus ved tik tālu prom no Abatijas. Mets ļoti centās turēt līdzi vectēva platajiem soļiem. Ik pēc pāris soļiem zēns mazliet palēcās, lai noturētos blakus.
"Kā lai mēs tevi saucam?" Ema jautāja, paskrējusi dažus soļus, lai viņus panāktu.
"Un kā jūs gribētu mani saukt?"
"Kāds ir tavs vārds?"
"Meisons Renards Kālders, bet visi mani sauc par Renardu," dvīņu vectēvs pasmaidīja. "Džīnija, protams, bieži kliedz "Mister R!"."