"Padome vēl nekad nav redzējusi tādus kā jūs," Renards turpināja, "tāpēc, iespējams, mums būs jāpalīdz viņiem izlemt, kas kļūs par jūsu sargiem, kad pienāks laiks."
"Tātad mēs esam mantojuši mammas un tēta spējas?" Mets vaicāja.
Šī informācija viņu valdzināja vairāk nekā spriedelēšana par nākamo sargu. Beidzot pieaugušais izturējās pret viņu kā pret cilvēku, nevis bērnu.
Vectēvs piekrītoši pamāja ar galvu.
"Vai mēs esam pirmie atiimare, kas ir ari sargi?" Mets turpināja, cieši raudzīdamies vectēvam acīs.
"Citus es nezinu."
Mets ilgi skatījās vectēvam acīs. "Tu mums visu nestāsti," viņš pieceldamies sacīja.
Met, neizturies kā kretīns.
Renards uzsmaidīja mazdēlam. "Es neesmu gatavs stāstīt visu, Met, jo jūs vēl neesat gatavi to dzirdēt."
Ema izbijās. Viņi ar Metu nekad nebija uztvēruši savas spējas tik nopietni, kā to tagad pavērsa vectēvs. Lai gan dvīņi allaž uzskatīja, ka viņu spējas pielīdzināmas laba mūziķa vai izcila futbolista dotumiem, viņi apzinājās, ka atšķiras no pārējiem bērniem. Viņi visu mūžu bija zinājuši, ka šīs spējas jāslēpj, bet nekad nebija domājuši, ka viņu iztēle ir kaut kas tik sevišķs. Un tagad vectēvs viņiem apgalvoja, ka tas tiešām ir kaut kas sevišķs; tik sevišķs, ka pastāvēja pat sena apvienība, kas viņus sargāja un uzmanīja. Ema īsti nevarēja saprast, vai tāpēc jūtas mierīgāka vai bažīgāka.
Vectēvs jau gāja lejup pa kalnu un māja ar roku, lai bērni viņam seko. "Jūsu mātei vispār nevajadzēja vest jūs prom. Taču esmu pateicīgs, ka viņa atveda jūs atpakaļ uz Abatiju, lai jūs iemācītos, ko nozīmē būt animare, tāpat kā to apguva viņa, un lai jūs prastu izmantot savas sarga spējas atkarībā no tā, kā tās attīstīsies, tāpat kā jūsu tēvs…"
Renards nepabeidza teikumu. Viņš apgāja apkārt kailajai klints smailei kalna galā. "Pietiek jautāt. Gribu redzēt, ko spējat."
Pasniedzis katram pasteļa krītiņu, viņš iedeva Emai tīrā lapā atvērtu zīmēšanas bloknotu no Abatijas virtuves. Pēc tam viņš norādīja uz smaili, kas bija pazīstama kā Lauvas klints.
"Lūdzu, iedzīviniet šo."
PIECPADSMITĀ
Tiklīdz dvīņi pielika pasteļus pie papīra, viss aizgāja galīgi šķērsām.
Pirmkārt, neviens Metam un Emai nebija pateicis, ka klints izskatās pēc lauvas. Brīdi viņi rūpīgi pētīja akmens veidojumu un nolēma, ka tas ir kas pavisam cits.
Otrkārt, dvīņi lieliski saprata, ka tas ir pārbaudījums. Vectēvam bija vara izlemt, vai viņi paliks uz salas vai ne. Mets un Ema gribēja viņu pārsteigt.
Tāpēc dvīņi nolika bloknotu uz vislīdzenākā klintsbluķa un sāka zīmēt, vectēvs skatījās viņiem pār plecu.
"Es ņemšu priekšu," Ema čukstēja, pirkstiem slīdot pār lapu. "Man galvas izdodas labāk nekā tev."
"Lai notiek," Mets piekāpās. "Un vispār man ir lieliska ideja astei."
Dvīņi zīmēja ātri. Pēc dažām sekundēm no iekšpuses smaili satricināja dārdoņa. Vectēvs skatījās, kā milzīgā klints svaidās no vienas puses uz otru. No akmens fasādes izlauzās vareni žokļi. Taču tie nebija lauvas, bet rāpuļa žokļi. Izliekums, ko Renards allaž bija uzskatījis par lauvas krēpēm, pēkšņi pārtapa biezās, zilganpelēkās tiranozaura zvīņās.
Briesmonis svaidīja galvu, mēģinādams izlauzties no klints sienas. Pirms Renards paspēja ko darīt, domāt, iekliegties vai izspert bloknotu dvīņiem no rokām, Mets jau beidza nezvēra asti, kas izsprāga no klints ar rotējošu zāģa asmeni galā. Radījums bija milzīgs: daļa no tiranozaura, daļa pārveidota.
Dvīņi intuitīvi bija atstājuši vienu zīmējuma daļu savienotu ar kalnu, lai radījums neaizbēgtu. Notupušies zemē, viņi lepni uzsmaidīja varenajam zvēram, kurš svaidījās, rāvās uz priekšu un raidīja pret debesīm varenus rēcienus, pūlēdamies izrauties no kalna.
Taču zīmējums bija daudz stiprāks par kalnu. Aste ar zāģi galā izrāvās no klints un ietriecās zemē dažas collas no dvīņu vectēva kājām. Viņš metās lejā no kalna, saukdams bērniem: "Pārtrauciet zīmēt!"
Par vēlu. Radījums bija iedzīvināts līdz galam.
Dvīņu lepnums par panākumiem strauji pārtapa šausmās, kad viņi saprata, ko radījuši. Viņi sevišķi pārbijās, kad dinozaurs atvēzēja tērauda asmeņiem klāto asti uz viņu pusi.
"Saplēs to!" Mets kliedza, izvairīdamies no trieciena.
Tiranozaurs spējā grūdienā ar milzīgo, sprauslājošo purnu aizsvieda kliedzošo Ernu uz vienu pusi un bloknotu uz otru.
Renards rāpās atpakaļ kalnā un izbīlī apstājās. Aiz kokiem, pieplacis zemei ar muguru pret briesmoni, gulēja Zaks. Zēns droši vien bija sekojis viņiem no Abatijas. Izkliegt brīdinājumu nebija jēgas.
Dinozaurs pamanīja Zaku reizē ar Renardu. Zvērs pacēlās uz pakaļkājām un izgrūda šaušalīgu rēcienu.
"Iznīciniet zīmējumu!" Renards kliedza. "Tur ir Zaks, briesmonis viņu ieraudzīja!"
Ema iebrēcās. Mets izmisīgi plēsa lapu, taču pārāk lēni. Dinozaurs iegāzās koku audzē, kur bija pieplacis Zaks, bet tad sasprāga gabalos gaismas un krāsas lēveru jūklī.
Mets, Ema un viņu vectēvs metās turp. Zaks bija pazudis.
Pēkšņi viņiem aiz muguras gaisu pāršķēla spalgs svilpiens. Visi trīs pagriezās un uzgavilēja, redzot, ka Zaks pieceļas liii zemes dažas pēdas lejup pa kalna nogāzi. Zēns ieskrēja Kcnarda atplestajās rokās. Pēc tam, sakaunējies par tādu jūtu uzplūdu, atrāvās. Viņš rādija gaisā kaut kādas zīmes.
Ilenards paskatījās uz Emu un pēc tam uz Zaku. "Kāpēc tu pateicies Ernai?"
"Viņa uzkliedza, lai bēgu."
"Kā viņai tas izdevās?"
"Šeit," viņš norādīja uz pieri.
SEŠPADSMITA
Apmēram tajā pašā laikā, kad Mets un Ema Ohinmērnas salā iedzīvināja Lauvas klinti, seši vīrieši un četras sievietes sēdēja ap masīvu sarkankoka galdu privātā kabinetā Londonas Karaliskajā akadēmijā. Divas vietas bija tukšas viena galda galā, otra līdzās elegantai sievietei ar briljantiem rotātu pulksteni. Katram pie galda sēdošajam priekšā bija noliktas divas ķeltu monētas viena sudraba un otra zelta, visām monētām vienā pusē bija attēlota spirāle, bet otrā spārnotais briedis. Padome vairāk nekā pusstundu gaidīja vadītāja ierašanos. Vairāki bija kļuvuši nepacietīgi, daži dusmojās.
Pie telpas augstajām sienām bija piekārtas dažādu stilu un laika periodu gleznas greznos rāmjos, vairāk nekā pusē darbu bija attēloti fantastiski un mītiski gaisa un ūdens radījumi. Sievietei ar briljanta pulksteni aiz muguras karājās gleznas, kurās bija redzams bazilisks briesmīgs putns ar pterodaktila spārniem, čūskas asti un gailēna ķermeni, un krakens gigantisks kalmārs, kurš ar saviem milzenīgajiem taustekļiem varēja ieraut jūras dzīlēs veselu kuģi. Pie otras sienas vīdēja sirēnas, silkijas un jūras čūskas. Visiespaidīgākais mākslas darbs bija gobelēns, kas klāja visu sienu no griestiem līdz grīdai līdzās koka dubultdurvim.
Viduslaikos darinātā gobelēna krāsas bija saglabājušās pārdabiski dzīvas un šausminoši spilgtas. Tajā bija attēlots
(»rcndels milzīgs pērtiķveida briesmonis, kas ceļas augšā no tumša purva. Nezvēram aiz muguras nāca skeletu armija, kuru \ .ulija talārā ar kapuci tērpies mūks melna ērzeļa mugurā. Aiz muka vijās ugunīgas liesmu mēles.
Blondā sieviete sarkanajā kleitā, kura bija izdzinusi dvīņus no Kitenu nama, soļoja uz priekšu un atpakaļ gar logiem. Viņa bija satraukta un reizēm atvēra mobilo telefonu, lai pārbaudītu ziņas. "Artura nāve radījusi tādu jucekli," viņa teica, "ka man pec stundas jāatgriežas Nacionālajā galerijā."