Vīrietis tēraudpelēkiem matiem un nevainojami baltām I rekla aprocēm nikni paskatījās uz viņu. "Bleika, ja Kitenu mājā jūs neapvestu ap stūri, dvīņi jau būtu šeit. Taču tagad viņi ir pie Renarda, kur netiekam klāt."
Bleika izskatījās aizvainota. "Mēs neko nevarējām darīt."
"Šī nav pirmā reize, kad Renards ignorē Padomi," teica sportisks vīrietis dzeltenzaļām acīm, grozīdams mazajā pirkstiņa zīmoggredzenu; viņš stāvēja pie divviru durvīm.
"Tenān, gan tu, gan visi pārējie zina, ka Renarda konflikts ar seru Čārlzu par Padomes vadību saasinās," teica sers Džailzs.
Tenāns Olivjē izbrauca pirkstus cauri īsajiem, tumšajiem matiem, skaistajā sejā iegūla rūpju rievas. "Tātad jūs domājat, ka Renards provocē šķelšanos?"
"Kurš cits spētu pārliecināt tik daudzus, lai apšauba mūsu varu? Renards grib, lai mainām gadsimtiem par svētiem uzskatītus likumus, senus, kopš laika gala pastāvējušus principus. Ar kādām tiesībām?" sers Džailzs atcirta. "Sers Čārlzs ir bijis pārāk iecietīgs pret Renardu."
"Mums jāpieņem lēmums par Kālderu bērniem neatkarīgi no tā, kur viņi pašlaik atrodas," teica elegantā sieviete, jau ceturto reizi ieskatīdamās mirdzošajā pulkstenī. Viņa paņēma zīmuli un sāka kaut ko kricelēt bloknotā sev priekšā uz galda.
"Kā reaģēsim uz ziņām, ka tiek atjaunota Dobās Zeme biedrība? Šķelšanās pašu rindās novērš mūsu uzmanību n potenciāli bīstamas situācijas."
Pārējie Padomes locekļi mulsi sarosījās.
"Pirms daudziem gadiem biedrību iznicināja, Henrieta," teica bikla, pajauna sieviete vārdā Frīda Edlere, kura sēdēja pretējā galda pusē.
"Dobās Zemes biedrība nav atjaunota, un tā nav šīs sanāksmes darba kārtībā," atcirta sers Džailzs. "Mums jārunā par Renarda mazbērniem. Pēc viņu piedzimšanas mēs spriedumu atlikām. Pēdējais laiks pārdomāt šo lēmumu."
"Ja Dobās Zemes biedrība tiešām atkal sākusi darboties," teica Luidži Silvestri, tukls sargs, kurš uz sanāksmi bija ieradies no Itālijas, "tad dvīņi ir vēl bīstamāki. Jebkurā gadījumā viņi nekavējoties jāsasaista."
"Bet, Luidži," Tenāns iebilda, virpinādams slaidajos pirkstos zīmuli, "ja ļausiet baumām par biedrību iespaidot šodienas lēmumu, jūs pārkāpsiet vissvētāko no saviem senajiem likumiem bērna iztēli nedrīkst saistīt apšaubāmu iemeslu dēļ. Neaizmirstiet, ka Kālderu bērniem ir tikai divpadsmit gadu. Šāda saistīšana būtu pretīga…"
"Atceries, ko viņi vakar pastrādāja Nacionālajā galerijā, Tenān," Bleika iejaucās, "dvīņi ir daudz spēcīgāki par jebkuru mums zināmo animare. Vecums nevar būt šķērslis. Padome ļāva viņiem līdz šim palikt pie Sendijas, jo viņa solīja, ka spēs kontrolēt bērnu attīstību."
"Atļaušos piebilst, ka šo lēmumu," Henrieta teica, uzsmaidīdama seram Džailzam, "sers Čārlzs pilnībā atbalstīja."
"Jā, bet es allaž esmu uzskatījis, ka viņi ir bīstami," nikni sacīja Luidži. "Kālderu dvīņi ir dzīvs pierādījums tam, kāpēc nelokāmi jāturas pie tradīcijām un likumiem. Šie bērni… viņi ir… viņi ir mberzi di natūra. Dabas kļūda!"
Pie galda skanēja piekrītoša murdoņa.
" Es par Dobās Zemes biedrību neko neesmu dzirdējusi kopš universitātes laikiem," izklaidīgi sacīja Frīda.
"Dobā Zeme ir mīts" paziņoja sers Džailzs, uzsizdams rti cl 11 ri pa galdu tā, ka tējas servīze galda vidū salēcās, fflda ierāvās krēslā. "Mēs visi zinām, ka animare zīmējumu ļi.istāvēšana ārpus animare iztēles ir ierobežota. Ticēt, ka ir Liut kur vieta, kur šie…" viņš pamāja ar roku uz gobelēnā attēloto Grendelu "šie nezvēri un citi radījumi varētu būt Iesprostoti, ir vairāk nekā absurds."
Tenāns šķērsoja telpu un uzlika plaukstu seram Džailzam 11/ pleca, mēģinādams viņu nomierināt, bet velti.
"Kaut ari biedrība reizi desmit gados atdzimst," sers Džailzs nerimās, "Padome nekad nav atradusi pierādījumus, ka Dobā Zeme būtu kas vairāk par pasakām, ko mēdz stāstīt pie ugunskura. Luidži pareizi teica mums vajadzētu apspriest laktu, ka Kālderu dvīņi ir apkaunojums mūsu sugai. Bīstams animare un sarga hibrīds. Un tāpēc viņi ir jāsasaista!"
Telpa uzsprāga kliedzienu un apvainojumu kakofonijā, katrs Padomes loceklis centās pierādīt, kāpēc Kālderu dvīņi ir vai nav apkaunojums. Pielikusi pie lūpām pirkstus, Bleika ar griezīgu svilpienu centās atjaunot kārtību.
"Dāmas un kungi, lūdzu," Tenāns teica. Garais augums un pelēkais perfekta piegriezuma uzvalks iedvesa bijību. "Jūs esat Padomes locekli. Jums jāstāv pāri sīkām ķildām. Jūsu rokās ir divu jaunu animare iztēles liktenis. Šim vajadzētu būt nopietnam pasākumam."
"Kur vispār ir sers Čārlzs?" Henrieta nepacietīgi vaicāja. Viņa uzmeta skatienu tukšajam krēslam galda galā.
Divviru durvis atvērās, un telpā ienāca Vons Grānts, viņam rokās bija ziloņkaula lādīte ar tādu pašu tēlu inkrustācijām uz vāka, kādi bija uz ķeltu monētām, kas joprojām neskartas gulēja Padomes locekļu priekšā. Viņš pasniedza lādīti Henrietai de Kūrai. Apjukusi par šādu žestu, viņa aši novērtēja situāciju un pārsēdās tukšajā vietā galda galā. Vons nolika galda vidū telefonu un ieslēdza skaļruni.
"Ser Čārlz, visi ir ieradušies," Vons teica, ieņemdams Henrietas vietu.
"Labi, labi," sera Čārlza Rena balss šķita griezīga un salta "Draugi, no manis neatkarīgu apstākļu dēļ es nevaru piedalīties šajā svarīgajā balsojumā. Taču Vons zina, kā es balsotu, un ar jūsu atļauju viņš darbosies kā mans pilnvarotais. Kā parasti kopš dvīņu dzimšanas, kad Renards pavēstīja savu attieksmi pret mūsu likumiem, viņa krēsls pie Padomes galda paliks tukšs. Viņš šajā jautājumā nebalsos."
Pie galda skanēja piekrītoša murdoņa.
"Pirms sākam balsojumu, ļaujiet man pateikt, ka mani tāpat kā jūs visus skumdina Artura pēkšņā… un brutālā nāve. Ceru, ka jūs uzticēsiet maniem biedriem Tenānam un Bleikai turpmāku šīs lietas apstākļu izmeklēšanu, par ko viņi mūs visus informēs."
Atkal atskanēja piekrītoša murdoņa.
"Un tagad pievērsīsimies Kālderu dvīņiem. Šodien mums jāpieņem lēmums par viņu nākotni."
"Ser Čārlz," Frīda ierunājās, paliekdamās uz priekšu, lai tiktu sadzirdēta. "Mēs nekad neesam balsojuši, ja attiecīgais animare nav klāt. Tādējādi pārkāpjam mūsu seno kārtības rulli."
"Diemžēl dvīņi jau ir Skotijā," sers Čārlzs noraidīja iebildumus. "Mēs balsosim, viņiem klāt neesot." No skaļruņa plūda slāpētas balsis un troksnis, kas atgādināja ātrās palīdzības sirēnu. "Kā jums zināms, pirms divpadsmit gadiem Sendija Batlere un Malkolms Kālders pārkāpa Ceturto likumu. Drīkst mīlēt un precēties, bet •mimare un sargs nedrīkst radīt kopīgus bērnus. Šāda spēju •..ivienošanās var izraisīt neparedzamu sajaukumu."
"Pareizi, pareizi!" piekrita vairāki pie galda sēdošie.
"Mūsu vēsturē nav neviena gadījuma, kad būtu saistīta bērna iztēle. Bet es uzdrošinos apgalvot, ka mūsu vēsturē nav l'ips divu tik stipru attimare tik agrā vecumā."
"Ser Čārlz," Tenāns pārtrauca, "mēs daudz varētu iemācīties no Kālderu dvīņiem, ja viņus izpētītu, nevis saistītu. I cmums par saistīšanu vēl vairāk padziļinās šī jautājuma ikļ starp mums radušos plaisu. Es piedāvāju kompromisu. Atlieciet lēmumu, līdz viņiem būs jāstājas Padomes priekšā sešpadsmitajā dzimšanas dienā."
"Es cienu jūsu viedokli, Tenān," uzkliedza sers Džailzs, "bet jums nav balsstiesību."
"Zelta monēta nozīmēs balsi par lēmuma atlikšanu līdz bērnu sešpadsmitajai dzimšanas dienai," teica Vons. "Sudraba tūlītēju saistīšanu."
Tenāns un Bleika atkāpās pie loga un sāka klusu sarunu. I lenrieta de Kūra pastūma lādīti seram Džailzam, kurš nekavējoties paņēma sudraba monētu un iemeta tajā. Viņš padeva lādīti Luidži Silvestri, kurš arī izvēlējās sudraba monētu. Nākamā bija Frīda, viņa iemeta lādītē zelta monētu. Procedūra turpinājās apkārt galdam, līdzi visi Padomes locekļi bija izvēlējušies monētu un nobalsojuši.