Vons ieslidināja lādītē sera Čārlza sudraba monētu un atdeva lādīti Henrietai de Kūrai. Viņa atvēra misiņa slēdzi un izbēra monētas sev priekšā. Sieviete tās saskaitīja.
"Balsojums piecas sudraba monētas," viņa paziņoja, "un piecas zelta."
Viņa cieši lūkojās uz abām monētām. Tad paņēma zelta monētu.
OTRA DAĻA
.
SEPTIŅPADSMITĀ
Era Minas klosteris Viduslaiki
Ta Solons tik ļoti nesteigtos pa kokiem apaugušo taku no I klostera staļļiem uz Abatiju, viņš būtu ievērojis, cik rēgaini Fluss ir mežs visapkārt. Nedziedāja neviens rīta putns. Neviens dzīvnieks nemeklēja brokastis. Vējš nečabināja koku galotnes. It kā mežs būtu aizturējis elpu un gaidītu, kad briesmas būs garām un atkal varēs izelpot.
Ja Solons tik ļoti nesteigtos augšup pa Abatijas ziemeļu torņa šaurajām akmens kāpnēm, viņš varbūt apstātos un paskatītos pa spraugām biezajā mūrī, un pamanītu salas līcītī noenkurotu vikingu galeru, kuras strupo mastu un kvadrātveida buru aprises ietina rītausmas blāvā gaisma.
Bet Solons bija uztraucies un nepamanīja ne vienu, ne otru, jo šorīt vecais mūks sāks pārvilkt ar tušu pēdējo attēlu "Nezvēru grāmatā" tieši četrus gadus pēc nozīmīgā darba sākuma. Šodien bija arī Solona trīspadsmitā dzimšanas diena, un tai par godu vecais mūks bija apsolījis, ka Solons drīkstēs palīdzēt krāsošanā. Māceklis tik tikko spēja savaldīties.
Abatijas nocietinātā ziemeļu torņa virsotnē Solons apstājās pie koka durvīm. Durvju centrā kokā bija izgrebts
>tļ' īrnots briedis: Peritons. Katrā pusē vienādā attālumā no knkgrebuma bija misiņa rokturi. No maisiņa, ko bija uzvēris 11/ .īdas jostas, Solons izņēma atslēgu ar klostera ģerboni un veikli ielika zem brieža spārna paslēptajā atverē. Zēns pagrieza atslēgu pretēji pulksteņrādītāja kustības virzienam un piespieda ausi pie kokgrebuma, ieklausīdamies, kā biezajā kokā kustas daudzie atsvari un trīši. Izdzirdējis, ka pēdējais iiisvars ar asu klikšķi iekrīt vietā, Solons pieplaka durvīm. I okgrebums sāpīgi iegriezās mugurā, kad viņš izstiepa rokas un satvēra abus rokturus.
Pārliecinājies, ka satvēris tos stingri, zēns dziļi ieelpoja un vilka rokturus uz sevi. Acumirklī durvis sasvērās atpakaļ, apgāzdamas Solonu augšpēdus jau otrā sienas pusē. Ne mirkli nevilcinādamies, Solons atlaida rokturus un, veikli apmetis kūleni, atsprāga no durvīm dažas sekundes agrāk, pirms tām cieši piekļāvās rokturi, lai iesprostotu katru, kas los vēl joprojām turētu. Durvis vēlreiz apgriezās par simt astoņdesmit grādiem, nospiežot pret akmens sienu katru, kas Initu palicis iesprostots rokturos.
Solons izpūta aizturēto elpu un ļāva kuņģim nomierināties. Viņš stāvēja mazītiņā priekškambarī, ne lielākā par mūka celli. Apkārt valdīja piķa melna tumsa. Izstiepis rokas, Solons virzījās uz priekšu, līdz sasniedza otras durvis. Tās atvērās bez kādiem trikiem, un zēns nokļuva torņa istabā, kas no grīdas līdz griestiem bija piebāzta ar manuskriptiem un pergamenta ruļļiem. Šis bija klostera skriptorijs vieta, kur mūki glabāja visus rakstītos darbus. Vienīgā gaisma iespiedās caur velvētu vitrāžas logu pašā jumta spicē, un ikreiz, kad pār debesjumu pārslīdēja mākoņi, telpā radās izjūta, it kā cilvēks atrastos milzīgā kaleidoskopā.
Pirms vairākiem desmitiem gadu mūki bija iekārtojuši ziemeļu torņa galā skriptoriju, lai sargātu iluminētos manuskriptus no uguns nelaimēm un laupītājiem. Kad vecais mūks pirmoreiz parādīja Solonam šo telpu, zēns nespēja tajā uzturēties ilgāk par desmit minūtēm, viņa maņas pārāk spēcīgi ietekmēja pergamenta ruļļos un manuskriptos ieslodzīto attēlu spēks. Solonam bija šķitis, ka viņa galva pārsprāgs. Tieši tajā dienā pirms četriem gadiem vecais mūks neatgriezeniski saprata, ka Solons ir īpašs māceklis, kuram piemīt spēcīga iztēle un kuram viņš var uzticēt klostera noslēpumus. Vecais mūks tā arī darīja.
Vissvarīgākais noslēpums bija dažu mūku spējas atdzīvināt savus mākslas darbus: šīs burvju spējas gan viņi parasti slēpa un izmantoja tikai tam, lai padarītu manuskriptus vēl skaistākus nekā citiem pārrakstītājiem Eiropā. Daudziem karaļiem, karalienēm un zinātnes vīriem, kuriem piederēja Era Minas klostera mūku iluminētie manuskripti, šķita, ka, tos lasot, viņi pārceļas citā pasaulē. Mūki sauca sevi par animare, kas nozīmēja "piešķirt dzīvību", kā Solons zināja no latīņu valodas, kuru mācījās.
Solons allaž sākumā izjuta šoku, atverot skriptorija durvis. Lai gan vecais mūks bija iemācījis zēnam koncentrēties un ar prātu apklusināt skaņu un attēlu sprādzienu galvā, Solons nespēja noturēt iztēli grožos ikreiz, kad nokļuva grāmatu tuvumā. Atnācis pēc kāda ruļļa, viņš reizēm stāvēja istabas vidū un ļāva bungu rīboņai galvā sasniegt tādu kreščendo, ka, aizverot acis, viņš redzēja manuskriptu attēlus, it kā tie zibētu acu priekšā kā kustīgo bilžu grāmatiņās, kādas viņš ar mūku gatavoja par prieku ciema bērniem.
Solons atsvabināja ādas mapes saites, mapi viņš iepriekšējā vakarā bija atstājies pie sienas. Viņš ielika divas pēdējās "Nezvēru grāmatas" lappuses mapē, atdalīdams velīnpapīra
loksnes ar zīda strēmelēm.
Mūka māceklis uzlūkoja nezvēra aptuvenās aprises, pēdējais iluminējamais briesmonis bija visšaušalīgākais. Viņš nodrebinājās un aizcirta prāta vāku. Pat vecais mūks pretojās s.n lappusei. Šis bija vismurgainākais nezvērs, no kura šajā pasaules daļā, iespējams, bijās visvairāk: Grendels.
No dziesmām un dzejoļiem Grendelu visā karaļvalstī pazina kā "līķu dēmonu" vai "nakts klaidoni", "dubļu monstru" vai "elles kalpu" briesmoni, kurš uz mūžīgiem laikiem nolādēts ložņāt pazemes valstībā, tukšumā starp debesīm un elli, pārtiekot no mirušajiem. Grendela dēļ vairumā karaļvalsts ciemu apkārt katrai jaunai kapa vietai lika svaigi kautus dzīvniekus cerībā, ka Grendels paņems dzīvnieku līķus un atstās tuvinieka pīšļus zemē neskartus, lai dvēsele varētu brīvi uzlidot paradīzē.
Vecais mūks bija atzinies Solonam savās bailēs ja, iluminējot Grendelu, viņš nespēs savaldīt iztēli, briesmonis aizbēgs no lapas un ieraksies dziļi salā. Pat abats, vecā mūka sargs, bija centies viņu pārliecināt, lai atstāj lapu tukšu.
Solons pārmeta mapi pār plecu un grasījās iziet no skriptorija, kad dienvidu tornī atskanēja klostera brīdinājuma zvans.
"Iebrucēji! Iebrucēji!"
Solons sastinga, viņš šausmās klausījās, kā bulta svilpdama nogāž mūku, kas zvanīja trauksmes zvanu. Uz acumirkli iestājās klusums, un tad klosteris izvirda kliedzienos un liesmās.
ASTOŅPADSMITA
Londona Mūsdienas
Karaliskās akadēmijas privātajos apartamentos sers Čārlzs Rens pētīja senu Skotijas karti. Grendela gobelēns pie sienas nočabēja, kad durvis atvērās un telpā ienāca Tenāns mi Bleika. Ar rokas mājienu uzaicinājis abus apsēsties, sers Čārlzs ar apsaitētu kreiso roku pastūma malā karti.
"Es zinu, ka alkstat turpināt savu uzdevumu," sers Čārlzs leica, "bet man šķita svarīgi ar jums satikties, pirms dodaties uz Skotiju."
"Mēs zinām, kas jādara, ser Čārlz," Bleika sacīja.