Ema izmisīgi izkūņojās no samudžinātās segas, nogrūzdama Metu uz grīdas. Viņa paskatījās vēlreiz, bet radījums bija pazudis.
"Kas, ellē…" Mets palūkojās uz Emas gultu. Šausmonis sēdēja uz Emas spilvena un smaidīja viņam.
"Ema!"
Ar skaļu kliedzienu Ema metās pāri gultai un dūrēm dauzīja vietu, kur bija sēdējis radījums. Šoreiz tur izsprāga asas baltas gaismas dzirksteles, kas aizlidoja pa visu istabu, atsitās pret sienām kā niecīgas zibens šautras un čurkstēdamas izplēnēja.
Ema gulēja gultā un šņukstēja pārgurumā un izmisumā, bet visvairāk no bailēm.
"Izbeidz, Ema… Ema!" Mets bezpalīdzīgi sauca. "Tu esi iztēlojusies arī briesmīgākas lietas. Murgi tevi moka, kopš ieradāmies salā. Vectēvs teica, ka tas pāries, kad pieaugsi un labāk pratīsi savaldīt iztēli…"
Ema viņu pārtrauca. "Tu domā, ka es nezinu? Ne jau tas mani biedē, stulbeni."
"Tad es nesaprotu. Kas noticis?"
"Šis murgs nav manas iztēles auglis, Met. Tas nav man To iedzīvinājis kāds cits."
DIVDESMITĀ
Nākamajā rītā virtuves dziļumā Mets un Zaks būvēja milzīgu Abatijas maketu tās agrākajā izskatā. Viņi jau bija izveidojuši ēkas ārpusi. Tagad zēni darināja viduslaiku i iematu, kas bija atjaunots aiz klostera mūriem pēc vikingu uzbrukuma, kurā bija iznīcināts sākotnējais.
Mets sevišķi nepriecājās, kad vectēvs bija uzticējis viņiem m> projektu. Bērnībā viņam bija paticis veidot maketus, bet pēdējā laikā zuda pacietība un bija arvien grūtāk ilgstoši koncentrēties, nejūtot nepārvaramu vēlēšanos kaut kam iesist, kaut ko salauzt vai neviļus iedzīvināt.
Pāris nedēļu nostrādājis pie Renarda projekta, Mets bija iemācījies koncentrēties tiktāl, ka pirmoreiz mūžā juta viņš var atļauties kaut mazliet atslābināt prātu. Pamazām viņš saprata, ka tāds bija vectēva nodoms, uzticot viņam šo projektu: ar maketa veidošanai nepieciešamo skrupulozo darbu trenēt Meta pacietību un palīdzēt savaldīt iztēli.
Mets pētīja vecus Abatijas plānus, kamēr Zaks mērīja, grieza un līmēja korķa koku ciema mājiņu jumtiem. Darba gaitā zēni brīžiem apstājās, un Mets zīmju valodā parādīja Zakam kādu vārdu. Tāpat kā māsa, Mets īsā laikā bija apguvis zīmju valodas pamatus, un dažu nedēļu laikā viņi ar Zaku bija kļuvuši labi draugi.
Renardam bija darīšanas Glāzgovā, tāpēc stundas bija atceltas. Renards un Džīnija sēdēja pie virtuves galda un dzēra kafiju, pēc tam Renards brauks uz prāmi. Viņš lasīja avīzi Džīnija rediģēja kādu recepti.
"Ema vēl nav nākusi brokastīs?" Renards jautāja, ieskatīdamies pulkstenī.
"Viņa vakarnakt slikti gulēja," Mets atbildēja.
"Kārtējie murgi?" Zaks rādīja ar zīmēm.
Mets paraustīja plecus, negribēdams neko vairāk teikt, kā Ema bija lūgusi.
Vectēvs nolika avīzi. "Es domāju, ka murgi pārgājuši."
Zaks acumirklī saprata, ka Mets nestāsta visu. Taču arī viņš, tāpat kā brālis, negribēja nodot Emas uzticību.
"Šis laikam bija pirmais murgs pēc ilgāka laika," teica Mets.
Saimons ienāca virtuvē, ģērbies izbalējušos džinsos, ar krāsām notrieptā T kreklā un āmuru rokā. Dārzā Mara stūma ratiņos pāri zālienam ar brezentu pārsegtu gleznu, viņa devās uz studiju atjaunotajā Abatijas krusta ejā.
"Kā Sendijai sokas gatavošanās izstādei, Saimon?" Renards jautāja. "Vai Mara palīdz?"
Saimons paņēma no Džīnijas rokām kafijas krūzi. "Šaubos. Sendija nevienam vēl neko nerāda. Mani laiž tuvumā studijai tikai tāpēc, ka ātri vajadzīgi rāmji un…" viņš sagrieza āmuru kā zizli, "man ir vajadzīgie instrumenti."
Saimons lēja kafijā pienu, kad virtuvē ienāca Ema. "Tu joprojām guli, Ema," viņš sacīja.
Ema berzēja acis, pat nenojauzdama, ka viņai sekojusi mirgojoša parādība no sapņa.
"Pretīgi," Zaks ar zīmēm rādīja Metam.
Mets juta atvieglojumu, redzēdams, ka parādība, kas seko māsai uz papēžiem, nav vakarnakts radījums. Šī parādība bija
līdzīga aktierim, kurš tēloja vampīru Emas mīļākajā filmā.
"Fūūj," Mets novilka.
Džīnija, kas virtuves stūrī rullēja mīklu, piesteidzās pie I mas un ar apskāvienu pamodināja viņu. Parādība izgaisa. I ma nokaunējusies aizšļūca līdz galdam, nelikdamās zinis par puikām.
"Paklau, cālīt," Džīnija teica, iebērdama Emai bļodiņā pārslas, "nebēdā, viņiem visiem ir bijis tāpat. Kad tavs tētis l>ija maziņš, vienurīt atvilka sev līdzi Skotijas karali Robertu Krūšu ar visu zirgu… tas gan bija trakums." Viņa pabužināja I mai matus un atgriezās pie mīklas rullēšanas.
"Stundas atceltas, ko šodien darīsiet?" Renards vaicāja. "Pirmā saulainā brīvdiena. Salā būs daudz ļaužu."
Mēs ļoti ceram, ka tā būs!
Ema nikni pablenza uz brāli. "Uzkāpsim kalnā virs Sīportas," viņa paskaidroja. "Zaks domā, ka atradis tur ķeltu apbedījuma vietu, kuru vēl neviens nebija atklājis. It kā tā tikai mūs būtu gaidījusi."
Sajutis, ka Ema runāja par viņu, bet palaidis garām sarunas būtību, Zaks pacēla skatienu no mazītiņā ciemata jumtu līmēšanas. Mets ar zīmēm parādīja, ko viņa teikusi. Pagriezies pret Emu, Zaks novaibstījās, un viņa tam uzsmaidīja.
Saimons iesmējās. "Tikai atcerieties vectēva brīdinājumu. Uz ceļiem būs daudz tūristu. Uzmanieties, braucot ar velosipēdiem. Labi, ka atcerējos," viņš piebilda, izņemdams no galda atvilktnes trīs kastītes. "Mazliet priekšlaicīgi, jo faktiski tā ir dāvana Metam un Emai dzimšanas dienā, bet varbūt šodien noderēs."
Bērni reizē atplēsa dāvanas.
"Sporta pulkstenis! Paldies, Saimon," Ema teica, apskaudama viņu pāri galdam.
"Lai gan izskatās kā parasti pulksteņi, tie ir daudz sarežģītāki." Saimons paņēma Zaka pulksteni un dažas reizes uzsita ar pirkstu pa ciparnīcu. Acumirkli Ernas un Meta pulksteņi nopīkstēja un ekrānā parādījās ziņa no Saimona.
"Apnicis pirkt Zakam arvien jaunus telefonus pazudušo vietā, un mēs ar Renardu domājām, ja reiz Emas un Zaka telepātiskā saikne kļūst arvien stiprāka, ar šo iekārtu arī Mets varēs vienkāršāk sazināties ar Zaku. Katrā pulkstenī ir iebūvēts telefons un iespēja pieslēgties internetam. Visi ir savienoti ar manu iekārtu mājās." Viņš pacēla roku.
"Saimon, tie ir lieliski," Mets iesaucās, nekavējoties sūtīdams ziņu Zakam, kurš jau lika uz rokas savu pulksteni. "Paldies."
Laiks doties
Zēni aši novāca maketu, kamēr Ema izēda pārslas.
"Vai gaidīt jūs pusdienās?" likdama trauku mašīnā traukus, vaicāja Džīnija.
Visi trīs vilcinājās pārāk ilgi.
"Mēs tev paziņosim, Džīnij," Ema atbildēja, cerēdama noslēpt neveiklo pauzi, "bet visticamāk paēdīsim pilsētā."
"Kā ta', ja paveiksies. Visur būs rindas. Labāk paņemiet līdzi šos." Viņa atvēra ledusskapi un izņēma trīs pusdienu maisiņus. "Katram sviestmaize, ābols un šokolādes cepumi."
Ema paņēma savu maisiņu un cieši apskāva Džīnijas tuklo vidukli. "Tu esi vislabākā."
Bērni atvadījās un izmetās pa stiklotajām durvīm. Saimons un Renards nolūkojās, kā viņi cilpo uz tuvāko stalli, kur glabājās velosipēdi. Zāliena pretējā pusē no savas studijas iznāca Sendija.
"Atcerieties noteikumus. Cilvēkos nezīmēt!" viņa nokliedza nopakaļ.
"Nezīmēsim!" dvīņi vienā balsī atbildēja. Mēs negrasāmies burtiski zīmēt cilvēkos.
DIVDESMIT PIRMĀ
Vai juti, ka tiem trijiem kaut kas ir aiz ādas?" Saimons jautāja Renardam, pamādams ar roku pāri zālienam Sendijai, kura atbildēja sveicienam un atgriezās studijā.