"Jā," dvīņu vectēvs atbildēja. "Taču viņi pelnījuši arī mazliet brīvības rotaļām. Pārāk ilgi bijuši te iesprostoti. Domāju, ka Ohinmērna izturēs to, kas viņiem padomā."
"Es neuztraucos par Ohinmērnu," Saimons sacīja. "Londonā kaut kas notiek. Dzirdēju kopš Sendijas un dvīņu bēgšanas plaisa starp sargiem padziļinājusies. Fakts, ka dvīņi joprojām ir brīvībā, kaitina seru Čārlzu, jo viņš zaudējis balsojumā par bērnu saistīšanu. Viņš pēdējā laikā bieži pieņem viesus Karaliskajā akadēmijā."
"Tu zini, ka Rens pastāvīgi vēros dvīņu spējas," Renards sacīja. "Par laimi, Padomes vairākums ir pietiekami gudrs, lai saprastu, ka izglītība ir svarīgāka par sera Čārlza viduslaiku metodēm."
Saimons pamāja ar galvu un pārbaudīja, ka pulkstenī tiešām parādās bērnu koordinātas. Pulksteņa monitorā redzamajā kartē spīdēja trīs zili punktiņi.
"Tomēr vajadzētu uzmanīties," Renards turpināja, paņemdams no virtuves galda avīzi un iedams uz terasi. "Neticu, ka Rens neatkarīgi no Padomes balsojuma liks viņus mierā.
Diez vai viņš ko pasāks, kamēr bērni ir salā pie manis, bet priecājos, ka ievadīji viņu pulksteņos GPS programmu. Varēsi novērot, kad viņi būs tik tālu, kur manas telepātijas spējas vairs nesniegsies."
"Tas vēl nav viss, Renard," Saimons viņam sekoja. "Atkal uzpeldējušas baumas par Malkolmu un Dobās Zemes biedrību."
Renards nolika avīzi ārpusē uz metāla galdiņa un izlaida pirkstus cauri biezajiem matiem. Saimonam šķita, ka vecais virs ir pieņēmis lēmumu un grasās viņam ko teikt, bet no savas studijas uz virtuves pusi nāca Mara un iztraucēja mirkli.
"Renard, ne velti esi man uzticējis ziņu vākšanu," Saimons teica. "Es to protu. Baumas atkal parādījušās dvīņu ārkārtējo spēju dēļ. Ja viņi spēj iedzīvināt sevi gleznā un tikt no rās laukā, Dankanam Foksam un viņa Dobās Zemes biedrībai varbūt tomēr bija taisnība. Varbūt Dobā Zeme tomēr ir "īsta un mūžīga", kā Fokss pareģojis. Atzīsti, ka dvīņi attīstās apbrīnojami strauji. Drīz viņi dabūs gatavu to, ko mēs tikai iztēlojamies."
"Klausies un informē mani," Renards teica. "Es zinu, ka esi labākais. Taču neaizmirsti kamēr tuvumā esmu es, Malkolms dvīņus neapdraud. Uzticies man."
Neapmierināts ar Renarda atbildi, Saimons nogrozīja galvu.
"Labi. Sarunāsim tā," Renards maigi uzlika plaukstu Saimonam uz pleca. "Pēc dvīņu trīspadsmitās dzimšanas dienas es izstāstīšu visu, ko zinu par to, kas varētu viņus sagaidīt nākotnē, arī baumas par viņu tēvu un Dobo Zemi. Sarunāts?"
"Sarunāts," Saimons negribīgi piekrita.
Renards kaut ko noklusēja. Taču Saimons tur neko nevarēja darīt.
Mets pirmais izgāja no Abatijas teritorijas, aiz viņa Zaks, un gājienu noslēdza Erna. Kad visi trīs sasniedza dzelzs vārtus, Mets paslēpās koku biežņā.
"Esi gatavs?" viņš jautāja Zakam.
"Protams," Zaks ar zīmēm atbildēja. "Mans tētis ir gudrs, bet neprot glabāt noslēpumus."
Zaks izvilka no mugursomas klēpjdatoru. Pirksti slīdēja pār taustiņiem. Pēdējo gadu laikā Zaka tehniskās iemaņas bija attīstījušās tikpat strauji kā dvīņu iztēles spējas. Viņš varēja izveidot jebkādu kodu, prāts intuitīvi saslēdzās ar programmēšanas bezgalīgajām iespējām. Mets ar Hmu apbrīnā vēroja, kā pāri ekrānam slīdēja kodu rindas.
Vai mēs varam kaut kā palīdzēt, Zak?
Vēl ne, Erna.
Pēc dažām minūtēm Zaks parādīja, ka ir gatavs augšupielādēt tikko radīto programmas korektoru. Uztupinājis datoru uz velosipēda sēdekļa, viņš divreiz uzsita pa sava pulksteņa ciparnīcu.
Uz trīs.
Ema pamāja ar galvu un skaļi noskaitīja: "Viens, divi, trīs."
Reizē viņi uzsita pa ikonu uz pulksteņa ciparnīcas, un Zaks vienlaikus datorā nospieda ievadīšanas taustiņu. Lejupielādes diagramma Zaka datora ekrānā aizpildījās, un pulksteņi nopīkstēja, kad programma bija augšupielādēta. Zaks aizvēra datoru un ieslidināja to mugursomā.
"Tēta GPS tagad sekos manis izveidotajam maršrutam pa salu," viņš smaidīdams rādīja zīmes. "Mēs tagad esam atslēgušies un paši savā vaļā."
DIVDESMIT OTRA
Bērni minās ar velosipēdiem pa salas takām, izvairīdamies no tūristu straumēm uz galvenā ceļa. Sasnieguši Lārgsas prāmju ostu, viņi saprata, ka vectēvam bijusi taisnība. Vēl bija agrs, taču laukā no informācijas centra jau izlocījās gara rinda. Vietas ekskursiju grupās strauji aizpildījās, un īres kantori sāka trūkt velosipēdu.
"Ko teiksiet?" Mets jautāja, nopētīdams pūli.
"Varbūt to amerikāņu ģimeni, kas tikko noīrēja tandēmus?" Zaks piedāvāja.
"Kā tu zini, ka viņi ir amerikāņi?" Ema jautāja, vērodama divus pieaugušos un četrus bērnus, kuri lika galvā ķiveres un šķiroja mantas.
Zaks uzsita ar pirkstu pa lūpām. "Vērīga acs."
"Viņš lasa no lūpām," Mets teica, izvilkdams no mugursomas priekškabatas žūksnīti skrejlapu. "Mēs ar Zaku brauksim uz līci un visu sagatavosim. Ziņo, kad būsiet tuvumā."
Zēni minās atpakaļ turp, no kurienes bija atbraukuši, bet Ema nenovērsa skatienu no amerikāņu ģimenes. Kad tie izbrauca uz Pludmales ceļa, viņa sekoja.
Pludmales ceļš drīzāk bija bruģēta taka. Ja kādā no daudzajiem asajiem salas līkumiem divām pretimbraucošām mašīnām vajadzēja samainīties, vienai bija jāuzgriež kalna slīpumā vai jānobrauc akmeņainajā pludmalē. Kad amerikāņu ģimene sasniedza pirmo likumu, satiksme jau bija apstājusies. Mašīna, kas vilka treileru, bija iebraukusi likumā, nepaskatoties ceļa puses spogulī, un sāniski sadūrusies ar pretimbraucošo tūristu autobusu. Abi spēkrati bija saāķējušies kopā.
Vairumam aiz šķēršļa iestrēgušo braucēju siltā vasaras nogales diena, rāmā jūra un kalnu virsotnes tuvējās salās šķita pārāk skaistas, lai zūdītos par starpgadījumu. Daži izgāja oļainajā pludmalē, lai apietu šķērsli, citi apmetās nogāzē un gaidīja, bet pārējie griezās riņķī un devās pretējā virzienā.
Tagad Ema bija tieši aiz amerikāņu ģimenes, kas apspriedās, vai riskēt un, brienot pa seklo ūdeni, apiet līkumu, griezties atpakaļ vai gaidīt, kad šķērsli aizvāks.
"Reizēm auto evakuators atbrauc tikai pēc vairākām stundām," Ema ierunājās, "ja Relstona kungs vispār ir garāžā. Šādā dienā viņš droši vien zvejo."
"Tu esi vietējā?" mamma jautāja. Kopā ar viņu uz tandēma brauca jaunākais dēls, apmēram piecus gadus vecs.
Ema pieminās tuvāk. "Tas noteikti atkārtosies, nav nekāds retums. Negribēsiet taču izšķiest visu dienu gaidot!" Viņa pieklusināja balsi čukstā: "Es jūsu ģimenei varu piedāvāt ko ļoti aizraujošu, un tas nemaz nav tālu."
Ema juta, ka no mammas plūst siltums. Viņa palūkojās uz tēti, aiz kura uz tandēma sēdēja apmēram septiņus gadus veca meitene, un siltuma vilnis izpletās. Ema juta, ka viņi ir labi vecāki un priecājas par atvaļinājumu, un viņi gribēja, lai arī bērniem būtu jautri.
Renards mācīja Emai pievērst uzmanību izjūtām, kādas viņā raisa cilvēki. Kādudien, viņš bija teicis, tas varētu izglābt viņai dzīvību. Viņa zināja, ka ne jau šāda situācija vectēvam bija padomā, bet tāpat kā Metam un Zakam viņai bija apnikušas pamācības, ko viņa ar savu prātu drīkst un ko nedrīkst darīt. ! 'ii kas gan tur slikts, ja viņi mācīto izmēģināja dzīvē?
Ema pievērsās jaunākajiem bērniem. Zēns šķita vienlaikus koncentrējies un izklaidīgs. Viņa nespēja izprast, ko tas jūt, līdz puika nokāpa no mammas velosipēda un, sakrustojis I .ijas, sāka lēkāt.
Ema pie sevis iesmējās. Viņam vajadzēja uz tualeti.
Meitene bija gatava pakļauties vecāku ieteikumam, bet I ma juta vēl kaut ko, vēl kādu vēlēšanos, kas bija stiprāka par pirmo. Meitene bija izsalkusi.