Vecākos bērnus gadus desmit un vienpadsmit vecus zēnus, kuri turējās pieklājīgā attālumā no vecākiem, bija daudz vieglāk novērtēt. Abiem bija līdz nāvei apnicis viss līdz šim piedzīvotais. Viņuprāt, Emas sastapšana bija pirmais interesantais atgadījums kopš atvaļinājuma sākuma.
"Mani vecāki agrāk strādāja televīzijā Londonā," Ema stāstīja ar Zaku un Metu izmēģināto pasaciņu, vairāk pievērsdamās mammai. "Tagad mēs dzīvojam uz salas pie vectēva. Viņam tālākajā krastā pieder diezgan daudz zemes. Katru vasaru mana ģimene rīko salas vēstures slavenāko brīžu rekonstrukciju. Priekšnesums sākas pēc stundas, ja jūs tas interesē."
Ema pasniedza mammai skrejlapas ar "Ohinmērnas kaujas" reklāmu, kuras viņi ar Metu bija uzzīmējuši. Viņas pirksti pārslīdēja mammas plaukstai. Sieviete jau bija pārliecināta, viņā kūsāja entuziasms.
"Ak, Tom, brauksim," viņa aizrautīgi sauca. "Atbalstīsim vietējo uzņēmumu, un zēni uzzinās ko neparastu par Skotiju."
"Man gribas ēst," čīkstēja meitenīte.
Ema atcerējās Džīnijas pusdienu maisiņus. "Mums ir sviestmaizes."
Ierunājās vecākais dēls. "Lūdzu, tēt, līdz šim brīvdiena bijušas galīgi stulbas."
"Jā," piebalsoja brālis. "Jūs allaž sakāt, ka jāizmēģina kas jauns. Tad brauksim!"
"Es nezinu," tēvs skatījās uz ģimeni un tad uz skrejlapu. Uz tās dvīņi bija uzzīmējuši saniknotu vikingu, kurš stāv pie galeras.
Pēkšņi vikings izgrūda zobenu laukā no lapiņas, un tēvs iesmilkstējās, instinktīvi izvairīdamies.
"Jēziņ Kristiņ! Lorij, tu redzēji?"
"Hologramma," Ema meloja.
"Zini, jaunkundzīt," viņš iesmējās, "tu esi atradusi klientus."
DIVDESMIT TREŠA
Ema veda Nelsonus no Nebraskas Tomu, Loriju un viņu četrus bērnus apkārt salai uz Vikingu līci, klinšainu līcīti Ohinmērnas dienvidaustrumu galā. No augšas izskatījās, it kā klintī kāds būtu izkodis robu, kas parasti palika neredzams no garāmslīdošām laivām. Liedagu atšķirībā no pārējiem smilšainajiem salas liedagiem klāja nelīdzenas kaļķakmens plāksnes, tāpēc ekskursiju maršrutā to apskatīja tikai garāmejot.
Būšu pēc desmit minūtēm.
Esam gatavi.
Nelsoni sekoja Emai pa Pludmales ceļu, nogriezās uz meža takas un brauca uz jūras pusi. Nobraukuši apmēram piecas minūtes, viņi sasniedza pamestu zvejnieku būdu, kur atstāja velosipēdus, un kājām turpināja ceļu pa klinšaino plakankalni līdz līcītim.
No zemesraga pavērās tik satriecoši skaists skats, ka I mai vajadzēja pagaidīt, kamēr Nelsoni uzņēma vairākas ģimenes bildes ar ķeltu torni fonā. Kad viņi beidzot norāpās līcī, viņus ieskāva noslēpumaina gēlu svilpju melodija to atskaņoja vairāki bezvadu skaļruņi, ko Zaks bija uzstādījis zem akmeņiem.
"Klausieties, bērni," Nelsona kungs teica, palīdzēdams jaunākajiem bērniem norāpties lejā. "Varbūt alā slēpjas rūķītis."
liizbeidz, Ema nodomāja, bet skaļi neko neteica. "Sveicināti vietā, kur risinājušies vissvarīgākie notikumi Ohinmērnas vēsturē. Lūdzu, sēdieties." Viņa norādīja uz garu koka solu alas dziļumā, kas bija paslēpts zem klinšu pārkares. "Es atnesīšu sviestmaizes un iedošu jums biļetes." Ema uzsmaidīja Nelsona kungam. "Piecas mārciņas gabalā. Bērniem līdz piecu gadu vecumam bez maksas."
"Protams," Nelsona kungs iesmējās. "Tu gan esi varena uzņēmēja. Malacis."
Viņš noskaitīja Emai plaukstā divdesmit piecas mārciņas. Viņa pateicās un ienira alā, aši atgriezdamās ar Džīnijas pusdienām, kuras atdeva par vēl četrām mārciņām.
Tiklīdz Nelsoni bija iekārtojušies, bērni apēduši visus Džīnijas šokolādes cepumus un lielāko daļu siermaižu, Ema nolaida pāri alas ieejai priekškaru. Aizvilkusi priekšā solam, uz kura sēdēja Nelsoni, virvi, viņa ienira aiz melna ekrāna, kuru Mets un Zaks bija izveidojuši no veciem audekliem. Telpu izgaismoja pie griestiem novilkta spuldžu virtene.
Atkal atskanēja gēlu mūzika, melodija dīvaini atbalsojās pret klintīm. Melnā audekla vidū atspīdēja sudrabaina gaisma, kas pakāpeniski izpletās līdz malām, it kā pārkarsis kinoprojektors kausētu filmu. Gaisma nodzisa.
"Ju-hū!" sauca vecākie Nelsonu puikas.
Abi jaunākie bērni piespiedās ciešāk mammai un tētim.
Gaismas stari pakāpeniski izgaismoja satriecošu skatu ļoti senu rosīga ciema laukuma gleznojumu. Tālumā slējās nocietinātā klostera tornis, laukumu priekšplānā ieskāva namiņi ar salmu jumtiem, bet vēl tālāk sudrabainā jūrā peldēja kuģis ar kvadrātveida burām.
Mamma sajūsmā noelsās, un zēni iesaucās "kolosāli", k.ipratuši, ka glezna kustas: izvairīdamies no samazgu s.ilts, kas izgāzās pa atvērtu logu, cits citam pakaļ dzinās l'.iskājaini bērni, pie kroga dzēra un strīdējās resni viri, divas sievietes rožainiem vaigiem jokoja ar smejošu mūku, zemnieks baroja zirgu, muzikanti veda cauri laukumam kāziniekus, dubļos pērās vistas, zem koka kāvās suņi, un 11/ iesma griezās sivēns.
"Gluži kā Brēgeļa glezna, vai ne?" Nelsona kungs teica sievai. "Interesanti, kā viņi to dabū gatavu."
"Kuš!" pārtrauca Nelsones kundze.
Es teicu, lai nokopē ko citu.
Kuš! Vācies laukā no manām domām, Ema.
Gaismas satumsa. Bet, kad tās atkal iedegās, viena no zemniecēm rožainiem vaigiem, ietinusi plecus vilnas šallē, iznāca no gleznas, un izskatījās, ka viņa stāv tepat alā.
Nelsona kungs sasita plaukstas.
Zemniece pakniksēja, un visa ģimene aizrautīgi aplaudēja.
"Dies' palīdz nākamdien! Laipni lūgti viduslaikos!" Balsī skanēja patīkams kalniešu melodiskums. Ema iepriekšējā nedēļā bija ierakstījusi Džīnijas balsi, teikdama, ka tā vajadzīga kādam projektam, ko viņa veido kopā ar Saimonu. Džīnija labprāt piekrita.
Nākamdien? Vai tiešām, Ema?
Izklausās kā mistērija.
Varbūt arī histērija.
"Koncentrējieties!" Zaks rādīja ar zīmēm.
Viņi bija paslēpušies tumsā aiz ekrāna. Zaks ar datoru vadīja gaismas, iepriekš ierakstītās skaņas un dialogus, bet dvīņi iedzīvināja iepriekš sarunātus zīmējumus no Renarda stāstiem par salu. Viņi zīmēja uz kadrējuma tāfeles, kuru
bija uzstādījuši aiz ekrāna. Katrā no daudzajiem kadrējum kvadrātiem bija skices sagatave. Mets un Erna ar iztēle palīdzību piepildīja attēlu, un viņu iedzīvinātie tēli izsprāg no melnā ekrāna krāsu un gaismas šaltīs kā hologrammas Ekrāns skatītājiem radīja ilūziju, ka attēli tiek projicēti n audekla otras puses.
"Mani sauc Moraga," zemniece teica. "Pirms daudziem gadsimtiem es dzīvoju ciemā netālu no Era Minas klostera. Es gribētu jums pastāstīt, kā mans dēls, trīspadsmit gadu vecs zēns, vikingu uzbrukuma laikā izglāba ciema bērnus no verdzības."
"Vai viņa ir īsta?" Nelsonu meita jautāja.
"Protams, ne, mīlulīt," mamma čukstus atbildēja, "tie ir specefekti."
"Tie ir CGI," teica viens no vecākajiem dēliem. "Datoranimācija. Ģeniāli! Vai viņa nevarētu klusēt un skatīties?"
Moraga atkāpās ekrāna malā. Tuvojās rītausma, un rosīgais ciems bija kluss.
"Nākamajā rītā pēc tirgus dienas krēslas aizsegā salā iebruka ziemeļnieki. Bez brīdinājuma viņi nodedzināja ciemu, un mēs bijām spiesti meklēt patvērumu aiz Abatijas mūriem."
Dvīņi sāka aizpildīt nākamo skici, un uz ekrāna parādījās vēl viens ciema laukuma skats pārbijušies iedzīvotāji bēga no uzbrūkošajiem ziemeļniekiem, viņu lāpas aprija salmu namiņus, un liesmas plaiksnīja no ekrāna tik reālistiski, ka Nelsones kundzei šķita viņa jūt svelmi.
Uzmanīgi, Met! Tu nosvilināsi viņai uzacis.
Zaks palaida skaņu efektus, un Nelsonu bērni salēcās no klostera brīdinājuma zvana skaņām. Zaks nospieda nākamo taustiņu, un alu piepildīja ciema ļaužu kliedzieni.