Skaisti, Zak.
"Man bail," teica Nelsonu mazā meitiņa.
"Tas nav pa īstam, mīlulīt," mamma mierināja, pievilkdama meitu tuvāk. "Sliktie cilvēki nevar nodarīt tev pāri."
Vloraga skatījās tieši Nelsones kundzei acīs. "Nodedzinājuši inūsu mājas, ziemeļnieki sadzina visus laukumā. Pēc tam viņi sapulcināja mūsu bērnus. Visus, izņemot manu dēlu Solonu, klostera mācekli, ļoti gudru zēnu."
Uz ekrāna atdzīvojās klostera pagalma gleznojums. Vikingi, no kuru garajiem zobeniem pilēja asinis, sāka pulcināt i iema bērnus.
"Bet ciema ļaudis nebija gatavi padoties bez cīņas," Moraga piebilda.
"Kam viņiem bērni?" mammai čukstus jautāja Nelsonu meita.
Alu piepildīja ciema ļaudis ar dakšām, lāpstām un nažiem rokā, viņi metās virsū ziemeļniekiem, bet bērni apmētāja uzbrucējus ar zirgāboliem.
Man šķiet, ka esam nobiedējuši meitenīti, Met. Varbūt jāpārtrauc.
Ai, nē! Esam gandrīz tikuši līdz Solonam un dzīvniekam.
Nelsona kungs un zēni bija sajūsmā par katru kaujas mirkli, kas risinājās viņu acu priekšā. No ekrāna izlidoja vikings, ieripoja alas kaktā un izgaisa gaismas un krāsu uzliesmojumā. Jaunākais dēls bija tādā sajūsmā, ka pielēca kājās un sāka gavilēt, ābols, kuru viņš bija taupījis vēlākam laikam, izkrita no klēpja un pieripoja pie ekrāna.
Zēns palīda zem virves nožogojuma un satvēra ābolu brīdī, kad, dzīdamies pakaļ vikingam, viens pēc otra no ekrāna izlēca divi ciema vīri ar dakšām. Otrais vīrietis iedūra Nelsonu dēlam un pazuda tumsā.
Zēns aiz šausmām un sāpēm iekaucās. Māte, ieraudzījusi ka no jaunākā dēla kājas gāžas asinis, panikā iekliedzās, un ja reiz kliedza māte, arī meitenīte sāka brēkt. Gaismu, Zak! Ātri. Gaismu!
DIVDESMIT CETURTĀ
Lārgsā ņudzēja tūristi, kas izbaudīja pēdējo krāšņas, saulainas augusta dienas dvesmu, kad Renards izgāja no il/elzceļa stacijas uz ielas. Torīt, kad Mets, Erna un Zaks uz velosipēdiem izminās no klostera teritorijas, viņš devās uz Kelvingrovas mākslas galeriju Glāzgovā. Tagad viņš atgriezās.
Viņš novilka žaketi, salocīja un pārlika to pār roku un, izvairīdamies no dzīvās satiksmes uz promenādes, sparīgā solī īlevās uz prāmja piestātni.
Kuģī viņš apmetās uz augšējā pasažieru klāja. Viņš jau grasījās atlocīt avīzi, kad sajuta izteiktu smagumu uzgulstam krūtīm. Sažņaudzis kuģa reliņu, viņš aizvēra acis, ļaudams iegūt apveidu vīzijai, kas tuvojās.
Kad Renards atvēra acis, viņa priekšā uz klāja stāvēja četrus piecus gadus vecs zēns ar ābolu rokā. Bērnam mugurā hija Nebraskas universitātes T krekls un apsaitēts augšstilbs. Ieskatoties tuvāk, viņš pamanīja, ka puikas rokas nosmulētas /irga mēslos.
"Renarda kungs, kā jūtaties?" jautāja kāds apkalpes loceklis, iziedams cauri parādībai, kas tajā pašā mirklī izšķīda. "Jūs esat šausmīgi bāls."
"Viss kārtībā, Džimij. Paldies. Karstums un nogurdinoša diena, nekas vairāk."
Renards izņēma no portfeļa mobilo telefonu un nospieda Saimona numuru. Atbildes nebija. Viņš paritināja adresātus zemāk un zvanīja Sendijai. Nekā. Marai atbildes nebija. Uz bērnu jaunajiem telefoniem. Nekā. Nāves klusums.
Kur visi bija? Kāpēc neviens neatbildēja?
Renards bija drīzāk nikns nekā uztraucies. Viņš zināja, ka sajustu, ja salā būtu noticis kas traģisks vai briesmīgs. Viņš dusmojās arī tāpēc, ka puisēna ar ābolu vīziju bija sūtījusi Ema. Viņa vēl neapzinājās savu spēcīgo saikni ar Renardu, kamēr viņas sarga spējas pakāpeniski pieauga, bet viņa noteikti bija redzējusi šo zēnu ar ābolu vai vēl ļaunāk pati to pēcpusdien radījusi. Un tas bija atstājis uz viņu spēcīgu iespaidu.
Renards spraucās nost no prāmja, aizlīzdams priekšā citiem rindā stāvētājiem, viņš skriešus metās uz autostāvvietā atstāto mašīnu. Parasti Renards bija pacietīgs, taču šoreiz pa ceļam uz Abatiju viņš spieda auto signāltauri daudz biežāk nekā jebkad.
Kad viņš iegriezās pagalmā, vārti bija plaši vaļā, braucot pa celiņu, riepas izsvaidīja uz visām pusēm akmeņus, līdz mašīna šļūcienā apstājās Abatijas priekšpagalmā. Viņš vēl nebija paspējis izkāpt no mašīnas, kad pa parādes durvīm jau izskrēja Mara.
"Nomierinies, Renard," viņa teica. "Mūsu sakaru sistēmā bija ieperinājies vīruss. Tāpēc vārti ir vaļā. Saimons domā, ka ielaušanās nav notikusi no ārpuses. Viņš pašlaik labo sistēmu. Drīz atkal varēsim pieslēgties."
"Es neuztraucos par to, bet gan par dvīņiem un Zaku. Kur viņi ir?"
"Viņiem nekas nekaiš," Mara mierināja. "Vismaz mēs tā domājam."
"Ko nozīmē "mēs domājam"?"
"Saimons ap pusdienlaiku saņēma no Zaka īsziņu."
"Ap pusdienlaiku?" Renards sašutis atkārtoja. "Tas bija |>irms trim stundām! Es saņēmu Emas vīzijas. Satraucošas vīzijas."
Mara izcēla no mašīnas aizmugurējā sēdekļa Renarda portfeli un sekoja viņam iekšā mājā, pa ceļam stāstīdama: "Tieši pirms nobruka sistēma, Saimons pārbaudīja viņu (iPS signālu. Visi trīs bija uz tūristu takas ziemeļos no vecās baznīcas Sīportā. Droši vien meklēja apbedījumu, ko domājās uzgājuši."
Renards lēnām izpūta gaisu un tikai tad piegāja pie skapja bibliotēkā, izņēma viskija karafi un ielēja sev un Marai pa glāzei. Renards bija iedzēris tikai vienu malku, kad bibliotēkā iebrāzās Saimons un nometa klēpjdatoru uz vecā vīra galda, kas stāvēja pie velvēta loga ar skatu uz Era Minu un līci.
"Mūsu sistēmu sagrāva Zaks."
"Ko?!" Renards iesaucās.
Saimons bija bāls kā krīts. "Viņš uzrakstījis kodu, kas simulē manu GPS programmu, lai mēs nevarētu izsekot viņu gaitām pēc izbraukšanas no teritorijas. Viņam kaut kā izdevies pieslēgties mūsu tīklam. Taču mazais briesmonītis nav tik gudrs, kā domā. Programmā bija kļūda, un, kad ieslēdzās pašlabošanas mehānisms, tas sagrāva visu sistēmu."
Renards apsēdās ādas dīvānā, berzēdams ar rokām seju. "Ko gan viņš domāja?"
"Tev tomēr jāatzīst, ka tam puikam netrūkst izdomas," sacīja Mara, mēģinādama noslēpt smaidu dzēriena glāzē.
"Nemaz nav smieklīgi, Mara," Renards norūca. "Kas zina, kādus postījumus viņš nodarījis?"
"Viens gan ir skaidrs: bez dvīņu atbalsta vai pat palīdzības viņam tas nebūtu izdevies," teica Saimons.
"Es to lieliski apzinos, Saimon," Renards atbildēja. "Es arī nezinu, ko viņi domāja. Lai gan viņi vēl mācās, tomēr noteikumus zina."
Saimons vēl dažas minūtes darbojās klēpjdatorā un tad to aizvēra. "Labi, ka bojājums nebija pārāk nopietns. Domāju, ka tagad visam jābūt kārtībā."
"Labi," sacīja Renards, izdzerdams viskiju. "Tad man tikai jātiek skaidrībā par zēnu ar ābolu un zirga mēsliem uz rokas."
Renards aprakstīja uz prāmja redzēto vīziju, kad pa vaļējām bibliotēkas durvīm ienāca Sendija.
"Vai esmu palaidusi garām ielūgumu uz kokteili?" viņa jautāja. Sieviete acumirkli pamanīja vīratēva dusmīgo skatienu. "Kas noticis? Kur ir bērni?"
"To, dārgā," Renards teica, "es arī gribētu zināt."
DIVDESMIT PIEKTĀ
Bērni bija tieši tur, kur saulainā vasaras dienā patik uzturēties visiem bērniem: viņi tupēja uz pludmales mūra un ēda saldējumu. Aiz muguras "Sīportas kafejnīca" bija bāztin piebāzta ar cilvēkiem, un klienti no pārpildītās terases bija izbiruši smiltīs, lai tur baudītu aukstos kārumus.
Zaks, Mets un Erna vēroja volejbola spēli un nemaz nemanīja pie viena no galdiņiem zem saulessarga sēdošo vīrieti un sievieti. Blondā sieviete bija ģērbusies baltā kleitā ar cilpveida apkakli, bet vīrietis nepacietīgi klaudzināja pa kafijas tasīti ar gredzenu, kas rotāja viņa mazo pirkstiņu.