"Labi, ka Nelsona kungs neprasīja atpakaļ naudu," Ema sacīja.
Mets uzlaizīja šokolādes pārslu drupačas un iemeta plastmasas bļodiņu tuvējā atkritumu konteinerā. "Visa ģimene pārāk satraucās par nieka skrambu un dažām govs pļekām. Puikam nekas nekaitēja."
"Par to jāsaka paldies Zaka attapībai," Ema teica. "Ja viņš nebūtu iestāstījis Nelsona kungam, ka atsitās pret ekrānu un nejauši uzkāpa puikam virsū ar radžotu zābaku… kas zina, kas notiktu!"
"Tu varētu mēģināt panākt, lai viņi aizmirst redzēto," teica Mets. "Atceries, vectēvs mums stāstīja par apdvešami."
"Nekad to neesmu darījusi," sacīja Erna. "Es priecājos, ka tu tā izdarīji, Zak," viņa rādija zīmju valodā. "Tu mūs izglābi!"
Zaks nosarka. Aši paņēmis savu un Emas bļodiņu, viņš steidzās uz konteineru, lai noslēptu pietvīkumu.
"Vajadzēja iedomāties, ka šis stāsts maziem bērniem šķitis pārāk briesmīgs," Mets teica, nemanīdams Zaka mulsumu. "Iepriekšējās ģimenes bērni no Edinburgas bija ideālā vecumā. Kā tu domā, cik veci viņi bija, Ema? Jo nākamreiz mums būtu jāizvēlas tieši tādi."
"Viņi bija mūsu vecumā," Ema iesmējās. "Es viegli pārliecināju vecākus nākt līdzi, tiklīdz tētis saprata, ka varēs jūras malā izdzert kādu kausiņu alus, kamēr mēs izklaidēsim bērnus."
"Cik mēs nopelnījām?" rādīja Zaks.
Ema izvilka no mugursomas penāli un slepus pārskaitīja banknotes. "Sešdesmit mārciņu. Nav slikti." Bērni sita cits citam plaukstā.
"Vai jūs kaut ko svinat?" jautāja sieviete, kura pēkšņi bija iznirusi līdzās Metam uz kāpnēm.
Ema izbīli salēcās.
"Vai, piedodiet! Negribēju jūs nobiedēt." Viņa pamāja vīrietim, kurš sēdēja pie galdiņa zem saulessarga, un tas sveicienā pacēla tasīti. "Mēs dzirdējām no citiem tūristiem, ka jūs, bērni, piedāvājot izrādi visiem, kas interesējas par salas vēsturi. Mēs labprāt piedalītos jūsu ekskursijā un, protams, maksāsim divkāršu cenu, jo diena jau ir gandrīz galā."
Sieviete izņēma no somiņas naudas žūksni.
Ema jutās neērti. Sieviete likās kaut kur redzēta. Vai viņas jau būtu tikušās agrāk? Viņa ciešāk nopētīja vīrieti pie galdiņa. Viņš izskatījās nekaitīgs, tomēr Emu kaut kas satrauca.
Vīrietis pamāja ar roku. Ernas satraukums nepagaisa. Varbūt viņa vienkārši bija nogurusi.
Man šī sieviete nepatīk, Met, un viņas vīrs arī šķiet dīvains.
Mets nelikās par māsu zinis. "Es domāju, ka varētu sarīkot vel vienu izrādi pirms tumsas," viņš sacīja, pieceldamies un nopurinādams smiltis no tūristu šortiem.
"Es domāju, ka vajadzētu braukt mājās," Zaks ar zīmēm radīja, juzdams Emas nepatiku.
Ema lieliski apzinājās, ka viņi visu dienu bija pārkāpuši pirmo animare likumu nekad neiedzīvināt cilvēkos. Taču viņa bija sev iegalvojusi, ka rekonstrukcija izveidota tā, lai neviens skatītājs pat nenojaustu, ka viss notiek īstenībā. Viņa uzskatīja, ka faktiski apgājuši šo likumu.
Taču, rīkojot vēl vienu izrādi, lai gan abi bija noguruši un vairs nespēja koncentrēties, viņi pārkāptu arī otro animare likumu vienmēr pilnībā kontrolēt savu iztēli.
Vedīsim Metu prom.
Ema un Zaks katrs no savas puses saķēra Metu pie rokas un ar varu pārvilka pāri ielai, kur bija atstājuši savus velosipēdus.
"Varbūt citu dienu," sieviete nokliedza nopakaļ. Un klusāk pie sevis piebilda: "Noteikti citu dienu."
DIVDESMIT SESTĀ
VA mums draud lielas nepatikšanas, Džīnij?" Erna jautāja.
Sendija bija iespiedusi viņus staļļa kaktā, kad bērni lika nost velosipēdus. Uzzinājusi, ko trijotne darījusi, viņa bija pārskaitusies.
"Grūti teikt, meitēn," Džīnija atbildēja. "Visi sēž bibliotēkā kopš jūsu atgriešanās, neviens nav nācis laukā. Es pagatavoju biskvīta pudiņu. Parasti Mara un Saimons jau sēž ar karotēm rokā, pirms paspēju izņemt no krāsns, bet šodien ne." Liedama bļodās biezo zirņu zupu, Džīnija visiem trim līdzjūtīgi uzsmaidīja.
"Mēs jau atvainojāmies," Mets atcirta, pluinīdams kraukšķīgo maizes radziņu. "Ko vēl viņi grib?"
"Dēls, maizīte tev neko sliktu nav izdarījusi," Džīnija sacīja, skatīdamās uz drupaču kaudzi, kas klāja paliktni zem viņa šķīvja.
"Piedod." Mets iemeta atlikušo radziņu šķīvī. "Kā viņi vispār uzzināja?"
"Iesaku jums abiem to ielāgot jo ātrāk, jo labāk jūsu vectēva uzmanībai nepaslīd garām nekas, kas skar šo salu un viņa ģimeni. Nekas."
"Mamma teica, ka viņš saņēmis Nelsonu dēla projekciju no , manis," Ema teica.
Viņa bija apņēmusies paciest jebkādu vectēva izraudzītu sodu un jau bija nolēmusi, ka viņi vairs nerīkos izrādes Vikingu līci. Kad mazais Nelsonu puika bija šausmās iebrēcies, Ernai • ķita, ka viņai iedurtu ar dunci. Viņa nekad vairs negribēja la justies. Nekad. Šodienas notikumi nedrīkstēja atkārtoties.
"Man mēnesi aizliegts lietot datoru," Zaks rādīja.
"Un pelnīti," Džīnija teica. "Es šopēcpusdien neredzēju nevienu savu televīzijas raidījumu. Ekrānā tikai migla vien, jo tev, redz, niezēja nagi."
Zaks sašļuka. "Piedod."
Mets, Ema un Zaks turpināja ēst, cerēdami, ka nenovēršamais sods būs maigāks, ja izskatīsies, ka viņi pietiekami nožēlo.
Notiesājuši lipīgo biskvīta pudiņu un piecēlušies no galda, visi ķērās pie kādas klostera modeļa daļas, visādi cenzdamies paust, ka ļoti nožēlo notikušo.
Virtuvē ienāca Mara, viņa apstājās, lai ar pirkstu izķeksētu no formas pudiņa piku.
"O-ho, šis nu gan jums vareni izdodas." Viņa notupās, lai .iplūkotu ciema laukumu, kurā Mets krāsoja siena vezumu. "Vai tā jums iešāvās prātā ideja par izrādi?"
Mets mulsi pamāja ar galvu. "Ema kopā ar Saimonu pētīja mākslinieka Brēgeļa darbus, un Zaks ar Sendiju zīmēja komiksu par Eārgsas kauju, un mēs tos abus savienojām… iedzīvinājām."
"Un vectēvs tik bieži stāstīja par Solonu un mūkiem," piebilda Ema.
"Nedrīkst vainot izejmateriālu," Mara pasmaidīja. "Nāciet nu. Renards jūs abus aicina uz kabinetu." Viņa pagriezās pret /aku. "Tevi tētis gaida stallī, Zak. Būšot jāberž laivu šķūnis."
DIVDESMIT SEPTĪTĀ
Renarda kabinets bija Abatijas fasādes pusē, ziemeļu torņa otrajā stāvā. Mets un Erna nesteidzās, ne viens, ne otrs nealka saņemt nenovēršamo brāzienu. Kad viņi apstājās pie durvīm, Emai acis sariesās asaras un Mets nervozi žņaudzīja dūres.
"Es zinu, ka abi stāvat pie durvīm. Nāciet iekšā," nodārdēja Renarda balss.
Vectēvs stāvēja pie loga un skatījās uz ķeltu torni Era Minas galā.
"Met, vai atceries pirmo pēcpusdienu, kad jūs ar Kmu ieradāties salā?" viņš jautāja, pagriezdamies pret bērniem. ,
Mets apjuka. Viņš bija pārliecināts, ka atsaukti šurp, lai saņemtu brāzienu.
Kāpēc viņš mums to jautā?
"Vienkārši atbildi, Met," Renards sacīja.
Mets un Ema pārsteigumā iepleta acis.
"Nebaidieties. Es nedzirdu vārdus, kurus viens otram pārraidāt," viņš sacīja. "Tikai jūtu, kad jūs to darāt, tāpēc uzminēju pēc apstākļiem." Viņš paskatījās vispirms uz Metu, tad uz Emu. "Tātad, Met. Vai tu atceries pirmo pēcpusdienu?"
Mets pamāja ar galvu.
"Un vai tu atceries, ko jautāji Saimonam, kad viņš jums izrādīja dārzu?"
Saraucis pieri, Mets nostājās vectēvam blakus pie loga. "Jā! I'ar ķeltu torni. Es nesapratu, kāpēc tas būvēts kā sargtornis, lai gan ir tik slaids un visas šaujamlūkas vērstas uz nepareizo pusi."