Visi jutās atviegloti, kad beidzot varēja tikt gultā. Pa ceļam uz savu istabu Sendija iegriezās apraudzīt dvīņus, viņa vispirms spraudziņā pavēra Meta istabas durvis. Viņš bija sapinies segā un miegā kaut ko murmināja. Sendija atsvabināja segas mudžekli, nepamodinot zēnu. Pēc tam, šķērsojusi gaiteni, iegāja meitas istabā.
Ieraudzījusi, kas tur notiek, viņa skaļi iesmējās. Emas istabu, kad viņa bija aizmigusi, varēja salīdzināt ar iekāpšanu brīnišķīgā 3D filmā. Emas iztēles iecienītākie varoņi šaudījās virs gultas šurpu turpu kā krāsainas komētas Viktorijas laika meitene dzinās pakaļ mazam bezpajumtniekam, divi pusauga zēni ar burvju nūjiņām, gotiska ragana uz slotas, supervaronis zaļā apmetni, skaista nāra ūdenszirga mugurā.
Sendija apsēdās uz gultas maliņas un uzlika plaukstu
I mai uz pieres. Cits pēc cita tēli sasprāga spilgtos gaismas burbuļos, atstādami aiz sevis sudrabainus zvaigžņu putekļus. Sendija pagaidīja, kamēr istabā vairs nebija neviena Emas iedomu tēla, tad piecēlās un izgāja laukā, piesardzīgi aizvērdama durvis.
Ierāvies stūri, laumu bērns smīnēja un laizīja plānās, saplaisājušās lūpas, dzeltenās acis urbās tumsā.
Nākamajā rītā Abatijā valdīja nomācoša gaisotne. Mets pēdējais ieradās brokastīs. Kaut ko noņurdējis Džīnijai, viņš iebēra sev brokastu pārslas, izlaistīdams pienu pa visu leti. Mets paņēma Times krustvārdu mīklu un pildspalvu, ko Renards bija atstājis uz galda, un sāka švīkāt lapu, vispirms pavisam vieglītēm. Viņš atcerējās apkaunojumu, kad Ema ar Zaku sazvērējās pret viņu vakar jūrmalā, kad dīvainais pāris bija gribējis redzēt viņu izrādi. Zaks un Ema pēdējā laikā bieži pret viņu sazvērējās. Viņam tas nepatika.
Skribelējumi kļuva arvien agresīvāki. Pēkšņi no rīsa pārslu pakas nolēca viens zīmējums, pārskrēja pāri virtuves letei un uzlēca uz izlietnes Džīnijai degunpriekšā. Sieviete iekliedzās, paķēra pannu, ko tobrīd mazgāja, un zvēla ķēmiņam, kurš izgaisa krāsu uzliesmojumā.
Kad ķēmiņš uzsprāga, Mets saķēra galvu un sāpēs iekaucās. Viņš paberzēja deniņus, satriekts, ka bija prātā sajutis tā nāvi. Nekad agrāk tā nebija gadījies.
Virtuvē ieskrēja Renards, Saimons un Sendija. Viņiem sekoja Zaks un Ema.
"Kas visiem šorīt kaiš?" Džīnija kliedza, nevērsdamās ne pret vienu konkrēti, bet vicinādama gaisā pannu, it kā atvairītu iedomātas raķetes. Viņa nikni pablenza uz Metu. "Ja nu es to sīko vīreli nebūtu noķērusi un viņš izskrietu laukā? Tepat taču ir dārzs!"
"Met, dieva dēļ, attopies!" Sendija uzkliedza, kamēr Renards maigi izņēma Džīnijai no rokām pannu. "Par pēc mūsu vakardienas sarunas tu joprojām nesaproti, cik nopietnas sekas var izraisīt tāda blēņošanās?"
Tas Metam bija pēdējais piliens. "Man apnicis, ka jūs mani izrīkojat ko darīt, ko domāt, ko ēst!" Ar rokas vēzienu viņš noslaucīja bļodu no galda, un tā sašķīda pret sienu.
"Nekliedz uz mammu!" iebļāvās Ema. "Neko citu tu neproti."
"Tuvojas kaut kas ļoti slikts, Saimon," Renards teica, aizvezdams Sendiju tālāk no saniknotā un trīcošā Meta. "Es to jūtu. Tas ietekmē mūs visus."
Sendija bija šokā, jo zaudējusi savaldīšanos. "Lūdzu, piedod, Metij. Es visu rītu jūtos ļoti savādi."
Renards sapulcināja visus viesistabā. Vienīgi Marai viņš ļāva palikt studijā, tikai lūdza, lai Džīnija aiziet viņu apraudzīt.
"Kas notiek, vectēv?" Ema vaicāja, juzdama, ka saspringtā gaisotne nospiež viņu kā tumšs spēks.
"Kāds vai kaut kas mūs ietekmē, visvairāk tevi un Metu," Renards atbildēja. Viņš pievērsās Saimonam. "Ved bērnus uz Glāzgovu, kā bijām runājuši. Es tepat mēģināšu kaut ko noskaidrot. Varbūt arī nekas nav noticis. Varbūt mums visiem citam no cita jāatpūšas."
"Tas nu nebūtu nekāds brīnums," Mets izgrūda un izsoļoja no istabas.
Mets, Ema, Zaks un Saimons gaidīja prāmi no cietzemes saspringtā klusumā, baidīdamies, ka ikviens vārds varētu izjaukt trauslo pieklājību. Kad prāmis izlaida atbraukušos pasažierus, Mets pamanīja sievieti, kura vakar pie pludmales kafejnīcas bija viņus uzrunājusi. Viņa izbrauca uz salas zilā Imsiņā, pie stūres bija viņas vīrs. Mets jau grasījās ko teikt, bet Ema uzmeta viņam niknu skatienu.
Ej ieskrieties, viņš nodomāja un nebilda ne vārda.
TRĪSDESMIT PIRMĀ
Brauciens uz Glāzgovu bija tieši tas, ko visiem vajadzēja.
Kad Lārgsas vilciens iebrauca Glāzgovas Centrālajā stacijā, Mets dziedāja līdzi savam iPod. Turklāt viņa dziedāšana nemaz nekaitināja Emu un Zaku.
Saimonam bija jāiegriežas vairākās vietās, lai nopirktu materiālus bērnu mākslas nometnēm, kuras Sendija reizēm rīkoja Abatijā. Mets, Erna an Zaks apsolīja labi uzvesties un deva godavārdu, ka klaiņos tikai pa veikaliem un nedarīs neko citu. Saimons piekāpās, un visi sarunāja tikties pēc pāris stundām.
Visi tiešām turēja vārdu. Par balvu Saimons aizveda bērnus uz savu mīļāko restorānu pilsētas centrā, kur viņi pirms mājupceļa mielojās ar zivi un ceptiem kartupeļiem.
"Tātad tu labi pazini mūsu tēti?" Ema jautāja, malkodama piena kokteili, kamēr atnes ēdienu.
Saimons pamāja ar galvu. "Mēs bijām mazliet vecāki par jums, kad Mara, jūsu mamma, vēl daži cilvēki un es sākām mācīties Abatijā pie jūsu vectēva. Es ierados izkopt savas sarga spējas, bet jūsu mamma gribēja izprast savas animare dotības. Jūsu tētis, protams, jau bija priekšā. Mēs iestājāmies universitātē un pēc tam atgriezāmies Abatijā."
"Vai valstī ir arī citas vietas, kur mācās sargi un animare?" Ema jautāja.
"Protams, Erna. Un ne tikai šeit, bet ari citās pasaules vietās."
Kamēr viņi ēda, Saimons stāstīja izklaidējošus atgadījumus no agrākajiem laikiem Abatijā, lai saglabātu labo noskaņojumu.
"Vai jūs ar Maru gājāt uz dubultrandiņiem ar mammu un ieti?" Ema vaicāja.
Saimons iesmējās, bet zēni riebumā nošņaukājās par tādu sarunas pavērsienu. "Ne gluži, l.ai gan, ja pareizi atceros, Mara un jūsu tēvs bija tuvi. Viņi pāris reižu satikās, pirms tētis pievērsās jūsu mammai. Patiesībā…"
Saimons pēkšņi saķēra kaklu, ar pūlēm tvarstīdams gaisu. Pēc tam saļima uz galda.
"Viņš ir aizrijies," Ema iekliedzās.
Zaks izskatījās apjucis, drudžaini rādīdams ar zīmēm, ka tētis jau sen bija paēdis. Bija noticis kas cits.
Pie viņiem piesteidzās vīrietis no blakus galdiņa un piecēla Saimonu kājās, lai izpildītu Heimliha paņēmienu.
Saimons bija mazliet atguvies un pastūma vīrieti sāņus. "Neesmu aizrijies. Viss kārtībā."
"Tiešām? Tu neizskaties lāgā, draugs."
"Vajag svaigu gaisu."
Ar milzīgām pūlēm Saimons piecēlās kājās un rādīja Zakam zīmes, lai tas samaksā rēķinu no viņa maka. Aplicis Metam un Emai ap pleciem rokas, Saimons ļāva, lai viņu izved laukā.
"Noķer taksi, Ema," viņš elsoja, ķermenis konvulsīvi raustījās. "Abatijā kaut kas ir noticis. Es to jūtu."
Taksometrā Saimons te izslēdzās, te atguva samaņu. Ema mēģināja piezvanīt uz mājām, bet sasniedza vienīgi Džīnijas balss pastu. Kad zvanīja mammai, atbildes nebija, bet Renarda telefons pārslēdzās uz automātisko atbildētāju kabinetā.
Ja Mara bija savā studijā, viņa parasti neņēma līdzi telefonu, viņai nepatika, ka viņu traucē.
"Es domāju, ka tavs tētis salaboja tīklu, Zak!"
"Salaboja!"
Saimons tik tikko turējās pie samaņas, un izskatījās, ka viņi cieš briesmīgas sāpes.
"Kā iedabūsim tēti vilcienā, nepiesaistot lieku uzmanību?" Zaka plaukstas ņirbēja. "Mēs nedrīkstam pieļaut, ka izsauc policiju vai ātro palīdzību."