sods. Diemžēl nevienu Nacionālajā galerijā Artura uzskati neinteresēja, un tieši tāpēc viņam tik veiksmīgi izdevās glabāt s.ivus noslēpumus.
Pie laboratorijas durvīm Arturs atkal izmantoja elektronisko .itslēgu. Šoreiz viņš nogaidīja, kad bloks atvērsies, atklājot pirkstu nospiedumu sensoru. Tad noslaucīja nosvīdušo īkšķi gar biksēm un piespieda pie bloka.
Durvis šņākdamas atvērās, un viņš iegāja stikla kamerā priekštelpā, kur nogaidīja, līdz pirmās durvis noslēdzas un gaisa temperatūra izlīdzinās, tad atvērās otrās durvis.
Brīdī, kad pirmās durvis noslēdzās, Arturs pamanīja talārā .ir kapuci tērpušos stāvu, kas no kāpņu telpas ieslīdēja gaiteņa ēnā. Kad atvērās otrās durvis, Artura sirds dauzījās tik strauji, ka šķita tūliņ aizžņaugsies elpa.
Viņš iemetās savā šķīstītavā, un durvis noslēdzās. Stāvs nesekoja. Tas nevarēja. Vai ne?
Laboratorija bija skolas sporta zāles lielumā. Lai gan telpā bija vismodernākā aparatūra portatīvās attēlveidošanas ierīces, skeneri, mikroskopi, kopētāji un datori ar milzīgiem plakanekrāna monitoriem, uz gleznu restauratoru un pārkrāsotāju darbgaldiem bija daudz vienkāršāki darba rīki otas un paletes. Molberti stāvēja rindās gar sienām kā sargkareivji. Soļodams pa eju, kas sadalīja telpu, Arturs pamanīja gleznu rindu, ko gatavoja izstādei "Šausmas mākslā", kuras kurators bija viņš pats.
Kad Arturs bija soļus desmit no sava kabineta durvīm, izdzisa gaisma. Klusi nolamājies, trīcošām rokām viņš izķeksēja no iekškabatas pildspalvā iebūvētu lukturīti un devās tālāk, brīžiem palūkodamies pār plecu.
Viņš spēji apstājās pie pēdējās gleznas, elpa iestrēga rīklē.
Par spīti tēmas atbilstībai, Arturs pilnīgi noteikti nebija lūdzis izstādei "Raganu ar laumu bērnu". Gleznā tikai raganas lielais, bakurētainais deguns rēgojās laukā no noskranduša vilnas lakata ēnām. Bet kaulainajā klēpī sēdēja kroplīgs dēmonu bērns ar deformētu galvu, apaļu degunu, bālu, vaskainu ādu un acīm kā sīkām, dzeltenām stikla lodītēm, kas dziļi iegrimušas gaļīgajā pierē.
Vairāk par derdzīgo saturu Arturā nepatiku raisīja gleznas vēsture. Tā bijusi saistīta ar vairākiem baisiem nāves gadījumiem galerijā, kad gleznu pirmoreiz izlika apskatei 1840. gadā. Tāpēc "Raganu ar laumu bērnu" pasludināja par nolādētu un ieslēdza noliktavā, lai vairs nekad neizliktu apskatei.
I.idz šim. Kas to bija te nolicis?
Arturs pārlaida lukturīša staru pār raganas mezglainajām plaukstām un augšup līdz baisajam radījumam, kas tupēja viņai klēpī. Ar lukturīša staru ticis līdz laumu bērna sejai, viņš šausmās sastinga. Viņš saprata, ka tas nav tikai iztēles joks.
Kroplīgais dēmons smaidīja viņam.
CETURTA
Dvīņi, kur tas laiks, nebija braukuši taksī mamma viņus vienmēr vadāja metro. Bet, tiklīdz sargs bija viņus izvadījis no Nacionālās galerijas Trafalgaras laukumā, Sendija steidzīgi iesēdināja viņus taksometrā. Nosaukusi šoferim mājas adresi, viņa iekārtojās uz atlokāmā sēdekļa ar skatu pret dvīņiem. Viņa bija tik ļoti pārskaitusies, ka gandrīz nespēja parunāt.
"Drošības jostas. Tūliņ.'"
"Par ko tu dusmojies?" Mets jautāja. "Mēs neko sliktu nedarījām."
"Jūs zināt noteikumus! Jūs zināt, ka tas bija bīstami."
"Tu izdomāji tādus noteikumus, nevis mēs!" atkliedza Mets.
"Piedod, mamma. Mēs negribējām tevi sadusmot," Ema iejaucās, pirms abi sāka īstu strīdu. Pēdējā laikā, kopš tētis atkal dzimšanas dienā nebija ne piezvanījis, ne atsūtījis e-pasta vēstuli, Mets ar mammu strīdējās arvien biežāk. Ar katru gadu Metā arvien vairāk nostiprinājās pārliecība, ka mamma aizdzinusi tēti. Ema gandrīz vairs neatcerējās, kāds tētis izskatījās. Viņa nebija īsti droša, vai viņai vispār tēva pietrūkst.
"Tiešām, mamma," Ema turpināja. "Mēs neesam muļķi.
Zinām, ka nedrīkstam zīmēt cilvēkos. Bet mums bija ļoti karsti. Mēs tā vairs nedarīsim. Es apsolu."
Sendija nopūtās. Reizēm bailēs zuda savaldīšanās. Viņa papliķēja Emai pa kāju. "Es zinu, ka neesat muļķi. Nebūt ne." Viņa mēģināja sabužināt Meta matus, bet viņš atrāvās atpakaļ un ieslīga dziļāk sēdeklī. "Jūs kļūstat pieauguši, un viss arvien vairāk sarežģās…"
"Mums bija karsti, un mēs gribējām nopeldēties," Mets atcirta. "Un tu apsolīji, ka neiesi uz sanāksmēm. Divas dienas pēc kārtas vilki mūs uz to stulbo galeriju."
Sendija paliecās uz priekšu, vēderā jau bija iemeties baiļu kamols. "Tu gribi teikt, ka apzināti ielikāt sevi gleznā?" Viņa pagriezās pret Emu. "Lūdzu, pasaki, ka nekad agrāk neesat to darījuši."
Nesaki ne vārda, Erna.
Ema vilcinājās, Meta vārdi atbalsojās prātā. "Mēs nezinājām, ka to spējam, līdz tas vakar notika ar kādu citu gleznu," viņa beidzot izmocīja.
Sendija nobālēja. Bija sliktāk, nekā viņa domāja. Daudz sliktāk. "Ar kādu gleznu?"
Klusē, Ema!
"Ar gleznu… kurā attēlotas Romas drupas. To bija viegli nokopēt." Manīdama pēkšņu paniku mammas sejā, Ema izgrūda: "Neviens mūs neredzēja. Goda vārds. Mēs uzmanījāmies, mammu. Tiešām, tiešām."
Aizveries, Ema, vai es tev kraušu.
Man nepatīk melot… un tu gribēdams nevarētu man iekraut.
Ema iebelza Metam pa krūtīm ar mugursomu. Viņš iesmilkstējās un sita māsai pretī.
"Emīlija Enna Kāldere! Ko tas nozīmē?"
Ši nebija pirmā reize, kad Sendija juta: starp dēlu un meitu notiek kas dīvains. Viņa zināja, ka starp dvīņiem pastāv īpaša •..iikne, kuru zinātne sākusi tikai pamazām izprast Mets juta, kul Ema ir noskumusi; Ema zināja, kad Mets ir dusmīgs vai .ipvainojies. Un mamma zināja, ka dvīņiem bieži ir pašiem savs ..i/iņas veids. Taču viņu biedēja fakts, ka, ņemot vērā viņu izcelsmi un neparasto attīstību, tas vairs nebija nekāds nieks.
Sendija izrāva par ieroci kļuvušo mugursomu Emai no rokām un ielika to sev klēpī. Vajadzēja apdomāties. Vajadzēja plānu. "Mājās mēs vēl par to parunāsim."
Mets sakārtoja austiņas un pagrieza skaļāk mūziku. Ema ilarīja tāpat.
Sendija atspieda galvu pret taksometra loga vēso stiklu. Pie ieejas Sv. Džeimsa parkā viņa nopētīja ģimeni, kas pie gājēju pārejas gaidīja signālu. Mamma ratiņos stūma zīdaini, tētim pie rokas pieķēries tikko staigāt sācis bērns.
Dzīve bija daudz vieglāka, kad viņi turējās man pie rokas, Sendija nodomāja.
Ne pirmoreiz todien viņa iedomājās, ka varbūt pati ar bērniem vairs netiek galā tieši tādu pareģojumu viņai sejā bija sviedis bērnu vectēvs Renards, kad viņa satina tikko staigāt sākušos dvīņus un metās bēgt, glābjot dzīvību.
PIEKTĀ
Arturs bēga no ņirdzošā dēmona. Viņam nebija daudz laika. Vēl kāds bija redzējis, ka Arturs nav spējis pieskatīt dvīņus un viņu pieaugošās spējas, un tagad Biedrība zinās, ka viņš nav neaizvietojams. Viņš zināja pārāk daudz. Viņš bija darījis pārāk daudz. Pie sava kabineta durvīm viņš centās satvert drebošajos pirkstos elektronisko atslēgu un nometa to zemē. Pieliecies to pacelt, viņš laboratorijā sev aiz muguras dzirdēja soļus. Paķēris atslēgu, viņš atvēra kabineta durvis, pēc tam aiz sevis tās aizcirta un aizslēdza. Piespiedies pie aukstā metāla, viņš centās nomierināties.
Trokšņi laboratorijā kļuva skaļāki, it kā tur kāds lēkātu pāri galdiem.
"Tev ir laiks. Tev ir laiks," Arturs skaļi skaitīja, cenzdamies apspiest šausmas. Nervi bija uzvilkti kā stīgas, un viņam bija grūti savaldīt bailes. Sendija nespēja ietekmēt vai mainīt dvīņu nākotni, un tomēr viņam bija bezgala skumji, ka nav varējis viņu labāk sagatavot tam, kas tagad notiks. Gadu gaitā viņam sieviete bija iepatikusies. Lai kāds būtu abu kopīgā darba raksturs, viņi bija laba komanda. Viņš zināja, ka Sendija viņam uzticas, cik nu vispār var uzticēties cietumsargam.