Pieaugušie acīm redzami kaut ko slēpa. Ema juta, ka viņu pārņem izmisums. Viņa jau grasījās ko teikt, kad Zaks iejaucās viņas domās.
Neaizmirsti, ka mēs arī visu nestāstām. Nesaki to, ko vēlāk varētu nožēlot.
Saimons ielēja sev un Marai vēl kafiju. "Policijas priekšniece pārbaudījusi katru lidmašīnu, vilcienu, mašīnu un prāmi no Džonogrotsas līdz Vaitas salai," viņš teica. "Ja Sendija izbraukusi no Lielbritānijas, tas nav noticis ar… hmm… parastajiem līdzekļiem."
"Tu domā, ka viņa varbūt kaut ko iedzīvinājusi, lai izbrauktu no valsts?" Ema jautāja, paņemdama no ledusskapja sulu un ieliedama sev glāzē. "Vai tad sargi nezinātu, ja viņa būtu to izdarījusi?"
"Nav teikts," Saimons sacīja. "Kopš jūsu tēvs aizgāja, mammai vairs nav sarga. Šo lomu uzņēmās Renards, bet viņš nevarēs palīdzēt, kamēr neatlabs un nesāks runāt."
"Varbūt tomēr vajadzētu mēģināt atrast mūsu tēti?" Ema cerīgi ieteicās. "Viņš vismaz varētu pateikt, vai mamma… ir vesela." Viņa nespēja izrunāt vārdus "dzīva vai mirusi".
Mara pamāja ar galvu. "Lieliska doma…"
Saimons ar blīkšķi nometa uz galda pudiņa bļodu. "Kāpēc tu visu laiku gribi atrast Malkolmu, Mara? Pirmkārt, neviens gadiem nav saņēmis no viņa nekādas ziņas. Mēs nevaram novirzīt visus savus spēkus nemaz nerunājot par policijas spēkiem -, lai ķertu vēju. Un, otrkārt, vai tev nešķiet, ka viņš, ja būtu tuvumā un, protams, ja viņam tas vispār rūpētu jau būtu sajutis, ka nav kaut kas labi, un pats ieradies?"
"Piedod, Saimon," Mara rāmi sacīja, "bet es nespēju par to nedomāt: Malkolms viņus pameta pirms daudziem gadiem, un Sendija tagad varbūt abi šie notikumi ir saistīti."
Ema gandrīz aizrijās ar sulu. Zaks pliķēja viņai pa muguru un pasniedza savu ūdeni. Saimons saniknots piecēlās kājās.
"Nav godīgi iedvest bērniem tādas muļķības, Mara." Viņš paņēma savus traukus. "Piedod, Ema, bet Maras pieņēmumam nav pamata. Atvainojiet mani, pirms braucam uz slimnīcu, man vēl kaut kas jāizdara. Pēc pusstundas modiniet Metu un dosimies ceļā."
Ema novāca savus vakariņu traukus ātrāk nekā jebkad iepriekš. Maras teorija nemaz nešķita tik muļķīga, kā uzskatīja Saimons. Ne tāpēc, ka meiteni nebūtu aizvainojis fakts, ka tēvam viņa nemaz nerūp tas sāpēja, bet gan tāpēc, ka arī viņa ar Metu šo iespēju bija apsvēruši naktī, kad mamma pazuda.
Ja nu mammas pazušana tiešām bija saistīta ar to pašu iemeslu, kāpēc pirms daudziem gadiem viņus tik steidzīgi pameta tētis? Un kas tagad notiks ar viņiem?
ČETRDESMIT SEPTĪTĀ
Zaks un Ema devās uz Sendijas studiju pēc sakvojāža.
Ernai ļoti gribējās redzēt, kas ir iekšā, sevišķi ja bija kaut mazākā iespēja, ka tas varētu norādīt, kas noticis ar mammu un varbūt arī ar tēti.
Cieši iespiedusi plaukstā slēdzenes un atslēgas zīmējumu, viņa šķērsoja Abatijas pagalmu, Zaks sekoja. Viņš bija paņēmis līdzi kabatas lukturīti, lai izgaismotu studiju, pagalmā pietika ar starmešiem.
Tumsā vieglāk bija sazināties telepātiski nekā zīmju valodā.
Kur lai sākam meklēt tavu tēti, Ema? Vai atceries, kad viņš aizgāja?
Es atceros, ka vecāki briesmīgi sastrīdējās. Es nezinu, kur mēs bijām, bet domāju, ka tas notika nakts vidū. Mets atceras to pašu. No rīta viņš bija prom. Ne ardievu. Ne vēstules. Nekā. Varbūt Mara varētu palīdzēt? Viņa pazina mammu un tēti, viņi te kopā uzauga. Bet viņa jāuzrunā, tavam tētim nezinot.
Jā-
Kad viņi bija nokļuvuši līdz pagalma vidum, izdzisa elektrība, un Abatija iegrima pilnīgā tumsā. Vienīgais gaismas avots bija kuģu signāluguns Kra Minas torņa galā.
Kas notiek?
Varbūt elektrība izslēgusies.
Viņi gaidīja, jo drīz vajadzēja ieslēgties avārijas ģeneratoram. Bet īsajos mirkļos, pirms gaisma atkal iedegās, Ema dzirdēja, ka krusta ejas tālākajā stūrī saplīst stikls.
Saķērusi Zaku aiz rokas, viņa metās ap stūri uz ēkas aizmuguri un redzēja, kā no Sendijas studijas izskrien divi stāvi, turot palielu priekšmetu. Gaismas stars no Era Minas bākas iespīdēja Maras spoguļu instalācijā, un pēkšņi izskatījās, ka starp kokiem skrien vesels bars ļaužu. Zaks zibenīgi visu saprata.
Tas ir pāris no pludmales.
Met! Ema gandrīz tikpat zibenīgi sūtīja savu vēsti. Viņi zog sakvojāžu!
Pielēcis gultā sēdus, Mets acumirklī pamodās. Paķēris džinsus un krosenes, viņš jau lejā bija apģērbies un cauri tukšajai virtuvei izskrēja pagalmā. Viņš pamanīja, ka Zaks pazūd mežā. Meža malā Ema palēnināja soli, lai viņš paspētu abus panākt.
Salā augušais Zaks pazina katru koku, strautu, meža klajumu un gravu. Atšķirībā no viņa bēgošais pāris, kas nepārzināja salas reljefu, klupšus krišus lauzās cauri pamežam. Sieviete bija nogurusi un skatījās pāri plecam.
Zak, neizlaid viņus no acīm. Mēs ar Metu tevi tūliņ panāksim.
Vīrietis Zakam tieši priekšā neveikli apmeta loku izgāztai priedei. Savukārt sieviete izvēlējās lēkt tai pāri. Pēkšņi abi pazuda.
Zaks virzījās tuvāk vietai, kur viņi bija izgaisuši. Viņš iesmējās, redzot skatu, kas pavērās acu priekšā. Abi līdz viduklim bija iegrimuši zemē un izmisīgi kārpījās, lai aizsniegtu tuvējā koka zarus.
Mets un Ema aizelsušies apstājās blakus Zakam.
Izskatās, ka viņi iestiguši…
Ema ar platu smaidu pabeidza Zaka teikumu: … plūstošajās smiltīs.
Mets parādīja pildspalvu, bet Ema roku, uz kuras bija uzskricelēts klajuma zīmējums ar plūstošajām smiltīm. Zaks deva abiem pieci, bet priecāties nebija laika. Pāris nekur nepazudīs, bet laupījums no Sendijas studijas gan varēja izčibēt. Zaks prātā skaidri dzirdēja, kā Ema noelšas.
Sakvojāžs grimst. Paņem to!
Visi trīs izskrēja no koka aizsega. Mets turēja Zaku aiz kājām, bet tas savukārt izvilka sakvojāžu no biezās ķēpas drošībā.
Viņus redzot, pāris nemaz nebrīnījās. Sieviete joprojām veltīgi pūlējās izrauties no plūstošajām smiltīm, bet ar katru kustību grima arvien dziļāk.
Mets notupās muklāja malā. "Mēs esam izpētījuši salas vēsturi. Priecājieties, ka neiemetām jūs abus karstā darvā!"
"Ja nekustēsieties, nekas ļauns nenotiks," Ema mazliet laipnāk piebilda, notupdamās blakus brālim.
"Kas jūs esat?" Mets prasīja.
"Vispirms atbrīvojiet mūs," sieviete teica, izstiepusi gaisā rokas, bet plūstošās smiltis guldzēja viņai ap gurniem. "Pēc tam labprāt izstāstīsim, kas esam…"
"Jūs nevarat atļauties tirgoties," Mets norādīja.
Sieviete sabozās. "Mēs vienīgie zinām, kas noticis ar jūsu mammu."
Ema paskatījās uz Metu, pēc tam uz Zaku.
Viņa melo. Es gribētu, kaut tā nebūtu, bet viņa melo.
"Mēs neesam muļķi, vai zināt," Mets teica. "Droši vien jūs pat zināt, ka esam anitnare, jo jūs nešokē fakts, ka esat iestiguši plūstošajās smiltīs, kādas parasti sastopamas tikai mūžamežā."
Vīrietis pacēla rokas tēlotā padošanās žestā. "Esat uzvarējuši. Es esmu Tenāns Olivjē. Šī ir Bleika Viljamsa." Viņš runāja ar vieglu franču akcentu, vīrietim bija neparastas dzeltenzaļas acis, šādu krāsu Ema vēl nekad nebija redzējusi. "Kad jūsu māte pameta Londonu, viņa paņēma līdzi to, kas nepieder viņai. Mēs atbraucām tam pakaļ."
"Un tāpēc mamma ir pazudusi?" Ema, liekot lietā vectēva mācības, rūpīgi analizēja Tenāna balss intonāciju.
"Ne gluži," teica Tenāns.
Iespējams, viņš runā patiesību, bet ļoti cenšas slēpt savas jūtas. Man viņš nepatīk…
"Jūs šopēcpusdien gribējāt mani sazāļot," Mets teica, pārtraukdams Emas domas. "Vai gribējāt mani nogalināt?"