Ema līdz šim nebija aizdomājusies, cik nopietnu uzbrukumu tovakar bija pārcietusi viņas ģimene: mamma pazudusi,
vectēvs komā. Stāvēdama pie palātas durvīm un redzēdama dievināto vectēvu vārgu un pieslēgtu pie caurulītēm, Ema nezināja, vai spēs apslāpēt raudas.
"Vai drīkstu viņu apskaut?" viņa jautāja, rīdama asaras.
"Viņam tas noteikti patiktu," ārste teica, ievezdama viņus palātā.
Mets un Zaks kautrīgi nostājās pie gultas, arī viņi centās slēpt skumjas. Izstiepusi rokas, Ema noslīga pār vectēvu un piespieda vaigu pie viņa sirds; klusais, bet vienmērīgais ritms nomierināja meiteni.
Izstāstījuši nekustīgajam stāvam gultā par laiku, medūzu pieplūdumu līcī un sekmēm klostera maketa būvē, zēni pārcēlās uz otru istabas pusi un apmetās uz palodzes. Saimons izgāja laukā aprunāties ar ārsti, bet Ema pievilka krēslu tuvāk Renarda gultai.
"Es tev atvedu dāvanu, vecotēv," viņa teica, pasniegdamās pēc saiņa, kuru Saimons bija palīdzējis ienest. Nolikusi to uz ceļiem, viņa noplēsa papīru. Pretī mirdzēja Vinsenta van Goga "Magoņu lauks", viena no mākslinieka slavenākajām gleznām, kuru Renards pirms daudziem gadiem bija nopircis, lai ieguldītu naudu.
Mets notrausās no palodzes. "Vai tā ir glezna no vectēva kabineta, Ema?"
Ema nolika gleznu uz slimnīcas naktsskapīša tieši Renarda redzeslokā, ja viņš atvērtu acis.
"Vai zini, ka tas ir van Goga oriģināls?"
"Jā, zinu."
"Tādu gleznu nevar atstāt slimnīcas palātā," Mets viņu strostēja. "To var nozagt."
"Man vienalga," Ema dvesa. "Vectēvam šī glezna patīk. Tā viņu iepriecina. Es gribu, lai viņš jūt, ka glezna ir tuvumā…
un varbūt… varbūt saikne ar gleznu palīdzēs viņam atgriezties pie mums."
"Ļoti mīļi," Mets teica. "Bet vai pateici Saimonam, ka vedīsi to šurp?"
"Es palīdzēju viņai to iesaiņot," ienākdams pa durvīm, teica Saimons. "Un man tā šķita lieliska ideja." Viņš apskāva Emu. "Tā allaž bijusi viena no viņa mīļākajām gleznām. Kas zina, kāds spēks tai piemīt?"
Ejot pāri slimnīcas autostāvvietai uz reindžroveru, Saimons apstājās. "Kurš grib saldējumu? Skaists vakars. Mēs varētu pasēdēt uz estakādes un pavērot garāmejošos zvejas kuģus."
Metam, Zakam un Emai šis priekšlikums galīgi nepatika, jo tad viņiem vēl ilgāk būtu jāmokās neziņā, kas ir Sendijas sakvojāžā. Visi reizē sparīgi purināja galvu.
Saimons izskatījās izbrīnīts. "Labi. Neveiksmīgs priekšlikums. Bet jūs dzirdējāt, ka teicu "saldējums", vai ne?"
"Mēs esam noguruši," Ema sacīja, iedodama Saimonam roku. "Mēs šovakar gribētu agrāk doties pie miera."
Prāmī bērni nespēja savaldīties. Saimons divreiz lūdza viņus apsēsties, jo staigāšana pa klāju un skaļā ķīvēšanās traucēja pasažierus.
Tiklīdz viņš iebrauca reindžroveru Abatijas garāžā, visi trīs jau bija laukā no mašīnas, pirms Saimons bija paspējis izslēgt dzinēju. Viņi metās augšā pa trepēm, pa ceļam nokliegdami Džīnijai arlabunakti, jo bija vienojušies nolavīties atpakaļ lejā un paņemt sakvojāžu, kad pieaugušie būs aizgājuši gulēt.
Tā bija viena no visgarākajām stundām viņu mūžā.
Ema lasīja grāmatu no arvien augošās kaudzes uz naktsskapīša, ieritinājusies loga ailē iekārtotajā sēdvietā, un gaidīja, kad
virtuvē nodzisīs gaisma. Tad viņa acumirklī sūtīja telepātisku ziņu zēniem.
Gaiss tīrs.
Mets vēroja un klausījās kalpu kāpņu pakājē, Ema stāvēja gaiteņa durvīs, bet Zaks izslīdēja laukā pēc sakvojāža.
Pasauc Metu, un iznāciet laukā.
Ema paskatījās uz Metu un nobālēja. "Kaut kas nav labi. Zaks sauc mūs laukā."
Izmetušies laukā pa durvīm, dvīņi atrada Zaku rokamies malkas kaudzē. "Tas ir pazudis," viņš izmisis rādīja, izsvaidīdams pagales zālē. "Sakvojāža te vairs nav!"
CETURTA DAĻA
.
PIECDESMITA
Era Minas klosteris Viduslaiki
Solon! Solon! Vai tu mani dzirdi?
"Atkārtošu vēl vienu reizi," Ruriks auroja. "Esmu ieradies pēc tā, kas pieder man. Līdz rītausmai sagādājiet prasīto, vai es savu vārdu turēšu. Paņemšu vietā jūsu bērnus."
Solons bija pārliecināts, ka atradīs vaļēju bultas brūci, tāpēc, pirms atvēra acis, viņš uzmanīgi aptaustīja galvu. Ada nebija ievainota.
Solon! Vai tu mani dzirdi?
Solons atcerējās, ka ir Abatijas skriptorijā. Ģīboni bija izraisījuši skolotāja spēcīgie vārdi prātā, nevis vikinga bulta. Taču prieks, ka nav ievainots, bija īss. Pierāpojis pie šaujamlūkas sienā, viņš redzēja pagalmā briesmīgu jucekli.
Es klausos, skolotāj. Ko Ruriks meklē?
Viņš nedrīkst iegūt to, ko meklē, to neviens nekad nedrīkst iegūt, bet tam nav nozīmes. Pašlaik tev jāpalīdz sagatavot uzbrukums, un tas jāpaveic līdz rītausmai.
Solons novērsās no radu un draugu ciešanām lejā pagalmā. Viņš sakopoja domas un uzklausīja vecā mūka plānu. Precīzi ielāgojis, kas darāms, jaunais māceklis ķērās pie nodoma īstenošanas.
Vispirms zēns izņēma no skapja "Nezvēru grāmatu", pabāza nepabeigtās lappuses zem tunikas un sajoza ciešāk ap vidu ādas strēmeli. Pēc tam viņš savāca tik daudz vecā mūka tintnīcu, cik spēja panest, un ielika kazādas maisā, ko uzkāra plecā. Pie skriptorija durvīm Solons vēlreiz pārbaudīja, vai tinte padusē neizlīs, un izkūleņoja gaitenī. Skriptorija atslēgu viņš iemeta maisā.
Piespiedis muguru pie aukstā akmens mūra, lai neviens viņu nepamanītu, Solons nolavījās lejā pa vītņu kāpnēm gaitenī, kas veda uz Abatijas lielo zāli. Viņš redzēja vikingu sardzes vīru, kurš soļoja šurpu turpu gar durvīm, kas veda uz pagalmu, bet divviru durvis uz jūras pusi otrā zāles galā neviens neapsargāja.
Aizslīdējis aiz griestu velvē iekārtā gobelēna, Solons novērtēja situāciju. Viņam bija jātiek pāri zālei uz jūru. Sargs soļoja uz priekšu un atpakaļ te ar seju pret zāli, te ar muguru. Vai labāk mesties skriešus cerībā, ka paspēs tikt otrā pusē, pirms sargs viņu ieraudzījis? Vai arī rāpot pa grīdu, slēpjoties starp kājsoliņiem, dzīvnieku ādām, krēsliem un galdu kājām, ja sargs pagrieztos ātrāk nekā gaidīts?
Solons metās skriešus.
Neapstādamies atvilkt elpu, viņš no visa spēka atgrūda vaļā durvis uz jūras pusi un izslīdēja dārzā, tālāk viņš skrēja līdz pat ūdens malai, tintnīcas sitās pret krūtīm un lapas skrāpēja ādu, atgādinot uzdevumu.
Iemetis airus mazā laiviņā, kurā mūki parasti īrās uz Era Minu, Solons izstūmās no piestātnes. Kanāla straume vadīja laivu uz Era Minu, tāpēc Solonam vajadzēja tikai nedaudz piepalīdzēt.
Tiklīdz laiva atsitās pret smiltīm, māceklis izlēca no tās un skrēja uz salas galu, kur mazu līcīti izraibināja tumšas alas. Taču viņš nelīda iekšā alās, bet gan, noraisījis no kājām ādas, sāka rāpties augšā klintī. Pa ceļam "Nezvēru grāmatas" lappuses kņudināja kailo ādu.
Vai esi tuvu?
Jā-
Pāri salai lija rēgaina pirmsausmas gaisma, miglas kumšķi kā Dieva dvaša bija aizķērušies tālīno klinšu virsotnēs. Solons rāpās un skaitīja, viņš precīzi zināja, cik roku garumu jāmēro.
Pie trīspadsmitā viņš apstājās. Solons noplēsa sūnu paklāju, kas sedza klinti, un atklājās ieeja, klintī izcirsts tunelis.
Esmu ticis salas iekšienē.
Labi. Vai tu man uzticies, Solon?
Jā… Jā, skolotāj, mūžīgi mūžos.
Tu esi krietns puisis. Tev pilnībā jānodod sava iztēle manā rīcībā. Atceries visu, ko tev mācīju.