"Varbūt," Ema novilka. "Ja vien viņš tajā neatrada ko tādu, ko negrib mums rādīt vai negrib, lai mēs par to zinām."
Mets grauza apdegušo maizi. "Esmu pārliecināts, ja Saimons būtu atradis sakvojāžu," viņš teica starp kumosiem, "viņš noteikti izstāstītu, kas tajā iekšā."
"Kas tad to paņēma?" Ema jautāja, ieritinādamās dīvānā un uzvilkdama uz kājām segu.
"Varbūt Mara?" Zaks rādīja.
Dvīņi skeptiski skatījās uz viņu.
"Saprotu, mēs negribam domāt, ka viņa no mums kaut ko slēpj, bet…"
"Ja tu tā domā," Ema teica, apturēdama Zaka zibošās rokas, "Džīnija arī nebrauca mums līdzi. Arī viņa varēja paņemt sakvojāžu."
Mets atkrita dīvānā blakus Emai, bet Zaks piecēlās no krēsla. "Mēs varētu vismaz aiziet uz Maras istabu un pameklēt, lai sirds mierīga," viņš rādīja.
"Tagad?"
"Kāpēc ne? Ja sakvojāžs ir pie viņas, tad tikai guļamistabā vai studijā. Viņa vēl nav atgriezusies no tikšanās ar policiju un muklājā iestigušo pāri."
"Neesmu pārliecināts, ka gribu šovakar vēl kaut ko slepus okšķerēt," Mets teica.
"Es arī," sacīja Ema, ieritinādamās dziļāk dīvānā ar Greisas Forteskjū dienasgrāmatu rokā.
Zaks negribīgi mainīja tematu. Viņš atvēra klēpjdatoru, lai gan aizliegums lietot datoru vēl nebija atcelts, un iejautājās: "Kā jūs domājat, kas notiks ar Tenānu un Bleiku?"
"Varbūt viņus nosūtīs atpakaļ uz Londonu par ielaušanos svešā īpašumā." Enerģijas uzplūdā Mets pārlēkšoja pāri istabai un pārlēca dīvāna atzveltnei, gandrīz trāpīdams Ernai pa galvu. Viņa iegāza brālim ar grāmatu.
" Vai zini, šī nav vienīgā sēdvieta."
"Varbūt, bet vienīgā, no kuras varu tevi kaitināt."
Nelikdamies zinis par dvīņiem, Zaks iegrima datorā, bet tad Emas grāmata pēkšņi pārlidoja pāri istabai un trāpīja viņam pa plecu. Viņš pacēla acis un ieraudzīja, ka dvīņi stāv pie viesistabas durvīm ar lukturīšiem rokā.
"Mēs pārdomājām. Iesim pārmeklēt Maras istabu. Tu nāksi?"
PIECDESMIT OTRĀ
Zēni Maras istabā bija ciemojušies retāk nekā Ema un aizmirsuši, cik tā bija izsmalcināta un pieblīvēta.
Galvenā mēbele bija plata gulta ar baldahīnu un sulīgi sarkanu samta pārklāju, un neskaitāmiem izšūtiem spilveniem. Tuvāk logam bija atpūtas stūrītis ar diviem cietiem krēsliem, šauru dīvānu ar augstu atzveltni un apaļu sarkankoka galdiņu. Vienu sienu klāja gleznas apzeltītos rāmjos gan milzīgas, gan miniatūras, vairākas vizēja animare mākslas darbiem raksturīgajā maigajā gaismā. Divi lieli drēbju skapji stāvēja kā sargi katrā vannasistabas durvju pusē, bet dibensienas vidū bija novietots sekretārs ar daudziem dokumentu nodalījumiem.
"Emai laimējies, jo pieteicās stāvēt sardzē," Mets teica. "Mums te paies vairākas stundas."
Vispirms zēni ķērās pie skapjiem, domādami, ja Mara tiešām paslēpusi sakvojāžu, tad pietiekami dziļā vietā. Mets izvēlējās skapi kreisajā pusē, Zaks labajā. Viņi vēl īsti nebija sākuši meklēt, kad Zaks ieķiķinājās.
"Priecājos, ka tevi tas uzjautrina," Mets noņurdēja. "Vairāk džinsu pāru esmu redzējis tikai universālveikalā."
"Ema nevarētu šajā istabā gulēt."
"Kāpēc?"
Zaks iesmējās. "Ikreiz aizmiegot viņa pārvērstu šo skapju
saturu par "Skaistules un briesmoņa" tēliem."
"Koncentrējies, Zak. Mēģini kaut piecas minūtes nedomāt par Emu, labi?"
Met, kas notiek? Vai kaut ko atradātf
Pagaidām neko.
Samierinājies ar faktu, ka ne viens, ne otrs nespēs pat piecas minūtes izmest Emu no prāta, Mets atgriezās pie sava skapja. Taču abos skapjos bija tikai Maras drēbes.
"Mēs te esam pārāk ilgi," Zaks rādīja. "Sakvojāža te nav. Jāiet prom."
Taču, pagriezies uz promiešanu, Zaks pamanīja, ka gultas bagātīgi izrotātās kājas īsti nebalstās pret grīdu. Viņš pamāja Metam.
"Pagultē! Viņai nebija daudz laika no sakvojāža atrašanas līdz brīdim, kad bija jābrauc tikt galā ar policiju un Bleiku un Tenānu muklājā. Varbūt visvienkāršākā paslēptuve izrādījās pagulte."
Mets pacēla smago brokāta pārklāju un paskatījās zem gultas. Viņš pamanīja vienīgi plakanu koka kasti, pārāk mazu, lai paslēptu tajā sakvojāžu. Tomēr viņš pasniedzās un izvilka to laukā.
Kastē bija polsterēta aploksne ar vārdu un adresi.
Mets iestūma iepakojuma kasti atpakaļ pagultē. "Kāpēc Mara glabā paciņu, kas adresēta mums?" viņš jautāja. Mets aplūkoja pastmarku un zīmogu. Vēstule bija izsūtīta no Nacionālās galerijas dienā, kad viņi no Londonas ieradās salā.
Vai kaut ko atradāt, Met?
Jā, kaut ko, Ema. Noteikti kaut ko. Tiksimies viesistabā. Aizkavē Maru, ja satiksi viņu. Viņai drīz jābūt mājās.
Kamēr Zaks pārliecinājās, ka viņi nav atstājuši nekādas pēdas, Mets joprojām pētīja aploksni. Tā bija cieta un smaga.
"Ema mūs nositīs, ja ieskatīsimies iekšā bez viņas," Zaks rādīja.
Meta galvā ielauzās Emas satrauktā balss.
Kur jūs esat?
Tūliņ iesim laukā no Maras istabas. Kas ir?
Viņa ir atgriezusies un izskatās aizkaitināta. Dodas pie jums.
Ak vai.
Mets dzirdēja, ka Maras papēži jau klaudz augšup pa kāpnēm. "Mara nāk," viņš aši pavēstīja Zakam. Mets paņēma aploksni, pabāza to zem T krekla un vienu galu aizsprauda aiz džinsu jostas. "Rīkosimies kā parasti. Lien zem gultas."
Abi zēni aizšāvās aiz milzenīgās gultas un palīda apakšā. Taču Mets nejauši izgrūstīja kasti tā, ka Mara to noteikti ieraudzīs. Viņš dzirdēja, ka sieviete aiz durvīm meklē somā atslēgas.
Dari kaut ko, Ema! Mēs nepaspēsim tikt laukā no istabas.
Es jau skrienu augšā pa trepēm. Negribu pamodināt Saimonu.
Mēs atslēdzām durvis ar animāciju. Viņa sapratīs, ka te kāds ir bijis!
Mets no pagultes klusītēm pacēla segas pārklāju, lai pa spraudziņu redzētu istabu. Viņš iedunkāja Zaku. Mara jau bija ienākusi istabā un domīgi pētīja slēdzeni.
"Mara! Vai tu… mmm… nevarētu iznākt laukā?"
Nelikdamās zinis par Ernu, Mara pētīja istabu. Viņa piegāja pie gultas. Zēni bija pārliecināti, ka tūliņ viņus atklās. Viens… divi… trīs…
Kad jau šķita, ka beigas klāt, Mara iespēra kasti atpakaļ zem gultas un izgāja no istabas. "Ko tu gribi, Erna?"
Satraukumā trīcēdami, Mets un Zaks izlīda no pagultes un ieskrēja aizdurvē gaidīt signālu, ka gaiss tīrs.
Mara sniedz man sievišķīgu palīdzību. Tūliņ pat pazūdiet no turienes, jo situācija ir ļoti neveikla.
Pārliecinājies, ka polsterētā aploksne zem krekla ir drošībā, Mets satvēra Zaku pie rokas, un viņi metās bēgt.
Pēc desmit minūtēm Mara atgriezās istabā pilnīgi pārliecināta, ka bērniem kaut kas ir aiz ādas. Visticamāk viņi bija atraduši dvīņu ierašanās dienā pārtverto sūtījumu. Cepuri nost Artura Samersa priekšā. Dvīņiem adresētā atzīšanās vēstule neatgriezeniski nostiprināja viņas pārliecību par to, kas noticis ar Malkolmu.
Mara apbrīnoja savu gleznu sienu, kad izdzirdēja, ka atveras guļamistabas durvis. Viņa pagriezās un sagaidīja viesi ar greizu un viszinīgu smaidu.
PIECDESMIT TREŠA
Kad visi bija devušies pie miera, Mets, Ema un Zaks sēdēja pie kamīna, kurā gailēja pēdējās ogles, un aplūkoja polsterēto aploksni uz kafijas galdiņa.
"Met, tu to atradi, tu arī atver."
Mets apgrieza aploksni otrādi un ļāva tās saturam izkrist uz galda. Iekšā bija plakana koka lādīte un vēstule.