Arturs nopūtās. Patiesībā Sendija Kāldere nedrīkstēja viņam uzticēties.
Kāds gan viņš bija muļķis, domādams, ka Biedrība īstenos savu plānu ar nevardarbīgām metodēm! Arturs bija tikai bandinieks asiņainā šaha spēlē, kas turpinājās jau gadsimtiem ilgi.
Kad viņš bija apsēdies pie nokrautā galda un atspiedis galvu rokās, notika brīnums. Viņā pamodās līdzjūtība un tieši tik daudz drosmes, lai atbrīvotu Sendiju no viņas važām.
Laiks lauzt Dobās Zemes biedrībai doto uzticības zvērestu, lai sers Čārlzs un Sargu Padome galu galā izlemj dvīņu likteni.
Viņš pacēla telefona klausuli un uzspieda numuru. Pēc dažām sekundēm ievadīja kodu un nolika klausuli. Mirkli vēlāk telefons iezvanījās. Klausule gandrīz izslīdēja no sasvīdušās rokas, kad viņš to satvēra.
"Kas noticis, Artur?"
"Ser Čārlz, dvīņi. Viņi… viņi iedzīvināja sevi gleznā. Es neko tādu nebiju redzējis. Zināju, ka tas ir iespējams, bet, pirmo reizi skatot to savām acīm, es biju šokēts. Vienā brīdī viņi uz sola zīmēja, bet jau nākamajā…"
"Artur, es esmu sargs un zinu, kā izskatās iedzīvināšana."
Kādu brīdi valdīja klusums, pietiekami ilgs, lai Arturs sadzirdētu skrapstoņu ārpusē pie durvīm.
"Paldies, Artur," sers Čārlzs Rens teica. "Turpmāk Padome ņems dvīņus savā aizgādībā. To vajadzēja izdarīt jau sen, ja man būtu bijusi teikšana."
Arturs nolika klausuli, nervi bija uzvilkti, bet sirdsapziņa nomierināta. Pat ja Sargu Padome nolems saslēgt bērnus, Arturs cerēja, ka viņi to nedarīs, līdz dvīņi būs sasnieguši sešpadsmit gadu vecumu un kļuvuši pilngadīgi. Ja neko vairāk, tad cerams, ka viņš vismaz būs ieguvis dvīņiem un Sendijai mazliet laika. Tagad atlika veikt tikai vēl vienu zvanu.
Arturs atkal sniedzās pāri galdam pēc klausules, kad telefons iezvanījās. Satrūcies viņš nogrūda klausuli no galda. Noliecies, lai to paceltu, viņš pamanīja tumšu ēnu, kas iesūcās telpā starp grīdu ārpusē un viņa durvīm.
"Vai Sendija zina, ko Biedrība nodomājusi darīt ar dvīņiem?"
Tas nebija sers Čārlzs.
"Nedomāju… nedomāju vis," Arturs vāri atbildēja.
"Labi. Labi. Un Artur?" "Jā?"
"Never vaļā durvis."
SESTĀ
Taksometrs iegriezās Rafaela terasē, šaurā ieliņā Naitsbridžas nomalē, kur ēkas klusā cieņā vēl turējās pie savas pārticīgās pagātnes, lai gan krāsa lobījās un jumti tecēja. Sendija ar dvīņiem izkāpa pie trīsstāvu Viktorijas laika savrupnama, kur kopš deviņpadsmitā gadsimta piecdesmitajiem gadiem dzīvoja Kitenu ģimene. Divdesmitā gadsimta sešdesmitajos gados māsas Kitenas, Vaioleta un Anteja, iekārtoja savrupnamā mājokļus laikmetīgiem māksliniekiem. Pirms daudziem gadiem viņas bija izīrējušas par dzīvokli pārveidoto augšējo stāvu Sendijai, kad viņa ar dvīņiem ieradās Londonā.
Vaioleta un Anteja ar iepirkumu somām stāvēja gaitenī, kad pa durvīm iebrāzās dvīņi, tāpēc viņi palīdzēja sievietēm ienest somas tālāk. Tādējādi bērni cerēja novilcināt mammas dusmas, ja ne pavisam no tām izvairīties.
Iezvanījās Sendijas mobilais telefons. Viņa atbildēja, skriedama augšā pa kāpnēm un slēgdama vaļā dzīvokļa durvis.
"Viņi brauc jums pakaļ," Arturs teica bez lieka ievada.
Sendija atspiedās pret sienu. "Sargu Padome? Bet viņi nedrīkst man viņus tagad atņemt. Bērni ir pārāk mazi. Kad ierados Londonā, sers Čārlzs apsolīja, ka neatņems viņus, ja es… ja…"
Apakšstāvā skanēja dvīņu balsis. Viņi nedrīkstēja dzirdēt, ka visus šos gadus viņa tos sargājusi. "Mets un Ema nesaprata,
ko dara, Artur," viņa čukstēja. "Nudien nesaprata. Cik laika mums ir?"
"Pārāk maz. Pārāk maz. Piedod, Sendij. Par visu."
Sendija aizvēra telefonu un stāvēja kā paralizēta. Acis sariesās asaras. Viņa mīlēja šo dzīvokli un negribēja braukt prom. Jau vairākus mēnešus viņa centās ignorēt zīmes, ka šī diena tuvojas, bet nu tā bija pienākusi.
Ja Padome pirmā tiks klāt dvīņiem, tā noteikti nobalsos par viņu spēju saslēgšanu. Lai cik baisi tas liktos, tās tomēr nebija lielākās briesmas, kas draudēja bērniem. Viņa bija dzirdējusi baumas, ka Dobās Zemes biedrība atkal izlīdusi no savām katakombām.
Viņa redzēja tikai vienu izeju. Taču sākumā dvīņi bija jānogādā drošībā.
Viņa aši piezvanīja un pēc tam ieskatījās pulkstenī. Varētu tikt prom desmit minūšu laikā. Viņa bija to izmēģinājusi un cerēja, ka ar to pietiks.
Iemetusies guļamistabā, Sendija no pagultes izvilka čemodānu. Aši atvilkusi rāvējslēdzēju, viņa pārliecinājās, ka tajā ir viss vajadzīgais. Iesviedusi čemodānā vēl dažas grāmatas, viņa paķēra no vannasistabas tualetes piederumus. Uz naktsskapīša gulēja skiču bloknots, arī to viņa iegrūda somā. Sendija izripināja čemodānu dzīvojamajā istabā tieši brīdī, kad dvīņi ar sviestmaizēm rokā ienāca dzīvoklī un viņiem sekoja Vaioleta.
Septiņas minūtes.
Mets no sliekšņa izbrīnā blenza uz mammu. "Ari tu nedrīksti mūs pamest!"
Ema metās pie Sendijas, apķērās viņai ap vidukli un izplūda asarās. "Mamma, mēs vairs nezīmēsim, es apsolu. Mēs apsolām. Vai ne, Met?"
Sendija palaida vaļā čemodānu un apskāva abus bērnus. "Es |us nepametīšu. Nekad." Pēc pāris mirkļiem viņa atbrīvojās no ipskāviena un ieskatījās pulkstenī.
Sešas minūtes.
"Taču mums ir jābrauc prom. Nekavējoties. Drīz es visu paskaidrošu, bet tagad jums abiem jāpaņem ceļojumu mugursomas."
"Uz kurieni mēs brauksim?" Ema šņukstēja.
Sendija paskatījās uz Vaioletu, kuras izspūrušie mati lika viņai izskatīties atbilstoši savam vecumam pāri sešdesmit. "Viņi tuvojas, Vaiolet."
Ārpusē uz ielas nokauca riepas un aizcirtās mašīnas durvis. Dvīņi pieskrēja pie loga.
Vaioleta saspieda Sendijas plaukstu. "Kad būsiet drošībā, dodiet ziņu. Mēs ar Anteju jums visu aizsūtīsim. Ņemiet mūsu mašīnu. Ejiet laukā caur dārzu." Viņa izķeksēja no jakas kabatas atslēgas un iedeva Sendijai.
"Pagaidi," Sendija iesaucās un iemetās atpakaļ guļamistabā. Viņa atgriezās ar alumīnija cilindru, kādos mākslinieki parasti iesaiņo neierāmētas gleznas, un iedeva to Vaioletai.
Vaioleta instinktīvi aizspieda ar plaukstu muti. "Vai tas…"
Ema un Mets novērsās no loga un vēroja, kā Vaioleta paņem cilindru, it kā tajā būtu sprāgstvielas.
"Protams, ne," Sendija atbildēja. "Bet lai viņi domā, ka ir. Izmanto, lai aizkavētu viņus, bet ja tomēr atņems, izliecies, ka tas nav noticis bez cīņas."
Vaioleta pasita cilindru padusē. "To es varu, dārgā. Aizkavēsim viņus, cik ilgi vien varēsim."
"Paldies." Abas sievietes apskāvās. "Par visu, Vī. Bez tevis un Antejas mēs neizdzīvotu." Sendija uzmeta skatienu virtuves pulkstenim. Atlikušas piecas minūtes.
Mets un Ema pa logu vēroja, kā tumšos džinsos un baltā kreklā ģērbies vīrietis tumšās brillēs apturēja uz ielas satiksmi, kamēr apmēram mammas vecuma sieviete īsiem, blondiem matiem, koši sarkanā kleitā atvēra mašīnas aizmugurējās durvis vēl vienam vīrietim. Viņš bija vecāks, un izturēšanās liecināja, ka viņš ir galvenais. Izkāpis no mašīnas, vienlaikus strīdoties ar sievieti, viņš pagriezās un paskatījās uz dzīvokļa logiem. Mets un Ema instinktīvi paslēpās, abi reizē iespiegdamies.
Vai tu jūti?
Mets berzēja deniņus. It kā man iekniebtu smadzenēs.
Kas viņi ir?