Mets atvēra lādīti un izcēla papīra lapu. Grozīdams to rokās, viņš pazina treknās, noteiktās attēla līnijas.
"Tā izskatās pēc pagrabā redzētās gleznas skices. Melnie, dzeltenie un zaļie virpuļi šķiet pazīstami." Viņš iedeva zīmējumu Emai un Zakam. "Otrā pusē ir uzraksts," Ema teica, apgriezdama lapu.
Mūsu dēliem un meitām Lai jūs nekad neaizmirstu, ka iztēle ir īsta un mūžīga. Sī ir Doba Zeme.
Dankans Fokss, Edinburga, 1848. gads
Ema sarauca uzacis. Kur gan viņa bija dzirdējusi vārdus "Dobā Zeme"?
"Ko tas nozīmē?" Mets ziņkāri jautāja.
Zaks atvēra klēpjdatoru un uzsita pa dažiem taustiņiem, tad pagrieza ekrānu un parādīja dvīņiem tādu pašu attēlu, kādu Ema turēja rokā. Zem attēla bija paraksts:
"Dobā Zeme" XIX gadsimta skotu mākslinieka Dankana Foksa slavenākais darbs, kurā esot attēlota ieeja mītiskā šķīstītavā, kurā ieslodzīti visi reiz iedomātie nezvēri un dēmoni.
"Met, mamma un tas vīrietis, kuru satikām Koventgārdenā, runāja par Dankanu Eoksu un Dobo Zemi!" Ema iesaucās. "Dobā Zeme ir neprātīga leģenda, bet Dankans Fokss uzskatīja to par patiesību. Viņš nodibināja biedrību, lai to sargātu."
"Kur es biju, kamēr tas notika?" Mets prasīja.
"Tu biji aizklīdis klausīties ielu muzikantu, kurš spēlēja dīvaino instrumentu. Pavisam aizmirsu tev to izstāstīt," Ema atzinās. "Tā diena pagāja pilnīgi vājprātīgā virpulī."
"Dankans Fokss droši vien bija animare," Mets minēja. "Vai citādi viņa glezna būtu pagrabā?"
Zaks uzsita pa galdu, lai pievērstu dvīņu uzmanību, un norādīja uz vēstuli.
"Pareizi, Zak," Ema teica. "Mums jāizlasa vēstule."
Turēdama to izstieptās rokās, lai zēni arī redzētu, viņa sāka lasīt.
"Noziegumi?" Mets pēc brīža jautāja. "Kāds noslēpums par mūsu tēvu?"
"Spriežot pēc viņa vārdiem, jūsu mamma bijusi spiesta pastrādāt ko nelikumīgu," Zaks rādija. "Kas ir Arturs Samerss?"
"Mēs parasti saucām viņu par gaišmataino vīrieti." Mets juta, kā rīklē kāpj dusmas. Viņu mamma noziedzniece? Ko gan viņa bija nodarījusi tētim? "Mamma viņam Nacionālajā galerijā restaurēja mākslas darbus, kad bijām mazi."
Zaks iegūglēja "Arturs Samerss" un "Nacionālā galerija". Pirmie desmit šķirkļi vēstīja par vienu un to pašu nelaimi.
"Viņu noslepkavoja," Zaks rādīja, iesēzdamies divānā starp Emu un Metu, lai dvīņi labāk redzētu ekrānu.
"Te rakstīts, ka viņš nonāvēts aplaupīšanas laikā galerijas restaurācijas laboratorijā," Ema bija satriekta.
"Ema, pievērs uzmanību datumam. Slepkavība un aplaupīšana notikusi dienā, kad pametām Londonu," Mets dvesa.
Ema nolasīja atkāpi raksta vidū. "Avoti vēsta, ka Samerss darbojies starptautiskā mākslas viltotāju bandā. Iespējams, viņa slepkavība kļūs par ilgi gaidīto pagrieziena punktu šīs organizācijas sagrāvē."
"Mamma bija mākslas darbu viltotāja?" Atklājums šokēja Metu. "Tas nav iespējams."
Ema novērsās no ekrāna, negribēdama vairāk lasīt par
slepkavību. "Padomā pats. Mēs nezinām, no kā viņa par visu maksāja, kamēr dzīvojām Londonā. Un mēs dzīvojām skaistā dzīvoklī."
Nespēdams valdīt satraukumu vai adrenalīnu, Mets soļoja uz priekšu un atpakaļ aiz dīvāna ar Artura vēstuli rokā. "Varbūt viņu šantažēja. Varbūt tieši to gaišmatainais vīrietis domāja ar vārdiem: "Jūs sapratīsiet, lai kādus noziegumus pastrādājusi jusu māte, viņai nekas cits neatlika.""
"Man arī tā šķiet," Zaks rādīja.
Ernai bija grūti atrast vārdus. "Bet ko mamma ir izdarījusi vai zina par… tēta noslēpumu… Kas varēja būt tik briesmīgs, lai viņa ļautu sevi šantažēt?"
Mets iebelza ar dūri pa viesistabas sienu. "Kaut mēs varētu pajautāt vectēvam! Viņš noteikti zinātu."
"Met, apsēdies!" Ema pavēlēja. "Pamodināsi vēl kādu." Viņa atkal pievilka tuvāk ekrānu. "Paritini zemāk, Zak. Kas vēl rakstīts par aplaupīšanu?"
"Nozagta tikai viena glezna. Lūk, šī."
Kad ekrānā parādījās gleznas attēls, Ema nenoturējās. Viņa iekliedzās, sirds mežonīgi dauzījās, uzmetās zosāda. Zēni blenza uz viņu.
"Ema, kas noticis?" Mets asi prasīja.
"Radījums tajā gleznā… tas ir mans nakts murgs, kuru redzējām bibliotēkā!"
PIECDESMIT CETURTĀ
Nākamajā rītā, kad dvīņi nokāpa lejā, Džīnija rībināja pa virtuvi un šķiroja pannas, kuras nemaz nevajadzēja šķirot. Zaks viens beidza brokastot. F.ma juta prātā viņa brīdinājumu.
Uzmanies. Džīnija ir nelāgā omā.
Pāri virtuves galdam Džīnija nikni pablenza uz dvīņiem. "Laikam jūs abi ar' gribēs' brokastu. Vai zināt, cik pulksten's? Pāri desmitiem. Dzimšan's dien' jums būs tikai rīt, tāpēc īpaš' labvēlīb' negaid'." Lai uzsvērtu teikto, viņa ar virtuves dvieli uzšāva pa galdu. Kad viņa dusmojās, akcents kļuva izteiktāks. "Te nav nekāds restorāns. Man ir arī citi darb', un es nevar' vis' dien' dirnēt ķēķī un gaidīt tos, kas brokasto ap pusdienlaik'."
Ak vai. Kas viņai iekodis?
Atļaušos minēt neviens šorīt vēl nav ēdis.
"Piedod, Džīnij," Ema atvainojās. "Mēs arī vakar vēlu aizgājām gulēt, spēlējām datorspēles."
"Ja Renarda kungs pašlaik nevar uzraudzīt saimniecīb', tas nenozīmē, ka visi drīkst aizmirst, cikos ir ēdienreiz's."
Ema pamanīja, ka Abatija šķiet nedabiski klusa. No Saimona
kabineta neskanēja mūzika. Skatoties pāri pagalmam, šķita, ka Maras studija joprojām ir slēgta, durvis ciet, žalūzijas nolaistas.
"Kur tad visi palikuši?"
Nēēēē. Nejautā, Erna!
"Es tev pateiks, kur vis' i palikuš'. Jau no paša rīta aizbrauc' uz jauno kafejnīc' Sīportā." Džīnija noraisīja priekšautu, savīkstīja kamolā un nikni iesvieda veļas grozā. "It kā par bargu naudu pirkta kafija garšotu labāk par manējo. Tad es jums ko teiks' NEGARŠO."
Viņa paķēra mēteli no pakaramā pieliekamajā un iepirkumu somas no zemākā plaukta. "Es nebrīnītos, ja viņu plāceņos nebūt' ne unc's skotu sviest'." Atgrūdusi vaļā stiklotās durvis, Džīnija aizmaršēja uz garāžu, visu ceļu pukodamās par maizes izstrādājumu kvalitāti salā.
"Izskatās, ka brokastis ēdīsim vieni," Mets teica.
"Tātad vispār neviens šorīt nav brokastojis? Pat Saimons ne?" Ema jautāja, griezdama pārslu bļodā banānu. "Vai jums tas nešķiet dīvaini?"
Zaks nolika karoti un ar zīmēm rādīja: "Es domāju, ka tētis ir slimnīcā un Mara arī. Reindžrovers ir prom. Tikai dīvaini, ka viņi šorīt nesagaidīja mūs. Tētis parasti tā nerīkojas."
Apsēdies Emai blakus pie galda, Mets atvēra saldējuma trauku un ielika bļodā trīs lielas karotes.
"Tiešām? Saldējumu?" Ema nenoturējās.
"Piena produkts," Mets sacīja, pastumdams trauku Zakam, kurš arī pielika karoti jau gandrīz izēstajām brokastu pārslām.
Ema pasniedzās pēc Glāzgovas avīzes, kas bija nolikta uz šķīvja vectēva ierastajā vietā; Džīnija kategoriski ievēroja šo ieradumu, lai gan Renards tik drīz neēdīs un nelasīs avīzi kopā
ar viņiem.
>
"Varbūt labi, ka visi pieaugušie ir prom," Ema teica, meklēdama avīzē rakstu par apmaldījušos vai atrastu nezināmu sievieti. Zēni domāja, ka tas ir slimīgi, turklāt veltīga laika tērēšana, bet Ema neklausījās. Viņai šķita, ka tādējādi vismaz ir noderīga un kaut ko dara. "Mums būs vieglāk pārmeklēt Abatiju un teritoriju, lai atrastu gleznu ar manu nakts murgu."
"Tu tiešām domā, ka tā ir šeit?"
"Jā, Zak, domāju. Viss kļūst skaidrs. Tas briesmonis līda manos sapņos vairākas nedēļas, un es to neesmu radījusi."