"Kurš animare tad to vada?" Zaks jautāja.
"Kaut ko mēs par animare jau zinām," Ema teica. "Pirmais likums: mēs nedrīkstam… mums nevajadzētu iedzīvināt sabiedriskās vietās. Otrais: mums jāvalda pār savu iztēli. Trešais: animare var ieslēgt viņa paša mākslas darbā, un šis darbs kļūst savā ziņā noburts."
"Noburts?" Mets nicīgi nošņaukājās. "Tu runā tā, it kā visapkārt lēkātu gariņi un meža nimfas. Ja tas baisais punduris un stāvs kapucē viņnakt bibliotēkā bija izkāpuši no saslēgtas gleznas un tā pati glezna ir saistīta ar cilvēka slepkavību pirms diviem mēnešiem, tad ar burvestību tam nav nekāda sakara."
"Kā tad tu to sauktu?"
"Novārdots," Zaks rādīja.
"Nolādēts," Mets lika pretī.
"Noraganots."
"Iespaidots."
"Labi, izbeidziet!" Ema iekliedzās. "Sauciet, kā gribat, bet, ja glezna ir kaut kur Abatijā vai Era Minā, tā ir bīstama."
"Bet kāds tam sakars ar mammas pazušanu?" Mets prasīja.
Ja neņēma vērā dažas iedzīvināšanas, kuras viņi slēpa no mammas, dvīņi uzskatīja, ka viņiem bijusi samērā vienmuļa bērnība. Tagad viņi sāka domāt varbūt nebija pamanījuši slepeno
pasauli, kas mutuļoja ap viņiem.
"Varbūt vajadzētu piezvanīt Vaioletai un Antejai uz Rafaela terasi?" Ema ieteicās. "Viņas pazīst mammu veselu mūžību. Varbūt varēs pastāstīt, ar ko viņa nodarbojās, kamēr mēs tur dzīvojām."
"Nav slikta doma," Mets piekrita. "Neesam ar viņām runājuši vairākas nedēļas. Paņemšu numuru no Saimona rakstāmgalda un piezvanīšu no kabineta."
"Met, tu nevari no zila gaisa viņām tā vienkārši piezvanīt: "Tante Vaja, klau, viens jautājums vai zināji, ka mamma ir blēde?"" Ema iebilda. "Tu viņas pārbiedēsi."
Mets jau gāja laukā no virtuves. "Es tā neteikšu," viņš sašutis pār plecu izmeta. "Turklāt es nezvanīšu gluži no zila gaisa. Saimons vakar ar viņām runāja un izstāstīja, ka mamma pazudusi. Es pajautāšu, vai nav ar viņām sazinājusies un vai viņas nezina, kam mamma uzticējās un kam mēs varētu piezvanīt."
Ema turpināja pētīt avīzi. Tikusi līdz pēdējai lappusei, viņa ievēroja fotogrāfiju, kurā policisti Glāzgovā sēdina mašīnā sievieti. Viņa pārlocīja avīzi, lai apskatītu to tuvāk, kad Mets atgriezās virtuvē un novērsa viņas uzmanību.
"Vaioleta sūta sveicienus," Mets teica, apsēzdamies pie virtuves galda. "Nav runājusi ar mammu vairākas nedēļas, bet viņa pateica kaut ko ļoti interesantu. Vakar pēc sarunas ar Saimonu viņas ar Anteju atcerējušās, ka pirms divām dienām, kad palīdzējušas jaunam īrniekam ievākties mūsu vecajā dzīvoklī, ievērojušas, ka jumta logam izņemta rūts. Tante Vaioleta teica, ka tas droši vien noticis, kamēr dzīvoklis bija tukšs."
"Tātad kāds ielauzies dzīvoklī caur jumtu?" Ema jautāja.
Mets pamāja ar galvu.
"Vai kaut kas ir nozagts?"
"Tas jau ir tas dīvainākais," Mets teica. "Neizskatījies, ka būtu kaut kas pazudis."
"Vai tā varētu būt bijusi jūsu mamma?" Zaks rādija, pieceldamies, lai saliktu trauku mazgājamajā mašīnā bļodas.
"Es domāju tieši to pašu," sacīja Ema.
"Es jautāju tantei Vaioletai, vai mammai bija kādi draugi, ar kuriem mēs varētu sazināties," Mets turpināja. "Bet viņa teica to pašu, ko jau zinājām. Mamma turējās savrup. Vienīgie draugi bijuši daži kolēģi no galerijām un mēs. Viņa teica, ka jau nosaukusi visus vārdus Saimonam."
Ema nopūtās: "Žēl."
"Es iesaku turēties pie sākotnējā plāna," Mets teica. "Izmantosim pieaugušo prombūtni un pameklēsim to šausmīgo gleznu."
Zaks uzsita ar karoti pa leti, lai pievērstu viņu uzmanību. "Ja jūs abi gribat pārmeklēt Abatiju, es aizbraukšu līdz Era Miņai un mēģināšu noskaidrot, ko tur meklēja vīrietis laivā. Varbūt viņš arī meklēja gleznu? Turklāt nenāktu par ļaunu uzmest aci mūsu mantām alā."
Meta prātā uzzibsnīja Kaladrija vīzija, kurā savainotais Zaks peld paisuma dīķī un viņam blakus ir svešinieks. Viņš nodrebēja. "Es domāju, ka mums nevajadzētu šķirties," viņš ātri teica. "Paņemsim līdzi pusdienas un dosimies visi uz salu. Pameklēsim gleznu vēlāk."
Ema skatījās uz sievieti Glāzgovas avīzes pēdējās lapas fotogrāfijā, kamēr zēni novāca pārējos brokastu traukus. "Ei!" viņa iesaucās, pētīdama attēlu vēl ciešāk, "apskatiet šo bildi."
"Vai tā nav sieviete, kuru vakar sagūstījām plūstošajās smiltīs?" Mets jautāja, skatīdamies Emai pār plecu.
"Te rakstīts," Ema skaļi lasīja, "ka viņa nogādāta slimnīcā, jo klīdusi pa Glāzgovu un nav atcerējusies, kas viņa ir. Policija sazinājusies ar ASV varas iestādēm, jo viņai bijis amerikāņu akcents."
"Kad mēs viņu sastapām, viņa lieliski zināja, kas viņa ir," Zaks rādīja.
"Tātad kāds kaut ko izdarījis ar viņas prātu," Mets secināja. "Kā sauc to darbību, kad sargs izdzēš atmiņu?"
"Apdvest," Ema atcirta. Metam bija raksturīgi aizmirst visus svarīgākos faktus. "Taču sargam jābūt ļoti varenam, lai izdzēstu cilvēka atmiņu. Pat Saimons nespēj tā apdvest."
"Varbūt tieši tas noticis ar mammu," Mets pēkšņi iesaucās. "Varbūt kāds apdvesis viņuV'
PIECDESMIT PIEKTĀ
Kad trijotne pie laivu šķūņa vilka mugurā glābšanas vestes, tālās Kintairas un Bjūtas salu virsotnes rīta saulē izskatījās majestātiskas. Taču līča brīnišķīgais skaistums skaudri kontrastēja ar dvīņu un Zaka augošo nemieru.
"Mēģini vēlreiz aizsūtīt tētim īsziņu," Ema ieteica Zakam, ielikdama airu laivā viņa mugursomu un makšķerēšanas piederumus tas allaž bija noderīgs aizsegs.
Mets uzlūkoja Abatijas motorlaivu. "Ja nu mēs…" viņš sāka.
"Nekādā gadījumā," Ema uzreiz iesaucās. "Motorlaiva piesaistīs pārāk lielu uzmanību. Tu zini, ka nedrīkstam to vadīt." Mets negribīgi nocēla no plaukta airus un pabāza tos zem soliem.
"No tēta ziņu nav," Zaks rādīja. "Manas īsziņas krājas. Zvani tiek pāradresēti uz balss pastu."
"Maras telefonā tāpat," Mets teica, uzsizdams pa sava pulksteņa ciparnīcu, pārtraucot pēdējo zvanu.
Ema ierāpās laivā. Mets apsēdās viņai aiz muguras. Zaks atsēja virvi, nostūma laivu no piestātnes un ierāpās blakus Emai.
"Visi gatavi?" Ema jautāja.
Zaks pamāja ar galvu. "Kādudien mēs par šo dabūsim baigo brāzienu."
Mets izvilka no Zaka mugursomas papīra lapu un uzskicēja laivu ar mazu piekaramo motoriņu. Sudrabzilā uzplaiksnījumā tas acumirklī iznira pie koka pakaļgala, nosprauslojās un sāka darboties, Mets satvēra rokturi un izstūrēja laivu līcī.
"Man grūti ticēt, ka Saimons un Mara joprojām kvern kafejnīcā," teica Erna.
"Man gan ne," Mets iebilda. "Pieaugušie dara visādas dīvainības visnepiemērotākajos brīžos, un, patīk mums tas vai ne, viņiem ir noslēpumi. Visiem kaut kas ir aiz ādas, un viņi negrib, ka mēs par to uzzinām."
"Iespējams, tev taisnība," Ema piekrita. "Bet kad Saimons ir bijis prom ilgāk par pusstundu, nepainteresējoties, kā mums iet? Tāpēc taču viņš mums uzdāvināja pulksteņus."
Jūra bija nemierīga, tāpēc Metam bija nopietnāk jāpievēršas stūrēšanai, kamēr Ema ar Zaku uzmanīja, vai netuvojas krasta apsardze, kas varētu viņus pazīt un zinātu, ka bērni ir pārāk mazi, lai vadītu motorizētu transportlīdzekli.
Beidzot Mets iegrieza laivu akmeņainā Era Minas rietumu krasta līkumā un piestāja Mūka līcī.
"Vai dzirdi, Met?" Ema jautāja, piešķiebusi galvu. "Izklausās pēc cirka mūzikas. Tā skan no alām."
Mets iepleta acis. "Kāds atradis mūsu paslēptuvi."
Pēc paskaidrojuma Zakarn, kas notiek, visi trīs izbrida krastā un devās uz vienu no daudzajām alām, kas atvērās pret jūru. Tuvojās paisums, lielākā daļa alu tā laikā būs nesasniedzamas.