Zaks pāris reižu uzsita pa pulksteņa ciparnīcu un zīmju valodā teica: "Līdz paisumam ir apmēram stunda. Domāju, ka paspēsim to pārbaudīt."
Viņš uzlika ķiveri, pie kuras bija piestiprināts lukturītis, paņēma lāpu un uzsvieda plecā mugursomu. Dvīņi arī uzlika ķiveres un sekoja Zakam alā.
Atsperdamies pret plaisām un izciļņiem, viņi rāpās dziļāk salas dzīlēs. Alas nebija pārāk augstu, taču pēc lietus vai tādas vētras kā vakar kāpšana varēja būt bīstama.
Mēs ar Metu joprojām dzirdam mūziku, Zak.
Varbūt mēs to iepriekšējā reizē neizslēdzām?
Ema par to šaubījās. Viņi vienmēr sevišķi uzmanījās, atstājot slēptuvi, visu izslēdza un noslēpa, jo nekad nevarēja zināt, kad atkal varēs atgriezties salā. Pieaugušie zināja, ka viņi pēta Mūka līci Era Minā, bet nenojauta, cik plašu alu tīklu izokšķerējuši.
Jo augstāk viņi rāpās, jo Emu māca lielākas bažas. Bez brīdinājuma viņa apstājās, tāpēc Mets uzgrūdās viņai virsū.
Es kaut ko jūtu… mums vajadzētu iet atpakaļ.
Sajutis Emas bažas, Zaks apstājās un pagriezās. Viņš uz mirkli zaudēja līdzsvaru un atspiedās pret slideno sienu, lāpa izkrita no rokām. Tā būkšķēdama atsitās pret sienām un ar šļakstu iekrita zemāk ūdens peļķē.
Tagad gan ir jāiet atpakaļ. Tev vēl nekad nebija izkritusi lāpa, Zak.
"Kas noticis, Ema?" Mets jautāja, kamēr Zaks rāpās lejā pie viņiem.
"Es īsti nezinu," Ema nelaimīga sacīja. "Kuņģis met kūleņus, un mūzika kļūst arvien skaļāka."
Meta prātā atkal uznira vīzija ar Zaku paisuma dīķī. Šoreiz viņš to nepaspēja aizdzīt, un vīziju ieraudzīja arī Ema. Viņa gandrīz zaudēja tvērienu pie alas sienas.
"Vai to tev parādīja Kaladrijs? Tu teici, ka tas nebija nekas sevišķs! Zaks ir ievainots!" "Jā, bet uzklausi mani…"
"Kaladrijs tev parādīja, ka Zaks slīkst, bet tu tik un tā ļāvi viņam līst alā? Mums jāgriežas atpakaļ un jātiek laukā!"
"Viņš varēja atbraukt arī bez mums!" Mets kliedza. "Tu labi zini. Tagad mēs vismaz varam kaut ko darīt… kaut ko iedzīvināt, ja vajadzēs…"
"Iedzīvināt? Tā vienmēr ir tava atbilde?"
Mets zem alas dzegas nikni paspraucās garām Emai. "Mēs nekāpsim atpakaļ lejā. Es gribu zināt, kas tur ir."
No alas ieejas dažus metrus virs viņu galvām atskanēja vīrieša balss.
"Vai jūs tur vēl ilgi strīdēsieties? Es neatteiktos no sviestmaizes, ja jums tāda atrastos, un ļoti negribas rāpties lejā pēc tās."
PIECDESMIT sestĀ
Zaks pirmais pārrāpās pāri paslēptuves malai. Pasniedzies virs galvas, viņš pavilka auklu, ar kuru varēja ieslēgt lampiņu virteni. Dvīņi, atspiežoties uz rokām, ietrausās alā tūliņ aiz Zaka. Viņu priekšā stāvēja svešinieks, kuram bija sekojuši ar Kaladriju, un viņam blakus bija lāpa.
"Jūs uz mani šāvāt!" Mets pārsteigts iesaucās.
Svešinieks pacēla rokas. "Savai aizstāvībai varu teikt, ka sašāvu animāciju. Iespaidīgs darbs, starp citu. Lai gan tu noteikti saproti, cik bīstami un muļķīgi iedzīvināt ko tik neparastu publiskā vietā."
"Vai jūs nezinājāt, cik ļoti man sāpēs, kad šāvāt?" Mets kliedza. Svešinieks paraustīja plecus. "Varbūt tev vajadzēja uzzināt, ko nozīmē īstas sāpes."
Mets metās virsū svešiniekam, bet Zaks un Ema viņu apturēja.
Met, pagaidi. Viņš izskatās pazīstams. Varbūt noskaidrosim, kas viņš ir, pirms sāc viņu dauzīt!
"Man patīk, kā esat te iekārtojušies," vīrietis teica, uzmanīgi aizlaipodams pa slideno, grumbuļaino grīdu līdz dīvānam, uz kura stāvēja saritināts guļammaiss, motociklista ķivere un
melnas seglu somas. "Nemaz nebija tik slikti šeit nakšņot, ja neņem vērā mitrumu un pūstošo zivju smaku. Izklaižu man netrūka."
Pretim vecajam dīvānam bija novietoti divi kopā sastumti galdi uz steķiem, tādi paši kā mammas un Maras studijā. Taču uz tiem stāvēja galda dators, dažādas vaļējas elektriskās shēmas, izjaukti cietie diski un vismaz divas spēļu konsoles, nevis gleznošanas piederumi.
"Grūti iedomāties, kā uzstiepāt to visu augšā," svešinieks piebilda.
Bērni muļķīgi smaidīja.
"Kas jūs esat?" Mets jautāja, mēģinādams apslāpēt dusmas.
"Mēs pirms dažiem mēnešiem tikāmies, neatceraties? Mani sauc Vons." Vīrietis atkrita dīvānā un izstiepa garās kājas.
Šis vīrietis ilgāku laiku nebija skuvies, mati bija garāki un neķemmēti, un saņurcītās drēbes krietni atšķīrās no smalkā uzvalka, kurā bērni bija viņu redzējuši iepriekšējā reizē. Tagad Erna viņu atcerējās. "Vons!" viņa iekliedzās. "Mammas draugs no Koventgārdenas."
Zaks izskatījās apjucis, bet Meta seja noskaidrojās. "Vai jūs zināt, kur ir mamma?" viņš uzreiz jautāja.
Vons purināja galvu. "Taču man ir dažas teorijas, kas ar viņu varētu būt noticis. Tāpēc es ierados no Londonas. Jūtu līdzi jūsu vectēvam. Viņš bija arī tuvs manas mammas draugs. Viņi kopā mācījās šeit, Abatijā, kad Renards vēl bija students."
Es viņam ticu.
Grūti iedomāties meiteni, kura neticētu.
Ema nikni pablenza uz brāli.
"Kā jūs atradāt mūsu slēptuvi?" Mets jautāja, atlocīdams dārza krēslu un apsēzdamies.
Vons plati smaidīja. "Vakar, klaiņodams pa salu, es atradu kabeli, kuru bijāt uzstādījuši, lai zagtu elektrību no Abatijas. Tas atveda mani šurp. Atjautīgi."
"To izdomāja Zaks," Ema lepni paziņoja.
Zaks ar galvas mājienu pieņēma komplimentu un atrada sēdvietu, no kuras varētu vieglāk lasīt no lūpām sarunu.
"Malacis, Zak," Vons rādīja ar zīmēm. "Pieņemu, ka galvenais sadalītājs ir zem piestātnes?"
Zaku izbrīnīja Vona veiklā zīmju valodas prasme, un viņš atkal pamāja ar galvu.
"Tu biji pārāk mazs, lai mani atcerētos, Zak," Vons teica, "bet es dzīvoju Abatijā, kad tētis tevi pirmoreiz atveda šurp. Mēs visi kopā mācījāmies zīmju valodu."
"Vai jūs pazināt arī manu mammu?" Zaks dedzīgi rādija.
Zaka jautājums pārsteidza dvīņus. Draugs gandrīz nekad nebija pieminējis savu mammu, viņi zināja tikai to, ka viņa nomirusi dzemdībās.
"Nē. Renards nesen bija uzaicinājis tavu tēti palīgā uz Abatiju. Tu nāci komplektā."
"Vai jūs spēlējāt cirka mūziku?" Zaks jautāja.
Vons izvilka no guļammaisa apakšas mazu, vijolei līdzīgu instrumentu. "Vai atceries, kad pēdējoreiz to dzirdēji, Met?"
"Koventgārdenā," Mets teica, mādams ar galvu. "Jūs domājāt, ka čīgātājs grib mani nolaupīt."
"Viņš to būtu izdarījis, ja rastos izdevība," Vons sacīja. "Taču piebildīšu, ka viņš patiesībā bija labi nomaskējusies viņa, kas jau sen jūs abus novēroja."
"Kas?" Mets un Ema vienā balsī jautāja.
Pirms Vons paspēja atbildēt, reizē iepīkstējās visu triju bērnu pulksteņi.
"Kalnā iekšā taču nepienāk mobilā telefona signāls," Vons teica, saraukdams uzacis. "Vismaz īsts signāls ne."
Dvīņi ieskatījās pulksteņos. Abos mirgoja vienāda ziņa.
Nekavējoties nāciet mājās. Kaut kas ir noticis ar Saimonu.
Mets paskatījās uz Emu. Ema paskatījās uz Zaku. Zaka rokas ieskicēja četrus burtus. "Mara!"
PIECDESMIT SEPTĪTĀ
Zaks uzreiz paķēra mugursomu un uzlika ķiveri. Viņš steidzās uz alas izeju, Mets un Ema viņam sekoja.
"Pirms metaties, Maras aicināti, pa galvu pa kaklu uz Abatiju," Vons steidzīgi sacīja, "jums kaut kas jāzina. Tas ir svarīgi!"
Dvīņi apstājās. Zaks nedzirdēja Vona lūgumu, tāpēc jau bija pazudis tunelī.