"Neuzticieties Marai. Šo instrumentu es atradu viņas istabā. Viņa todien Londonā jūs novēroja, pārģērbusies par ielu muzikantu. Droši vien tā bija visvieglāk jums sekot, jo jūsu mamma būtu viņu pazinusi. Iespējams, viņa bija arī Nacionālajā galerijā. Mara nav tāda, kā jūs uzskatāt."
Ema nesaprata, ko domāt. "Mums tiešām jāiet," viņa negribīgi teica. "Ja ar Saimonu kaut kas noticis, mums jābūt klāt. Viņš mums ir kā tētis. Vai pagaidīsiet mūs šeit? Vēlāk aprunāsimies!"
"Es gaidīšu," Vons piekrita. "Taču apsoli man vienu: sargies no Maras, labi? Uzticies savam sarga instinktam."
"Tu nāksi vai ne, Ema?" Mets prasīja, skatīdamies pāri ieejai tunelī, pa kuru Zaks jau rāpās lejup.
Vons satvēra Ernas roku.
"Jūsu vectēvs sūtīja mani strādāt uz Londonu, kad jūs aizbēgāt no Ohinmērnas," viņš teica. "Mans uzdevums bija pieskatīt tevi, Metu un jūsu mammu. Sendija ir pazudusi, un Renards ievainots, tāpēc varu izrādīties jums noderīgs. Es domāju, ka Mara ir saistīta ar jūsu mammas pazušanu."
Ema zināja, ka Mets ir apstājies un klausās. Pēc tam, kad viņi vakar Maras istabā atrada aploksni, aizdomas pret viņu bija augušas.
"Reiz Mara un jūsu tēvs bija ļoti tuvi," Vons skaidroja. "Iespējams, viņa to joprojām mīl. Diez vai viņa ir piedevusi jūsu mammai viņa pazušanu."
"Pat ja tā būtu," Ema bilda, "kāpēc viņa grib darīt pāri vectēvam vai mums?"
"Es nezinu," Vons atzinās. "Tas ir viens no iemesliem, kāpēc es atgriezos Skotijā, kad uzzināju, ka jūsu mamma ir pazudusi. Londonā, spiegodams Sargu Padomē jūsu vectēva Renarda labā, jā, arī tas ietilpa manos pienākumos es uzzināju, ka Mara to pašu dara šeit, Ohinmērnā, kāda cita labā. Es domāju, ka viņas darba devējs ir sers Čārlzs Rens, bet nu vairs neesmu īsti drošs. Tu zini, ka stāstu patiesību." Viņa caururbjošās zaļās acis izturēja Emas sastingušo skatienu. "Vai ne?"
Visu ceļu līdz pat klinšu radzēm dvīņi nebilda ne vārda. Lai gan viņi bija tur rāpušies bieži, pirmo reizi tas notika tik milzīgā adrenalīna uzplūdā. Tāpēc viņi labāk klusēja nekā riskēja paslīdēt.
Lejā viņus gaidīja Zaks.
"Kur jūs tik ilgi bijāt?"
Ema aši viņam visu izstāstīja.
"Nepārsteigsimies ar secinājumiem," Zaks rādīja. Bažas par tēvu auga augumā, un viņš juta arī Emas briestošās izbailes.
"Kā lai mēs zinām, ka varam viņam uzticēties?" Mets prasīja. "Viņš taču uz mani šāva."
"Vienā ziņā viņam bija taisnība," Zaks rādīja. "īsts signāls vai īsziņa mūs alā nespētu sasniegt. Tā noteikti bija…"
"Animācija," dvīņi korī sacīja, saprazdami, ka tā ir vienīgā iespēja.
"Bet kas to iedzīvinājis?" Ema jautāja. "Mara vai kāds cits?"
Pa ūdeni, kurš jau cēlās paisumā, visi trīs izbrida liedagā, kur brīdi vajadzēja aizsegt acis no apdullinoši spožās dienasgaismas, un tad visi iekāpa laivā.
Zaks apsēdās priekšā, šļakatas izmērcēja viņa seju un matus, kad Mets spēji ieslēdza dzinēju. Katras pāris sekundes Zaks ieskatījās pulkstenī un sūtīja ziņas uz tēta mobilo telefonu. Ema bija cieši satvērusi Meta zīmējumu ar piekaramo motoru un centās mierinoši smaidīt Zakam.
Gan tētim viss būs kārtībā.
Bet viņa zināja, ka viņš jūt un viņa nespēj viņu nomierināt.
Šķērsojis uz Atlantiju kursu uzņēmuša zvejas kuģa ķīļūdeni, Mets vadīja lēkājošo laivu apkārt Era Minas ragam un pārbrauca pāri līcim divreiz ātrāk nekā parasti. Tuvāk piestātnei Ema saplēsa Meta zīmējumu. Motors trokšņaini novibrēja un izkūpēja sudraba dzirksteļu vērpetē, līdz piestātnei dvīņiem nācās airēt.
Steigā un satraukumā ne dvīņi, ne Zaks nebija pamanījuši kapucē tērptu stāvu, kurš izkāpa no vieglas laiviņas netālu no Era Minas torņa. Ar talāru slaucīdams noblietētās smiltis, stāvs ieslīdēja alā un apstājās pie zemākās dzegas, kur sākās pakāpieni uz bērnu slēptuvi. Piešķiebis galvu, viņš ieklausījās skaņās, kas plūda no augšas, tad izvilka no platās piedurknes skiču bloknotu bagātīgi rotātos vākos un sāka zīmēt.
Kamēr roka slīdēja pār lapu, alas siena sāka drebēt un mainīties. Klints sienā parādījās gaismas strēle, kas pāršķēla akmeni uz pusēm.
Vons negrasījās izlaist dvīņus no acīm. Paķēris no dīvāna seglu somas, viņš pārmeta tās pār plecu un pa to pašu bērnu taku devās lejup. Pusceļā plaukstas sāka kņudēt, jo viss kalns drebēja.
Viņš mēģināja rāpties ātrāk, bet nespēja. Alas siena bija pārāk slidena, un pamats zem kājām pārāk nedrošs. Vienā brīdī tuvumā bija plaisas, kur atbalstīt pēdas un plaukstas, bet jau nākamajā brīdī visa klints siena mainījās, izlīdzinājās, un viņš varēja pieķerties vienīgi pie tukša gaisa. Vons atmuguriski iekrita paisuma dīķī, kura līmenis jau pamazām cēlās, pa ceļam atsizdamies pret akmeņiem.
Pie alas ieejas stāvs talārā saplēsa zīmējumu un atgriezās pie laivas.
PIECDESMIT ASTOTĀ
Pirmais cilvēks, kuru trijotne satika Abatijas virtuvē, bija Mara. Dvīņi saminstinājās, bet Zaks metās uz priekšu.
"Kas noticis ar tēti?" viņš izmisīgi rādija zīmju valodā.
"Nāciet man līdzi uz studiju." Kad Mara paskatījās uz dvīņiem, viņas skatiens satumsa. "Man jums kaut kas jāparāda, lai jūs saprastu, kas noticis ar Saimonu."
"Vai Džīnija vēl nav atgriezusies no Eārgsas?" Ema jautāja, ieklausīdamās, vai kaut kur nav dzirdama Džīnijas rosīšanās. Nekā.
"Es domāju, ka viņa tik drīz neatgriezīsies," Mara atbildēja, ieslēgdama virtuves televizorā BBC Skotijas kanālu. "Ja vien varam ticēt ziņām."
Viņa norādīja uz ekrānu. Reportieris stāvēja Eārgsas piestātnē, kur drūzmējās simtiem cilvēku, visi skatījās ūdenī. Kamera slīdēja gar prāmja bortu, kas izskatījās ieķepis caurspīdīgā rozā želejā.
"Šķiet, beidzot noticis nenovēršamais," Mara smējās. "Pēkšņs medūzu uzbrukums kuģim."
Zaks blenza ekrānā. "Tas nav iespējams. Tad vajadzētu…"
Rokas noslīga gar sāniem, un viņš juta, ka pakrūtē kaut kas sažņaudzas.
"…iedzīvināt medūzu uzbrukumu, lai apturētu prāmi," Ema pabeidza teikumu. "Kāpēc to vajag?"
"Vai tevi vairāk neinteresē, kas to izdarījis?" Mara jautāja.
Man ir bail no viņas, Met.
"Nāciet uz manu studiju," Mara aicināja. "Tad jūs visu sapratīsiet."
Trijotne nekustējās. Pēkšņi viņi spēja domāt vienīgi par Vona brīdinājumu.
"Tu iedzīvināji medūzas!" Ema viņai pārmeta. "Tu mums neko nepaskaidrosi. Es jūtu. Tu mums kaut ko nodarīsi."
"Liecies nu mierā," Mara sacīja, pārliekdamās pār virtuves leti. "Ja es gribētu nodarīt jums pāri, tad būtu to izdarījusi pirms daudziem gadiem. Jūs nekad neesat bijuši mans mērķis."
"Kur ir Saimons?" Mets jautāja, pārvietodamies tuvāk Emai.
Mara atvēra durvis uz terasi. "Jums būs jātic man uz vārda, ka viņam nekas nekaiš. Vismaz pagaidām. Pirms ejam uz studiju, izņemiet visu no kabatām. Es taču nevaru pieļaut, ka jūs pēkšņi kaut ko uzzīmējat, vai ne?"
Mets uzmeta savu skiču bloknotu un apgrauztos zīmuļus uz virtuves letes. Ema izķeksēja no kabatas ogles gabaliņu un, slepus pārlauzusi to uz pusēm, atdeva Marai tikai vienu daļu.
"Pulksteņus arī, lūdzu."
Bērni noņēma pulksteņus un nolika blakus citu citam uz letes. Pirms nolikt savējo, Zaks, Marai neredzot, ievadīja tajā kādu komandu. Pēc tam visi trīs negribīgi sekoja Marai laukā no mājas.
PIECDESMIT DEVITA
Kad Mara atvēra savas studijas divviru koka durvis, bērni juta to pašu, ko parasti, ieejot šajā telpā, ka viņi nokļuvuši viduslaiku spīdzināšanas kambarī. Stikla izgatavošanas iekārtas kopš viduslaikiem nebija daudz mainījušās. Telpā bija milzīga krāsns moderna un spīdīga, tomēr nekas vairāk kā kvēlojoša krāsns; turpat bija lodlampas, galda gāzes degļi, dažādi irbuļi un kasīkļi rakstu ievilkšanai un trīs pie galdiem pieskrūvēti ripzāģi.