Pilnīgi pretēji izsmalcinātajai guļamistabai Maras studija bija plaša un drūma. Vienīgais rotājums tumšo ķieģeļu sienā bija augsts, velvēts logs ar stikla vitrāžu vienīgais dabīgās gaismas avots telpā. Visi trīs zināja, ka Mara pati darinājusi šo stiklu. Stāvēdams nomācošās telpas vidū, Mets prātoja, ka tā Mara, kuru viņi pazina un kuru raksturoja šikā guļamistaba, varbūt nemaz nav īstā Mara.
Ema pamanīja, ka daudzi Maras instrumenti salikti kastēs pie sienām. "Vai tu kaut kur brauksi?" viņa jautāja.
Mara neatbildēja, bet pārveda viņus pāri telpai pie dažiem ķebļiem un molberta, kas bija pārsegts ar audeklu. Ar acs kaktiņu Zaks redzēja, ka viena no Maras stikla figūrām paceļas dažas collas gaisā un nokrīt atpakaļ uz galda. Viņš ar plaukstu satvēra Emas elkoni.
Erna, mēģini savaldīt savas bailes. Viss būs labi.
Kad Ema tuvojās molbertam, viņa juta, ka elektrisks lādiņš no grīdas izšaujas cauri pēdām. Viņa palēca solīti atpakaļ.
Vai tu juti?
Visi dzirdēja, ka aiz muguras atveras un aizveras smagās durvis. Maras studijā ienāca bibliotēkā redzētais mūks talārā ar kapuci.
Ema noelsās. Mets sastinga. Zaks skatījās platām acīm. Nedomādams Mets pagrūda Emu un Zaku tālāk no istabas vidus, lai pēc iespējas lielāks atstatums šķirtu viņus no stāva talārā. Ar muguru ietriecies vienā no Maras darbgaldiem, Mets stūma Emu un Zaku uz studijas otru malu, līdz visi stāvēja, piespieduši muguru pie kailā ķieģeļu mūra.
Stāvam nebija auras.
Ema, viņš ir īsts. Tā tomēr nav animācija.
Tas ir labi vai slikti?
Mūks pāri telpai pienāca pie bērniem, seju joprojām slēpa kapuces krokas. Mara viņam pasniedza trīs plastmasas savilcējus.
"Apsēdieties uz grīdas."
Pārbijušies no stāva talārā, bērni paklausīja. Pirmais plastmasas savilcējs tika izvērts cauri radiatora caurulei un aplikts ap Meta delnas locītavu. Otro kapučainis aptina Metam ap potīti un otru galu Zakam ap potīti. Trešo savilcēju viņš aptina ap Zaka otru potīti un piesēja pie Emas delnas locītavas. Kad talārā tērptais stāvs pieliecās tuvāk Emai, viņai šķita, ka tas smaržo pēc piparmētras un ziepēm, bet aromāts kļuva asāks, un viņu pārņēma degoša koka smarža.
Mara nikni iekliedzās un pieskrēja pie darbgalda, uz kura pēkšņi bija iededzies viens no Bunsena degļiem un šāva uguns lodes kā no lielgabala. Abi zēni paskatījās uz Emu.
Piedodiet. Es cenšos savaldīt bailes, bet man ir /oti bail.
Mara paķēra no sienas ugunsdzēšamo aparātu un uzpūta deglim putas, gaisā uzšāvās krāsainas dzirksteles. Kā spožs konfeti tās nobira uz talārā tērptā stāva kapuces.
"Savaldieties!" stāvs iekliedzās. Vīrieša balss.
Mara bija nodzēsusi degli, bet Ema joprojām juta kaut kas deg. Viņa paskatījās lejup. Brāļa džinsu mala gruzdēja.
"Met!"
Ema norāva audeklu no blakus esošā sola un noslāpēja liesmas. Meta potīte bija jēla. Mets atgrūda Emu malā.
Viss kārtībā. Liecies mierā. Pievērsies Zakam.
Zaks skatījās uz stāvu talārā. Viņa seja bija pelnu pelēka.
Zak, lūdzu, atjēdzies.
Ema, ar manu tēti droši vien noticis kas šausmīgs. Ja viņš būtu vesels, noteikti mums palīdzētu.
Atskārsme, ka viņi palikuši vieni, pēkšņi biedēja daudz vairāk nekā talārā tērptais stāvs.
"To izraisa tavas bailes, Emīlij," noņurdēja kapučainais. "Tev jānomierinās. Neko vairs nededzini, citādi es pats izdedzināšu caurumus tavā brālī."
Izvilcis no piedurknes bagātīgi rotātu skiču bloknotu, viņš sāka zīmēt, pildspalva uz papīra veidoja neskaidrus riņķus un līnijas. No sienas tieši virs Meta galvas izšāvās liesmu stabs, gandrīz noraudams viņam ausi. Visi trīs notupās uz grīdas, pārbijušies no tā, kas varētu notikt.
"Man vajadzīga tava nedalīta uzmanība un absolūta koncentrēšanās." Mūks iebāza bloknotu atpakaļ piedurknē. "Vai spēsi, ma petiteV
Tagad sastinga Ema. Viņa pazina šo franču akcentu. Viņa nezināja, vai spēs koncentrēties, kā viņš vēlējās. Zaks pasniedzās un saspieda viņas plaukstu.
"Kāpēc tu pret mums tā izturies, Mara?" Erna jautāja.
"Tev neizdosies mani iežēlināt," Mara atcirta. "Es zvērēju uzticību citam mērķim vēl ilgi pirms jūsu ierašanās salā. Godīgi sakot, jūtos atvieglota, ka vairs nav jāizliekas. Pēc šā vakara es būšu brīva no šīs vietas."
Ema klusi nopūtās. Vajadzēja palikt alā pie Vona.
"Par kādu mērķi tu runā?" Zaks rādīja.
"Jau drīz jūs to uzzināsiet," teica kapučainais. "Bet, ja jūs abi gribat palīdzēt savai mātei un jūsu draugs grib palīdzēt savam tēvam, jums visiem vispirms jāpalīdz mums."
SEŠDESMITA
Tenāns noņēma kapuci.
"Vispirms centieties aiz bailēm neko neiedzlvināt, ne apzināti, ne neapzināti," viņš teica. Ema juta, ka viņa dzeltenzaļās acis urbjas viņā. "Negribu atkal iestigt plūstošajās smiltīs."
"Ja jau jūs esat animare," Ema ierunājās, "kāpēc no tām neizkļuvāt?"
Tenāns pārlaida pirkstus molberta pārsegam. "Jūs abi mani uzjautrinājāt. Ļaudams sevi nopratināt, es atklāju dažus sev noderīgus faktus."
"Bet kā jūs atbrīvojāties no policijas?" Ema jautāja. "Mara taču izsauca policijas priekšnieci un…"
Mara pacēla uzacis. Emas balss apdzisa, jo viņa saprata, ka Mara nav izsaukusi policiju.
"Pirms mēs ar Maru atgriezāmies Abatijā," Tenāns turpināja, "mēs aizsūtījām prom Bleiku. Var pateikties sargam Glāzgovā, vēl vienam mūsu biedrības biedram, ka viņa savus piedzīvojumus Skotijā gandrīz neatcerēsies."
Emas galvā mirgoja Meta balss. Runā ar viņu. Es izdomāju plānu.
"Kāpēc jūs viņai to nodarījāt?" Ema izmisīgi centās vilkt sarunu garumā. "Sargi drīkst apdvest citus tikai tad, ja jāaizmirst publiskā vietā radīta animācija!"
"Bleika brauca man līdzi, jo sers Čārlzs Rēns neticēja, ka es viens atradīšu to, kas viņam vajadzīgs," Tenāns atbildēja, nevērīgi pamādams ar roku. "Viņa kļuva traucējoša."
Ema juta, ka Mets aiz muguras kustina rokas, lai varētu tikt kabatā. "Ko sers Čārlzs Rens meklē?" viņa jautāja.
"To, ko jūsu māte viņam atņēma, bēgot no Londonas."
"Sakvojāžu?" Ema jautāja. "Kas tajā ir tik svarīgs?"
"Sakvojāža saturam ir otršķirīga nozīme." Tenāns piegāja tuvāk molbertam. "Bet man vajag to, ko spējat tikai jūs, apdāvinātie bērni."
Ema, pasaki Zakam, lai gatavojas bēgt. Lai brauc uz Era Minu un atved Vonu.
Ema slepus paskatījās uz Meta brīvo roku. Viņš bija satvēris asu irbuli, ko droši vien bija pievācis, kad uzgrūdās virsū Maras darbgaldam.
Ko tu zīmē?
Ceļu cauri sienai mums aiz muguras.
Ema atstāstīja Zakam, ko teicis Mets.
Viņam jāiedzīvina ļoti ātri. Tiklīdz viņi pamanīs, kas notiek, metīsies mums virsū.
Viņš zina.
"Un ko jūs no mums gribat?" Ema skaļi jautāja, cenzdamās novērst abu pieaugušo uzmanību. "Mara? Tu biji mūsu ģimenes locekle. Kā tu varēji pret mums tā izturēties?"
"Ak, Ema. Tu allaž esi bijusi sentimentāla," Mara ļauni smaidīja. "Droši vien vainīgas sarga pēdas tavā DNS. Es nekad neesmu bijusi jūsu ģimenes locekle."
Mets mēģināja koncentrēties gravīrai, kas aiz muguras pieņēma arvien konkrētākas aprises. Pirkstu kauliņi asiņoja, līdz ar katru līniju, ko viņš iegreba sienā, āda rīvējās pret cieto akmeni.