Baidīdamies, ka Meta piepūle kļūs pārāk acīm redzama, Zaks burtiski pārņēma sarunas pavedienu savās rokās.
"Vai jūs ievainojāt Renardu?" Mierīgi, Ema, lai ko viņš atbildētu. Viņi nedrīkst pārāk cieši vērot Metu.
Mara gurdi nopūtās, it kā katrs jautājums viņu arvien vairāk nogurdinātu. "Tovakar mums vajadzēja tikai sakvojāžu seram Čārlzam un jūsu mātes palīdzību citā jautājumā. Taču viņa pazuda, pirms mēs paspējām… lūgt palīdzību."
"Mēs negribējām tik neatgriezeniski kaitēt Renardam," Tenāns piebilda. Taču izskatījās, ka viņš nemaz nenožēlo.
Ema gribēja kliegt. Viņa gribēja pielēkt kājās un iebelzt Marai.
Mieru, Ema.
"Protams, lai Abatijā mani neviens neatklātu," Mara piebilda, "man bija jāizliekas, ka es arī esmu cietusi uzbrukumā."
"Kā jāsaprot tas, ka gribējāt, lai mamma jums palīdz "citā lietā"?" Emai aizlūza balss.
"Torit, kad jūs bēgāt no Londonas, Bleika mājā. Rafaela terasē atrada kaut ko svarīgu. Viņai nevajadzēja pārāk piepūlēties, lai atņemtu to vecajai sievietei, Vaioletai. Tobrīd viņa to līdz galam nenovērtēja un, godīgi sakot, mēs arī ne," Mara teica, nervozi riņķodama ap molbertu. "Tikai tad, kad pārtvēru Artura vēstuli jums, es guvu apstiprinājumu tam, ko mēs ar Tenānu allaž bijām nojautuši. Beidzot mēs zinām, kur palicis Malkolms."
Tenāns aptaustīja molberta malas. "Un pēc jūsu vectēva iejaukšanās un mātes pazušanas tovakar," viņš klusi teica, "jūs abi kļuvāt par rezerves plānu."
Beidzot viss saslēdzās. Noslēpums, kuru daudzus gadus bija glabājusi viņu mamma un kuru Arturs Samerss bija atklājis noslēpums, ar kuru bija viņu šantažējis… Tajā skaudrajā mirklī
Ema saprata, ka viņu mātes šausmīgais noslēpums ir tieši saistīts ar tēti un viņa pazušanu.
"Man tiešām ļoti žēl Renarda," Mara teica, pliķēdama Emai galvu kā tādam kucēnam. "Šajos gados es daudz no viņa esmu mācījusies."
Mieru, Ema. Neatkāpies no sienas.
Bet Ema vairs nespēja izturēt. Viņa notupās uz ceļiem un sāka kliegt.
"Kā tu varēji to nodarīt… lai nu kam, bet vectēvam? Viņš tev uzticējās, Mara… mīlēja tevi…"
"Būtībā, Ema, Mara tavam vectēvam neko nenodarīja." Tenāns noņēma audeklu, kas sedza molbertu, un atklājās zem tā noslēptā glezna. "Lielāko postu nodarīja šī."
Apmetnī tinusies veča un viņas ļaunais bērns gleznā izskatījās vēl neglītāki nekā briesmonis, kuru viņi bija redzējuši bibliotēkā. Izskatījās, ka ragana mazliet sakustas un ciešāk apskauj punduri sev klēpi. Laumu bērna sīpolveidīgā piere sāka pulsēt kā sirdspuksti. Kad zēni šausmās novērsās, radījuma apaļās ačteles sekoja katrai viņu kustībai.
Ema nespēja novērst skatienu. Viņas apjukušo prātu kāds vilka iekšā gleznā, neskaidrie tēli pavēra viņai savas rokas. Viņa juta to šausmīgo badu, it kā tie alktu viņas siltuma un labestības. Ema, Ema… Izdēdējusī veča aicināja melodiskā un mierinošā balsī. Ema gribēja ierāpot viņas skavās.
Ema! Novērsies. Tev jānovēršas!
SEŠDESMIT PIRMĀ
Zaks satvēra Emas roku un to saspieda. Saņemies, Erna.
Skaties uz mani. Skaties uz mani.
Pēc, iespējams, garākās minūtes Zaka mūžā Fma atbildēja Zaka skatienam, mirkšķinādama asarām pierietējušās acis. Viņiem aiz muguras Mets greba ķieģeļu sienā arvien drudžainā k.
"Vai šo gleznu Nacionālajā galerijā nozaga dienā, kad mēs pametām Londonu?" Kma jautāja, kad atkal bija atguvusi runas spējas.
Izskatījās, ka Tenāns nespēj atraut pirkstus no gleznas apsūbējušā rāmja. "Kad glezna galerijā savu bija paveikusi nogalinājusi Arturu Samersu, es to uzdāvināju Marai."
"Mums patika gaišmatainais vīrietis, Arturs," Ema teica, cenzdamās neskatīties uz molbertu. "Manai mammai arī viņš patika. Man žēl, ka viņš nomira."
Tenāns pasmaidīja. "Mīļi. Todien muzejā Arturs Samerss nodeva Dobās Zemes biedrību, pārkāpdams svēto zvērestu godāt mūsu mērķus."
Dobās Zemes biedrība. Ema pūlējās atcerēties, ko mamma un Vons bija stāstījuši. Gleznotājs Dankans Fokss to bija nodibinājis, lai sargātu Dobo Zemi, pieņemot, ka tāda vieta vispār ir, lai gan, atklāti sakot, tas šķita vājprāts.
Tenāns turpināja runāt. "Samerss izstāstīja Rēnam, ka jūs iedzīvinājāt sevi gleznā, un pēc tam brīdināja jūsu māti, kas notiks tālāk. Jūs vajāja Sargu Padome, bet Renards sargāja šeit, Ohinmērnā, tāpēc mēs nepaspējām jūs izmantot. Arturs samaksāja ar dzīvību par savu nemākulību."
Saki Zakam, lai gatavojas, Ema. Vajag ko iespaidīgu, lai novērstu viņu uzmanību.
Zak, gatavojies.
Zaks piespiedās pie sienas, nezinādams, ko gaidīt.
Vaļējām acīm Ema ļāva pakrūtē uzbangot briesmīgākajām bailēm. Tēliem, ko jau vairākas dienas neatlaidīgi centās izstumt no iztēles. Bailes iebrāzās prātā ar skaļu dunoņu, tās auga augumā, līdz šausmas brīvi materializējās ap viņu.
Ar pērkondimdošu brīkšķi studijas durvis atsprāga vaļā, un iekšā gāzās bangojoša upe. Ledaina ūdens straumes spiedās iekšā caur apmetuma šuvēm, un strūklas šāvās augšup no plaisām akmens grīdā. Plūdi no visām spraugām bija tik strauji un spēcīgi, ka dažu sekunžu laikā viņi stāvēja līdz ceļiem ūdenī.
Tenānu atsvieda pret krāsni, viņš ar galvu atsitās pret tās vadības paneli. Molberts uz trim kājām ļodzījās. "Mana glezna!" viņš kliedza.
Maru nogāza no kājām, kad viņa centās tikt pāri telpai pie bērniem. Mets faktiski neredzēja, ko zīmē, bet cerēja, ka roka seko iztēlei. Zaks, stāvēdams blakus Metam, aizsedza viņu ar savu ķermeni.
Ema, ko, pie velna, tu izdarījif
Es iedomājos… ka mamma varētu nekad neatgriezties, ka viņa varētu būt prom uz visiem laikiem.
Tenāns bija pacēlis gleznu augstu virs galvas, apkārt mutuļoja arvien pieplūstošais ūdens, viņš bija tik nikns kā vēl nekad. "Savaldi viņu, Mara!"
Mara metās virsū Emai, sagrāba aiz pleciem un pabāza zem ūdens. Ema kampa pēc gaisa un aizrijās.
Erna, viss kārtībā. Apturi plūdus.
Ema ar pārbaudītu metodi centās apslāpēt šausmīgās bailes viņa iztēlojās, ka kopā ar mammu skatās filmu, palīdz viņai izrotāt jauno guļamistabu un prātā skan Sendijas melodiskā balss. Ūdens acumirklī atkāpās.
Pilnīgi izmirkušais Tenāns nespēja valdīt dusmas, viņš sagrāba Maru aiz rokas un nogrūda viņu uz grīdas blakus Emai. "Viņiem vajadzēja būt gataviem! Viņas iztēlei jābūt skaidrai, ja gribam, lai abi ar brāli izdara to, kas mums vajadzīgs. Atbrīvo viņu!"
Mara pasniedzās, lai pārgrieztu plastmasas savilcēju, kas saistīja Emu pie Zaka. Viņa apstājās un nobālēja, sapratusi, kas tikko bija noticis.
Zaks bija pazudis.
"Kur viņš ir?" viņa uzkliedza Metam un grūda Emu pret sienu.
Tenāns paķēra no Maras darbgalda nazi un klupa virsū Metam, kurš instinktīvi aizsedza seju ar rokām. Ema smagi elsoja, pūlēdamās atsvabināties no Maras sāpīgā tvēriena.
Tenāns pierāva Metu kājās un pārgrieza plastmasas savilcēju ap delnas locītavu, lai skaidrāk saskatītu sienu zēnam aiz muguras. Viņam zem kājām nokrakšķēja Zaka saites. Neticēdams savām acīm, viņš blenza uz divu gravīru paliekām akmens sienā. Pirmā bija aptuveni ieskicētas kaķa durtiņas tik lielas, lai pa tām izlīstu garš, tievs puika. Bet blakus tikpat primitīvas šķēres.
"Tu to ļoti nožēlosi," Tenāns teica, vilkdams Metu tuvāk molbertam, kur vakara krēslā mirgoja "Ragana ar laumu bērnu".