SEŠDESMIT OTRA
Zaks izspraucās pa caurumu sienā, kuru iztēlē bija radījis Mets, pārskrēja pāri zālienam un pēkšņi apstājās. Aizšāvies atpakaļ uz virtuvi, viņš paņēma savu pulksteni, mugursomu un atslēgas no āķa pieliekamajā kambarī, tad steidzās uz laivu šķūni un atsedza Abatijas motorlaivu.
Piedod, tēt, lai kur tu būtu. Kad šī diena būs galā, varēsi atņemt man tiesības lietot datoru, cik ilgi vien vēlēsies.
Zaks lēnām atpakaļgaitā izbrauca pa eju laivu šķūnī, uzņēma kursu uz Era Minu un piedeva gāzi.
Tenāns nogrūda Metu uz studijas grīdas gleznas priekšā. "Es nepavadīju desmit gadus, izlikdamies, ka atbalstu Čārlza Rena uzskatus, lai divi bērneļi ar viltu liegtu man piepildīt savu likteni."
Mara aizvilka Emu blakus brālim, izplēsa no bloknota uz darbgalda lapu un sāka zīmēt. Dažu collu attālumā no dvīņiem no grīdas izšāvās dzelzs restes, tās ielenca viņus un divas pēdas virs abu galvām pārvērtās masīvā tērauda slēdzenē. Saspiedušies kopā, lai sasildītos, dvīņi jutās kā pārbiedēti putnēni.
"Ema, pienāc pie restēm," Mara teica.
Klausi, Ema. Mums jāiegūst laiks, lai Zaks paspēj nokļūt līdz salai. Bez mums viņam šoreiz nāksies airēt pāri līcim.
"Izbāz cauri rokas, lūdzu."
Sasējusi Emas delnu locītavas ar kārtējo plastmasas savilcēju, Mara to pašu atkārtoja ar Metu. Ārpusē ierūcās laivas motors. Tenāns pieskrēja pie durvīm un ieraudzīja, ka Zaks jau šķeļ viļņus ceļā uz Era Minu.
Šķiet, Zaks tomēr neairē.
Tenāns nikni ieslāja atpakaļ un nostājās pie gleznas. Dažus mirkļus viņš vienkārši cieši skatījās uz to, berzēdams deniņus, aizdomājies. Tad izvilka skiču bloknotu un sāka zīmēt. Dzeltenas gaismas uzliesmojumā laumu bērns izlēca večai no klēpja un laukā no gleznas, tad pielēkšoja pie būra un pieliecās tuvāk Emai. Viņa atsprāga atpakaļ no smirdīgās, ledainās dvašas. Punduris nošņakstināja robainos zobeļus Emai pie pašas auss un izmetās laukā pa durvīm.
Brīdini Zaku!
Ema acumirklī paklausīja brāli un sūtīja telepātisku brīdinājumu, ik pēc dažām sekundēm atkal un atkal atkārtodama to prātā. Atbildes nebija. Ja nu ar viņu kaut kas jau bija noticis? Vai viņš tiešām prata vadīt laivu?
Viņam taču viss būs labi, vai ne?
Jā, tiklīdz nokfūs pie Vona.
"Ko darīsim ar Zaku?" Mara saspringtā balsī jautāja Tenānam.
"Par viņu varam neuztraukties. Ticis līdz salai, viņš ieraudzīs, ka Vons cietis nepatīkamā negadījumā. Un pēc tam cietīs arī pats."
Kaladrija vīzija reizē pārņēma abu dvīņu prātu. Tenāns zināja par Vonu.
Es vemšu.
Nē, Ema. Tu darīsi visu, ko viņi liek, kamēr izdomāsim, kā tikt laukā no būra. Tad dosimies uz Era Minu palīgā Zakam un Vonam. Tagad domā!
Tenāns uzmeta galvā kapuci. "Vai dažas minūtes tiksi ar viņiem galā viena?"
"Protams," Mara atbildēja. "Bet kur tu iesi?"
"Uz Sendijas studiju," Tenāns teica. "Es tur kaut ko noglabāju, kad mēs ar Bleiku ielauzāmies pēc sakvojāža." Viņš paskatījās uz dvīņiem. "Domāju, jums laiks oficiāli iepazīties ar savu tēvu."
SEŠDESMIT TREŠA
Emas instinkts viņu nebija pievīlis. Pār muguru ritēja sviedru lāsītes. Plaukstas bija lipīgas, un dunoņa galvā bija atgriezusies pilnā spēkā.
Es zināju! Tam ir kaut kāds sakars ar mammu un tēti.
Es zinu. Zinu…
Metam pašam vajadzēja visu apsvērt. Viņš atspiedās pret restēm, dusmas jaucās ar bailēm par to, kas varētu notikt turpmākajās minūtēs.
Neparastajam faktam, ka viņu tēvs varētu būt tepat blakus, varēja būt tikai divi izskaidrojumi. Pirmais viņš ieradies palīdzēt viņiem atrast māti, un Tenāns ar Maru viņu sagūstījuši. Otrā iespeja bija daudz biedējošāka, taču, ja Mets negribēja sevi mānīt, tā šķita daudz ticamāka. Tētis piedalījās Tenāna un Maras plānā, slēpās Sendijas studijā un gaidīja, līdz varēs izmantot savus bērnus kaut kāda noslēpumaina kopīga mērķa īstenošanā.
Mara pārcēla gleznu tuvāk studijas durvīm, uz molberta palika tukšs dēlis ar atvērtām skavām. Večas klēpis bija tukšs, rokas turēja vairs tikai skrandas, nevis radījumu. Ema varēja apzvērēt, ka cauri briesmīgajai dunoņai galvā dzird raganas raudas.
Mums kaut kas jāiedzīvina, pirms Tenāns atgriežas, Met.
Šķiet, ka viņš ir stiprāks par Maru.
Dvīņi brīdi klusēdami vēroja, kā Mara ietin savus stikla darbus un liek tos kastēs uz salmiem.
Mums kaut kas jānokopē. To būs vieglāk iedzīvināt.
Tik un tā tas būtu jāuzzīmē. Bet mums nav ne papīra, ne zīmuļu.
Ema nikni palūrēja uz brāli.
Tāpēc mēs padosimies?
Mara un Tenāns kopā bija ļoti stipri, viņu dēļ Renards bija komā, un viņi bija kaut ko nodarījuši Saimonam. Bet Ema zināja, ka mamma noteikti gribētu, lai viņi atrod izeju no šīs sarežģītās situācijas. Viņa negribētu, ka bērni padodas.
Mets sāka smieties. Man patīk, kad tu domā kā mamma.
"Par ko tu smejies?" Mara jautāja, pārtraukdama pakošanu. Viņa pārlaida skatienu telpai, acīm redzami baidīdamās, ka dvīņi viņai aiz muguras atkal kaut ko iedzīvinājuši.
Pa atvērtajām durvīm studijā ieplūda zivju un jūraszāļu smarža. Mets cieši skatījās uz Abatijas ziemeļu torni un neiztrūkstošo kaiju baru uz balustrādēm, viņš redzēja divus Abatijas karogus, kas plīvoja vakara vējiņā. Un viņam prātā iešāvās doma.
Tenāns atgriezās. Dvīņi dzirdēja ārpusē uz akmens plāksnēm viņa solus. Ema saspringa. Mets izslējās sēdus.
Tenānam rokās bija hermētisks alumīnija cilindrs, kādos mākslinieki parasti glabāja neierāmētus audeklus, lai tos nesabojātu. Dvīņi apjukuši skatījās uz cilindru. Mamma bija iedevusi to Vaioletai, kad viņi bēga no Londonas dzīvokļa. Kāpēc tas ir šeit?
Ko Mara bija teikusi? Torīt, kad jūs bēgāt no Londonas, Bleika mājā Rafaela terasē atrada kaut ko svarīgu. Viņai nevajadzēja pārāk piepūlēties, lai atņemtu to vecajai sievietei.
Vaioletai. Tobrīd viņa to līdz galam nenovērtēja, un, godīgi sakot, mēs arī ne…
Ema juta, ka mute ir pavisam izkaltusi, un viņa paskatījās uz brāli.
Sagatavojies, Ema.
SEŠDESMIT CETURTA
Tiklīdz Tenāns pārlauza biezo vaska zīmogu un izņēma cieši sarullēto audeklu, Mets saprata, kas tas ir. Doma par bēgšanu acumirklī atvirzījās otrajā plānā.
Tajā gleznā ir sasaistīts tētis, Erna! Varu derēt, ka viņi grib, lai mēs viņu kaut kā atbrīvojam. Vai tu viņu jūtif Vai kaut ko dzirdi? Kaut ko jūti?
Erna tikko manāmi nogrozīja galvu, kamēr brālis pūlējās savaldīt satraukumu. Neko.
Tenāns pienesa audeklu pie molberta, no kura pirms brīža bija noņemta "Ragana ar laumu bērnu", un bijīgi nofiksēja visus četrus stūrus ar skavām. Pagriezuši muguras bērniem, abi pieaugušie stāvēja gleznas priekšā, it kā tā būtu relikvija uz reliģiska altāra. Viņi stāvēja tik ilgi, ka dvīņi jau domāja cerēja ka būs viņus aizmirsuši.
Audekls bija skolas bloknota lielumā, bet tajā attēlotais dēmons bija patiešām briesmīgs. Ķermenis trīs vīru augumā, zem sarkanās, zvīņainās ādas izspiedušies visi muskuļi un skelets. Mets domāja, ka tas izskatās pēc anatomiska ķermeņa zīmējuma bez ādas. Ema domāja, ka tas ir vienkārši šausmīgs.
Tenāns joprojām stāvēja ar muguru pret dvīņiem. "§ī ir Dankana Foksa darba "Iekšējais dēmons" kopija, kuru gleznojusi jūsu māte."
"Fokss bija izcils deviņpadsmitā gadsimta animare. Viņš apgalvoja, ka šis bijis pirmais briesmonis, kuru viņš redzējis Dobajā Zemē."