Mets un Ema noelsās. Maras acis nebija nekādas izteiksmes.
"O, jā. Fokss atrada Dobo Zemi," Tenāns murmināja. Viņš priecājās par iespaidu, kādu atstāj uz dvīņiem, un glāstīja briesmoņa seju gleznā. "Biedējošs radījums, vai ne? Nav brīnums, ka Fokss sajuka prātā."
Mets paskatījās uz Emu. Tu taču teici, ka Doba Zeme ir leģenda!
Ema norija siekalas, viņa bija pārāk satriekta, lai atbildētu. Abi domāja par dīvaino dzeltenzaļi melno zīmējumu, kuru viņiem bija atsūtījis Arturs Samerss, Mets atcerējās gleznu pagrabā. Zaka datorā viņi bija atraduši skaidrojumu, ka gleznā attēlota "ieeja mītiskā šķīstītavā"…
Abi pieaugušie atkāpās no gleznas un piegāja pie būra. Dvīņi no visa spēka pūlējās sakopot pēdējās pašcieņas paliekas, lai gan rokas bija sasietas un galva spiedās pret būra griestiem.
"Kad bijāt pavisam mazi, jūsu māte ieslēdza jūsu tēvu šajā gleznā," Mara teica. "Izmantojiet savas ievērojamās spējas un atbrīvojiet viņu."
"Kāpēc mamma tā rīkojās?" Ema jautāja, balss mazliet aizlūza.
"Jo jūsu māte neatbalstīja jūsu tēva nākotnes redzējumu," Tenāns atbildēja.
Pēkšņi būris sāka grabēt, Ema nokrita uz ceļiem. Mets pieķērās pie restes, lai noturētos kājās. Tā pārvērtās par čūsku, šņāca un spļāva indi, viņš atrāva roku un nikni paskatījās uz Emu.
"Vai tu to dari?"
"Es nezinu," Ema iesaucās, skatīdamās uz audeklu. "Varbūt. Man bail no tās gleznas."
Studijas grīda zem būra drebēja, locījās un plaisāja, un dvīņi iekrita milzīgā spraugā.
"Tu teici, ka esi viņu savaldījusi!" Tenāns auroja. "Ved abus šurp."
Izrāvusi dvīņus no sabrukušā un nekam nederīgā būra, Mara pārgrieza saites un pievilka abus pie molberta. Dvīņi instinktīvi sadevās rokās.
"Jūsu tēvs, Mara un es atjaunojām Dobās Zemes biedrību uzreiz pēc jūsu dzimšanas," Tenāns klusi teica, "jo mēs, tāpat kā Dankans Fokss, ticējām, ka Dobā Zeme pastāv. Mēs sapratām, ka loti varens animare un sargs kopā var atvērt Dobo Zemi. Tomēr atšķirībā no Foksa, kurš gribēja pasargāt pasauli no briesmoņiem Zemes vidū, mums ir vērienīgākas ieceres." Tenāna sejā parādījās gandrīz jūsmīga izteiksme, kad viņš sāka runāt rindas, kuras dvīņi atcerējās no uzraksta uz Artura Samersa atsūtītā zīmējuma. "Mūsu dēliem un meitām, lai jūs nekad neaizmirstu, ka iztēle ir īsta un mūžīga. Šī ir Dobā Zeme."
Erna cieši skatījās uz mammas darināto "Iekšējā dēmona" kopiju, kas bija nostiepta uz molberta. Viņa vēl nekad mūžā nebija redzējusi tādu radījumu, kāds bija attēlots gleznas centrā tas bija briesmīgs, kaulains un zvīņains. "Mamma ieslēdza tēti gleznā, lai viņš atrod Dobo Zemi?"
Tenāns pieliecās ļoti tuvu Emai. "Tava māte ieslēdza viņu šajā gleznā, lai viņš nevarētu atrast Dobo Zemi!"
Palīgā!
Acumirkli Emai šķita, ka Zaks ir atgriezies studijā. Viņa bija pārliecināta ja pagriezīsies, ieraudzīs viņu. Taču viņa te nebija. Balss skanēja tikai viņas galvā.
Zaks ir briesmās. Mums jātiek laukā.
"Jums jāatbrīvo tēvs no šīs gleznas, lai biedrība var īstenot savu mērķi," teica Tenāns, acīm nikni dzirkstījot. "Jūsu tēvam jāatrod Dobā Zeme, un pēc tam jums tā būs jāatver."
Viņš ir jucis, Met.
Metam vajadzēja koncentrēties, lai viņi tiktu prom. Viņš atkal uzmeta skatienu Abatijas karogiem.
"Ja gribat atkal satikt Saimonu vai savu māti," Tenāns piebilda, "jūs darīsiet, ko mēs liekam."
"Bet mēs nezinām kā!" Ema gaudās.
"Koncentrējieties. Sajūtiet saikni ar tēvu…"
"Labi, mēs to varam," Mets viņu pārtrauca. Viņš saspieda māsas plaukstu. Uzticies man un iztukšo iztēli, Ema.
Apjukusi Ema klausīja brāli, tēli un emocijas šāvās laukā no viņas galvas kā spožas gaismas un košu krāsu stīgas. Dažus mirkļus tie piepildīja studiju, tad tikpat ātri eksplodēja neskaitāmās dzirkstelēs kā no kvēlojošām oglēm ugunskurā un izdzisa. Prātā iešāvās mātes balss. Arī to viņa izdzina telpā.
"Labi," Tenāns teica un atslāba. "Tev jānomierina prāts. Vai tagad esi gatava?"
Dvīņi pagriezās ar muguru viens pret otru un saspieda kopā plecus. Tenāns un Mara sadevās rokās, tik tikko valdīdami satraukumu. Audekls uz molberta pulsēja, briesmoņa zvīņainās rokas raustījās.
Taču Mets vārdu vietā sūtīja Emas prātā līnijas, līkločus, punktus, melnus, baltus un sudraba klekšus. Meta balss ritma vietā Ema pieņēma attēla faktūru un apjomu. Teikumu vietā Ema ļāva veidoties attēlam.
Pēkšņi izklausījās, it kā ārpusē darbotos helikopters. Mara apjukusi paskatījās augšup, jo kaut kas pilnīgi aptumšoja loga vitrāžu. Audekls bija nomierinājies, jo Mets bija novirzījis iztēli uz Emas prātu. Nebija ne mirdzuma, ne krāsu uzliesmojumu, ne radošās enerģijas… ne Malkolma.
"Kaut kas nav labi," Tenāns sacīja.
"Izskatās, ka viņi ieslīguši transā," Mara teica, balsī skanēja satraukums. Viņa saķēra Meta delnas locītavu, lai izmērītu pulsu.
Dvīņi bija aizvēruši acis, saspieduši kopā galvas, sirdis sitās vienā ritmā, prāts radīja vienā elpā.
"Vajadzēja izdoties!" Tenāns iebļāvās, mezdamies uz priekšu.
Taču nekur tālu viņš netika. Izsizdams vitrāžu, studijā iebruka majestātisks balts briedis ar platiem sudraba ragiem, tas nolaidās uz dvīņu būra un saspieda to zem kājām.
"Peritons!" Mara noelsās.
Tenāns pārsteigumā nespēja pakustēties. Dvīņi strauji atvēra acis. Dažus mirkļus viņi godbijīgi raudzījās uz savu animāciju. Tad Mara dusmās iebrēcās un metās pēc caurules gabala, kas mētājās blakus viņas kastēm, Tenāns tajā pašā mirklī ķēra pēc sava bloknota. Taču ne Tenāns, ne Mara nekustējās pietiekami ātri.
Šķita, ka Peritons uzminējis viņu nākamo kustību. Tas nolieca milzīgos baltos ragus, aizāķēja ar tiem tuvāko kasti un svieda to pāri telpai. Kaste trāpīja abiem, Tenāna bloknots aizlidoja pa grīdu, un pār viņiem nolija krāsainu stikla lausku lietus.
Dvīņi pieskrēja pie Peritona. Salicis kopā plaukstas, Mets uzcēla Emu zvēram mugurā un pēc tam uzrāpās arī pats. Zvērs paspēra vienu, divus, trīs soļus un izlidoja laukā pa izsisto logu.
"Zemestrīci, lai tiekam laukā no būra, tu labi uzrīkoji, Erna," Mets kliedza pret vēju. "Taču bez čūskas es būtu varējis iztikt."
SEŠDESMIT PIEKTĀ
Tenāns noskatījās, kā Peritons iznes dvīņus pa izsisto vitrāžas logu, izsvaidīja uz visām pusēm virsū sakritušās būra atlūzas un stikla lauskas un mežonīgi iekaucās. Viņš ar spērienu apgāza molbertu, Mara nometās četrrāpus uz grīdas, lai paceltu audeklu ar Foksa dēmonu, pēc tam viņš izvilka no piedurknes bloknotu un, soļodams uz priekšu un atpakaļ, vicināja to gaisā kā ieroci.
"Malkolms nav ieslēgts šajā gleznā, un dvīņi to juta. Sendija droši vien izgatavojusi vēl vienu kopiju…"
Pirmo reizi Tenānam iešāvās prātā, ka varbūt godkāre aptumšojusi spriestspēju. Sendija visu laiku bijusi viņam soli priekšā.
Mara iespieda audeklu viņam rokās un atkāpās. Tenāns cieši skatījās uz attēlu. Dēmona koraļļkrāsas āda bija zvīņaina un bakurētaina, muskuļi un kauli skaidri redzami, kailajā galvā bija dziļi iegrimušas plānprātīgas acis. Ja Malkolms nebija ieslēgts šajā gleznā, kur tad bija īstā kopija? Sakvojāžā…
"Es dzīšos pakaļ dvīņiem," Mara teica. Viņa jau grasījās likt audeklu atpakaļ cilindrā, kad Tenāns satvēra viņu aiz rokas un apturēja.
"Pagaidi," viņš klusi teica. "Man ir labāka doma. Sūtīsim viņiem pakaļ Foksa dēmonu."