Peritons graciozi piezemējās un nolaida Metu un Ernu zemē uz klinšu atseguma Era Minas Mūka līci.
"Kā tu domā, cik ilgi mūsu animācija dzīvos?" Ema jautāja, godbijīgi glāstīdama zvēra spārnus.
"Es nezinu. Es nevaru iznīcināt skici, jo mans zīmēšanas bloknots bija tava iztēle," Mets atbildēja. "Viņš šķiet citādāks nekā mūsu parastās animācijas, vai ne? Varbūt viņš dzīvos… mūžīgi."
Spīdēja pilnmēness, un ūdenī šūpojās neskaitāmas niecīgas, mirgojošas medūziņas kā tūkstošiem peldošu svecīšu. Pirms nolaišanās dvīņi bija manījuši Abatijas motorlaivu krastā netālu no torņa, tāpēc viņi zināja, ka Zaks ir šeit, lai gan visas Emas telepātiskās ziņas bija palikušas bez atbildes. Dvīņi atstāja Peritonu kārtojam spārnus un, lēkādami pāri akmeņiem, ieskrēja alās.
Acumirklī viņus aprija tumsa, tāpēc vajadzēja apstāties un noorientēties telpā. Kuģu signāls no torņa virsotnes izgaismoja alas ieeju spokainā gaismā, bet, jo dziļāk viņi gāja, jo biezāka kļuva tumsa.
Aiz muguras, augstu uz dzegas, viņus vēroja sīkas dzeltenas ačteles. Ja dvīņi būtu vērīgāki, varbūt dzirdētu, kā radījums čāpstina lūpas un šņakstina asos zobeļus.
Mets pāri akmeņiem aizlēca līdz dzegai netālu no alas ieejas. Roka atsitās pret kaut ko smagu.
"Šeit ir Zaka mugursoma," viņš uzsauca Emai. Pirksti pieskārās vēl kaut kam. "Un ķivere arī."
Viņu pārņēma baiļu vilnis. Un, kad alai pārslīdēja torņa gaismas stars, ļaunākās bailes apstiprinājās.
Zemāk paisuma dīķa malā ūdens apskaloja divus stāvus.
"Erna, nāc šurp!" viņš iekliedzās, norādot ar lukturīti uz Zaka ķiveri.
Zaks bija atlaidies pret plakanu akmeni, bezsamaņā, zods atspiests pret krūtīm, no pāršķeltās pieres pilēja asinis. Vons bija uzstutējies Zakam priekšā, it kā sēdētu viņam klēpī. Zaks bija aptvēris ar rokām Vona krūškurvi.
Labi, ka Zakam bija izdevies noturēt Vona galvu virs arvien pieplūstošā ūdens, lai vīrietis nenoslīktu.
Slikti, ka Zaka un Vona rokas un kaklu izraibināja svaigas kodienu brūces.
SEŠDESMIT SESTĀ
Emas sirds mežonīgi dauzījās, kad viņa nometās ceļos blakus Zakam un maigi pacēla viņa zodu. Zaks iekunkstējās un vāri pasmaidīja, bet tad viņa galva noslīga Vonam uz pleca.
"Mums viņi jāizvelk no ūdens," Mets teica, iebrizdams ūdenī.
Ar milzīgām pūlēm dvīņi uzstiepa Vonu uz akmeņiem augstāk par paisuma robežu. Vons sakustējās un sagrāba Meta delnas locītavu.
"Jums jādodas prom," viņš murmināja.
"Jā. Mēs sameklēsim palīdzību," Mets solīja. Bet Vons atkal bija zaudējis samaņu.
Zaks ne tikai bija pārsitis pieri, bet arī izmežģījis vai lauzis potīti. Kad viņi mēģināja draugu pakustināt, Ema sāka raudāt. Viņi pie visa bija vainīgi. Asaras plūda pār vaigiem, kad viņa palīdzēja Metam noguldīt Zaku uz akmeņiem blakus Vonam.
Brīdī, kad viņiem šķita, ka ir drošībā, tas uzbruka.
Viņi neko neredzēja, līdz tas jau bija virsū. Melns stāvs no tumsas uzlēca Metam uz pleciem. Zobi cirtās Metam ausīs, pretīgā elpa stindzināja ādu.
Ema kliegdama metās virsū pundurim, sita un plosīja, izmisīgi cenzdamās noraut to no brāļa. Mets noslīga ceļos un mēģināja nokratīt grotesko radījumu, dauzot to pret alas sienu. Bet laumu bērns nemitējās kodīt Meta kaklu.
Ernas sitieni nelīdzēja. Radījums bija ieķēries Metam mugurā. Viņa aizrāpoja līdz Zaka mugursomai, lai gan tik tikko spēja saskatīt, ko dara, vienīgo gaismu deva laumu bērna spīdošās dzeltenās acis un bākas šaudīgais gaismas stars. Pundura ķēmīgā seja ņirdza viņai pretī ikreiz, kad tai pāri slīdēja stars.
Metam sāka zust spēki. Pārrāpies pāri plecam, laumu bērns iegrābās zēnam krūtīs un ņēmās izspiest no viņa dzīvību.
Bailes un izmisums traucēja Emai veikli atrast mugursomā pildspalvu un papīru, un viņa juta, ka galvā atkal sāk dunēt. Ikreiz, kad šķita, ka pildspalva satverta, tā izslīdēja no pirkstiem. Ja gribēja būt noderīga Metam vai Zakam, viņai bija jāsavalda bailes.
Kur viņa bija iebāzusi to stulbo bloknotu?
Pēkšņi Erna atcerējās ogles stienīti džinsu aizmugurējā kabatā. Izķeksējusi to, viņa aši kaut ko uzzīmēja uz alas sienas.
Apvel ies uz muguras. Ātri!
Mets paklausīja, turklāt tieši laikā. Liela medūza no klints uzkrita virsū laumu bērnam un pilnībā apņēma to. Radījums pārsteigumā acumirklī atlaida tvērienu. Atgrūdis malā gan laumu bērnu, gan medūzu, Mets uztrausās uz dzegas blakus Emai.
Medūza bija pārklājusi visu pundura ķermeni ar spīdīgām rozā gļotām. Jo vairāk radījums cīnījās pretī, jo ciešāk savā membrānā medūza ietina tā rokas un kājas. Pārliecinājusies, ka laumu bērns, kurš nemitējās šņakstināt zobus, spļaudīties un ķepuroties pretī, bija pilnībā aprīts, viņa pasmēla no peļķes ūdeni un uzlēja uz alas sienas, nomazgājot zīmējumu. Ar paukšķi, kas atbalsojās alas velvēs, medūza sasprāga rozā un pretīgi zaļos lēveros.
Emai nebija laika priecāties par panākumiem. Tiklīdz laumu bērns bija iznicināts, no Zaka pulksteņa atskanēja trauksmes signāls. Viņš centās pievērst dviņu uzmanību.
Bērni pāri akmeņiem aizrāpās pie Zaka un nometās viņam blakus ceļos. Zaks staipīja kaklu, lai pāri Emas plecam saskatītu alas ieeju. Ema dzirdēja viņa domas, tās bija vārgas, bet skaidras.
Bākas uguns mirgo.
Vai tad tā nav vienmēr?
Tā ir Morzes ābece.
Ema sarauca uzacis. Esi pārliecināts? Varbūt kāda lampiņa izdegusi.
Jā, esmu pārliecināts. Tas ir kods. Es pazīstu kodus.
Ko tas vēsta?
Slēpieties alās. Nav laika. Slēpieties tūliņ.
Ema aši nodeva informāciju tālāk Metam.
"Mums nepietiek laika, lai nogādātu visus drošībā," Mets klusi teica, skatīdamies uz smagi ievainotajiem Vonu un Zaku.
Zaks mēģināja tumsā kaut ko pateikt zīmju valodā. "Ejiet! Rāpieties augšā un slēpieties alā. Ja tuvojas Tenāns un Mara, viņi meklēs tieši jūs abus."
Ema paskatījās uz Zaku. Ziņu sūta tavs tētis, vai ne?
Zaks pamāja ar galvu. Es ceru.
"Viņam taisnība, Ema. Jārāpjas augšā," Meta acis bija apsārtušas, bet Emai no pūliņiem apslāpēt asaras smeldza krūtis.
Mēs nevaram tevi pamest, Zak.
Jums tas jādara.
Mets piecēlās, saķēra Ernu aiz rokas un vilka māsu tuvāk plaisām, kas veidoja pakāpienus uz viņu slēptuvi.
"Pagaidi!" viņa iekliedzās un izrāvās.
Viņa atkal izvilka no kabatas ogles stienīti un uz nomaļa sienas laukuma aši uzskicēja lielu melnu segu. Mets bez teikšanas pārklāja segu pāri Zakam un Vonam, nomaskēdams viņus alas tumsā no iespējamajiem vajātājiem.
Bākas stars zibināja vienu un to pašu vēsti.
Slēpieties.
Slēpieties.
Slēpieties…
SEŠDESMIT SEPTĪTĀ
Kad Saimons atvēra acis, pagāja dažas minūtes, līdz viņš, mocīdamies šausmīgās galvassāpēs, sakopoja domas. Ar Maru kaut kas notika. Saimons juta viņas sakāpinātās emocijas, bet nespēja tās nošķirt naids, izmisums, satraukums, atriebības alkas, sāpes… Kas notika?
Piecēlies sēdus, viņš saprata, ka viņam ir basas kājas un mugurā joprojām ir pidžama. Rokas bija sasietas aiz muguras, un viņš sēdēja reindžrovera aizmugurējā sēdeklī. Piespiedis pieri pie aukstā stikla, Saimons paskatījās laukā. Bija tumšs, un viņš bija mežā.
Kā viņš te bija nokļuvis? Nešķita, ka viņš būtu ievainots. Fiziski nekas nekaitēja, tikai ļoti slāpa.
Viņš atcerējās, ka torīt bija pamodies agri, varbūt pat nakti. Maras istabā skanēja dusmīgas balsis, bet viņa nebija teikusi, ka gaida ciemiņus. Saimons atcerējās, ka bija gājis pa gaiteni uz Maras istabu, un viss.