Saimons centās izvilināt no atmiņas, kas bija noticis, kad viņš nokļuva Maras istabā, bet nespēja. Ikreiz, kad viņam šķita, ka ir noķēris tēlu, un mēģināja to izmānīt laukā, tas rāvās atpakaļ tumsā.
Ticamākā versija tas, kurš bija savainojis Renardu un aizvedis Sendiju, atgriezies Abatijā un viņu sazāļojis. Pāris, kuru dvīņi bija noķēruši plūstošajās smiltīs?
Saimons sasietām rokām pasniedzās pāri reindžrovera priekšējā sēdekļa atzveltnei un atvēra vidējo nodalījumu. Atradis savu Šveices armijas nazi, viņš atlieca vismazāko asmenīti un pārgrieza plastmasas savilcēju, kas saistīja delnu locītavas. Pēc tam viņš pārrāpās uz priekšu un nospieda starteri.
Nekā. Akumulators bija tukšs.
Maras emocijas kļuva arvien spēcīgākas un biedējošākas, to intensitātē Saimonam sāka aizmigloties skatiens. Ja viņam neizdosies atgriezties Abatijā un viņai palīdzēt, viņš pats drīz nespēs pakustēties. Un šoreiz nebija dvīņu un Zaka, kas palīdzētu atgriezties mājās.
Viņš ieskatījās telefonā iebūvētajā kompasā, lai zinātu, uz kuru pusi iet, un ieraudzīja garo neatbildēto ziņu virteni no Zaka, sākot no agra rīta līdz pat nepilnu stundu nesenām. Pietika izlasīt pēdējo izmisīgo vēsti, lai saprastu, ka bērni nokļuvuši briesmās.
Saimons izlēca no mašīnas un metās cauri mežam.
Saimons sasniedza Abatijas mūrus aizelsies un asiņojošām pēdām. Maras trakojošo emociju dūriens nospieda viņu ceļos. Kad sāpes mitējās, Saimons gar mūri aizgāja līdz pagalmam un patvērās stallī.
Pārlaidis skatienu Abatijai, viņš redzēja, ka virtuvē spoži spīd gaisma, bet tā ir tukša. Pārējā teritorija, izņemot Maras studiju, grima tumsā. Viņas skaistā loga vitrāža karājās rāmī, sašķaidīta gabalos.
Zaka pētlčjā ziņā bija teikts, ka dvīņus sagūstījusi Mara un kāds Tenāns droši vien vīrietis no plūstošo smilšu akača, viņš domāja. Saimonam bija ļoti grūti to aptvert. Kā Marai bija izdevies viņu tik ilgi muļķot? Viņa droši vien gadiem ilgi slēpusi patiesās jūtas. Viņš lasīja tālāk. Meta animācija bija palīdzējusi Zakam bēgt, un viņš bija ceļā uz Era Minu, lai sauktu palīgā Vonu. Vons! Kad tad viņš bija atgriezies salā? Saimonu māca grūtsirdība par Maru, un viņu biedēja šis Tenāns, bet, izlasījis par Vonu, viņš mazliet nomierinājās. Vons bija krietns cilvēks.
Saimons gar mežmalu aizskrēja līdz laivu šķūnim. Uzrāpies uz piestātnes, viņš pamanīja stāvu talārā ar kapuci. Tas stāvēja Era Minas torņa gaismā. Tenāns, viņš domāja. Kurš gan cits.
Saimons juta, ka kapučainis grasās kaut ko iedzīvināt. Ne dvīņi, ne Zaks neatbildēja uz telefonu. Viņam bija jāpaziņo bērniem, ka tuvojas kas ļoti slikts… pirms bija par vēlu.
SEŠDESMIT ASTOTĀ
Dvīņi rāpās ātri, atspiedušies uz rokām, viņi uzvilkās uz dzegas un ievēlās velvētajā telpā. Mets pavilka lampas auklu. Pagāja daži mirkļi, līdz acis aprada ar gaismu, bet pēc tam viņi saprata, ka slēptuve izskatās gluži tāpat kā pirms pāris stundām, kad viņi to atstāja. Tātad, spriežot pēc Vona ievainojumiem, viņam uzbruka, kad viņš jau bija izlīdis no alas. Mets piegāja pie dīvāna, nometās ceļos un paskatījās pagultē.
"Ko tu dari?"
"Sekoju nojautai."
Sakvojāžs bija aizbāzts aiz dīvāna kājas. Mets to izvilka laukā.
"Kā tu zināji, ka tas ir tur?" Ema izbrīnīta jautāja.
"Es izdomāju, ka droši vien Vons to viņnakt izvilka no malkas kaudzes. Viņš bija vienīgais, par kura atrašanās vietu mēs neko nezinājām. Mara tomēr nebija tikusi tam klāt," Mets atbildēja. Viņš cieši skatījās uz brūno ādas somu. "Un kur citur viņš būtu to licis? Šeit jau nav neviena skapja."
"Vajadzēja to atvērt jau pirms vairākām dienām," Ema teica.
Taču viņi vēl nepaspēja uzlauzt atslēgu, kad nodzisa gaisma un ala iegrima pilnīgā tumsā.
"Kāds laikam pārgriezis…"
Nerunā. Tas var mūs nodot. Pabāz sakvojāžu zem dīvāna, un sameklēsim sev slēptuvi.
Jā. Varbūt iesim katrs uz savu pusi?
Noteikti.
Mets uz steķu galda sataustīja bloknotu un pildspalvu un pabāza to zem T krekla. Pēc tam pakāpās uz dīvāna un uztrausās apmēram sešas pēdas augstāk, kājām pa priekšu ieslīdēdams tunelī, kuru bērni bija atklājuši pirms vairākiem mēnešiem, bet vēl nebija izpētījuši. Ema cauri tumsai metās uz pretējo kaktu un uzrāpās uz dzegas, kas bija izcirsta klints iedobē.
Viņi gaidīja.
Kā tu domā, vai Peritons vēl ir laukā?
Būtu uzjautrinoši redzēt zvejnieku sejas, ja viņš tur vēl ir.
Ema priecājās, ka brālis cenšas novirzīt viņas domas no situācijas, kurā viņi bija nokļuvuši. Pilnu alu ar viņas bailēm viņiem šobrīd vajadzēja vismazāk.
Alas tumsa Emai netraucēja tik ļoti kā mitrums. Viņa juta, ka tas sačirko matus, izspiežas cauri zābaku zolēm un iesūcas muguras muskuļos. Viņa mazliet sakustējās un mainīja pozu uz klints iedobē izcirstās dzegas. Tas nelīdzēja.
Ema šaubījās, vai vēl ilgi spēs palikt šajā vietā. Ceļi sāpēja, un kāju pirksti bija kļuvuši nejūtīgi no aukstuma un mitruma.
Kā tu domā, vai viņš drīz būs klāt? Man ļoti salst.
Drīz, Ema. Es jūtu.
Plakanekrāna televizors uz steķu galda eksplodēja apdullinošas zilas gaismas lodē. Nolija plastmasas un stikla lausku lietus. Apmēram pusminūti gaisma spoži dega, tad zaudēja spēku un izdzisa. Drīz tikai baltu dzirksteļu šaltis kā uguņošanas raķetes šāvās laukā no kontaktligzdām, vadiem un pagarinātājiem, kuriem alā bija pievienotas visas elektroniskās ierīces. Kad dzirksteles un zilā gaisma nodzisa, caur datora ekrānu galda vidū izšāvās briesmoņa dūre.
Mets gandrīz saļima no Emas šausmām.
Tas ir dēmons no gleznas!
Dēmona dūre lēni atvērās un izstaipīja pirkstus. Apakšdelms bija briesmīgs, muskuļi un dzīslas tik skaidri izteikti, it kā būtu atveidoti mālā. Tas nokrakšķināja pirkstu kauliņus. Citu. Pēc. Cita.
Kā tas… var izlīst no datora?
Tiešām ? Tas tevi šobrīd uztrauc? Mums piemīt citiem neaptveramas spējas. Zaks ir ievainots, jo viņam uzbruka nolādēta glezna. Bet tu gribi zināt, kā briesmonis var izlīst no datora?
Neuzbrūc man. Met. Man bail, un tu nemaz nepalīdzi!
Sastinguši aiz bailēm savās paslēptuvēs, viņi vēroja, kā dēmona smailie nagi grābsta un skrāpē galdu tādā niknumā, ka ceļā patrāpījusies datora klaviatūra aizlidoja pa gaisu kā raķete.
Slēpies!
Mets juta, ka smadzenēs eksplodē paša sauciens māsai, acu dobumi skaudri iesāpējās. Klaviatūra sašķīda pret klinti turpat virs viņas galvas.
Briesmoņa rokai beidzot bija izdevies satvert galda malu. Apakšdelma muskuļi vibrēja, kad tas izstīvēja cauri zilā gaismā dzirksteļojošajām un šņācošajām datora ekrāna paliekām lempīgu plecu, kas bija piecreiz lielāks par jebkura normāla cilvēka plecu.
Vai varam viņu apturēt, pirms tiek tālāk ?
Mets ar prieku izpildītu dvīņumāsas lūgumu, paķertu stikla lausku un cirstu, un cirstu, līdz tas draņķis pārvērstos suši, bet… Viņš pārtrauca domu, atcerēdamies, ka ari māsa prātā dzird viņa domas.
Jābēg, kamēr vēl varam.
Viņiem uzbruka pretīgas smakas vilnis. Viss briesmoņa plecs jau bija ticis ārā, un nu izspiedās ari galva. Acis šaudījās tumsā. Nāsis trīsēja. Tas ošņāja gaisu, pagrieza galvu uz Emas pusi un ošņāja atkal. Melna rāpuļa mēle pāršāvās pāri saplaisājušajām lūpām. Ausis izskatījās kā sikspārņa spārni, kas pieklāvušies galvai, un, kamēr tas raustījās un gaudodams spraucās laukā no datora, kļuva redzami visi mugurkaula skriemeļi.