Nezinu.
Sendija atspieda viņu mugursomas pret dzīvokļa ārdurvīm.
"Kāpēc mums jābrauc?" Mets prasīja.
"Kas viņi tādi ir?" jautāja Ema, joprojām raudzīdamās laukā.
Kāpēc nekad nekas nebija vienkārši? Sendija nopūtās un pārmeta pār plecu somu. Patiesība bija biedējoša. Taču, sevišķi Metam, lielāku ļaunumu varēja nodarīt mamma, kurai bija noslēpumi, nekā izpratne par to, kas patiesībā notiek. Sendija bija pārguruši, un viņai ļoti vajadzēja bērnu atbalstu. Viņa cerēja, ka bailes abus motivēs.
"Mums jābēg, jo šie ļaudis nebrauc pie mums ciemos. Viņi grib nodarīt jums pāri."
Ema izskatījās pārbijusies. Mets nikni blenza uz mammu. Kārtējā pasaciņa, lai panāktu, ka viņš dara to, ko negrib.
"Ema, Met, ātri. Mums jātiek līdz Vī un Antejas mašīnai, pirms viņi ienākuši iekšā."
Dvīņi pagriezās pret logu un vēroja, kā abi vīrieši un sieviete kāpj augšup pa ieejas kāpnēm. Saķērusi abus aiz rokas, Sendija vilka dvīņus prom. Mets izrāvās un skrēja atpakaļ.
I rīs minūtes.
"Ema, ņem mugursomu. Lūdzu." Sendija lūdzoši nostājās priekšā Metam. "Es zinu, ka tu pēdējā laikā par daudz ko uz mani dusmojies, bet šis nav īstais brīdis, Met. Šurp nāk ļoti bīstami cilvēki, un man nav laika paskaidrot kāpēc, bet mums ir jābēg."
Mets gandrīz nekad nebija redzējis mammu raudam, ja nu vienīgi skatoties ļoti skumju filmu vai strādājot pie kādas gleznas, taču viņš nekad nebija domājis, ka pats ir spējīgs saraudināt mammu. Viņš uz viņu dusmojās, tas tiesa, bet negribēja viņu skumdināt. Patiesībā ne. Turklāt, vērojot, kā viņas acīs sariešas asaras, Mets pēkšņi juta smadzenēs tādu kā dobju bungošanu, kas vēstīja, ka viņa saka patiesību. Viņiem draudēja briesmas.
"Vai tam ir kāds sakars ar zīmēšanu?"
"Jā," viņa atbildēja, izberzēdama ar piedurkni acis, "un es apsolu, tiklīdz nokļūsim drošībā, izstāstīšu jums vairāk. Bet lūdzu, lūdzu, esi labs zēns un vismaz šoreiz dari, ko lieku, nestrīdoties pretī."
Atlikusi viena minūte.
Lejā atskanēja durvju zvans.
SEPTĪTĀ
Arturs nometa telefona klausuli un apskrēja apkārt rakstāmgaldam. Viņš piespiedās pie durvīm un klausījās. Laboratorija bija savādi klusa, bet Arturs lieliski apzinājās, ka tas ir tikai īss klusums pirms gaidāmo šausmu vētras.
Viņš aši atslēdza skapīti aiz rakstāmgalda un izcēla plānu piezīmju grāmatas lieluma koka kasti. Vērdams vaļā vāku, viņš nodrebēja. Iekšā bija no skiču bloknota izplēsta lapa, papīru krietni bija sapluinījis laika zobs. Zīmējums pludoja pāri malām dzeltenos, melnos un zaļos krāsu virpuļos, kas pārklāja cits citu, bet vidū kā alas ieeja rēgojās nikns, melns caurums.
Kāds atkal skrāpējās pie kabineta durvīm. Izklausījās, ka sīki nadziņi dīrā metāla aplodu. Slaucīdams ar mutautu pieri, Arturs domāja par Sendiju. Savā ziņā viņš to bija iemīlējis kā paša meitu, un nodevība pret Biedrību, ļaujot viņai aizbēgt, bija mazākais, ko varēja viņas labā darīt. Viņš izņēma zīmējumu no kastes, apgrieza otrādi un pārslidināja pirkstus pār uzrakstu.
Mūsu dēliem un meitām. Lai jūs nekad neaizmirstu, ka iztēle ir īsta un mūžīga. Šī ir Dobā Zeme. Dankans Fokss, Edinburga, 1848. gads
Arturs ielika zīmējumu atpakaļ kastē un aizvēra vāku. I'.irak gari nedomādams, viņš izplēsa no piezīmju bloknota Itipu un sāka rakstīt:
D<5vv^ie hef UH EVA^,
No tukšās laboratorijas atskanēja spalgs spiedziens. Arturs šausmās vēroja, kā viņa kabineta durvju malas pamazām izkūst spožā gaismā. Velti netērēdams laiku, viņš pabeidza vēstuli, paķēra no galda atvilktnes lielu polsterētu aploksni un ielika tajā vēstuli un kasti.
Kabineta durvis tikmēr jau apvija baltā gaismā kvēlojošs oreols. Šķirbā starp durvīm un aplodu Arturs manīja gaitenī redzēto mūkam līdzīgo stāvu talārā ar kapuci. Viņš paķēra adrešu uzlīmi, aizpildīja to un iebāza sūtījumu vakuuma caurulē, kas, šķērsojot griestus, pazuda ēkas dzīlēs un veda līdz pat pasta telpai.
Tikmēr Artura durvis bija pārvērtušās šķidra sudraba peļķē uz grīdas. Slaidais stāvs ieslidināja platajā talāra piedurknē zīmēšanas bloknotu un ienāca Artura kabinetā.
"Negaidīju, ka nāksi viens," Arturs teica.
"Es neesmu viens."
Kaut kas iebrāzās pa durvīm, aizzibēja garām talārā tērptā stāva kājām un pašāvās zem Artura rakstāmgalda. Paskatījies lejup, Arturs redzēja, ka ņirdzošais dēmons no gleznas iecērt adatām līdzīgos zobeļus viņa bikšu starā.
Laumu bērns grauza Arturu diezgan ilgi, līdz beidzot tika līdz galda virsmai, kur apgāza rīta kafijas paliekas. Šķidrums izplūda pa galdu kā tumšas asaras.
ASTOTĀ
Atbraucēju barvedis mīņājās pie Kitenu nama durvīm un vēlreiz nospieda zvana pogu. Nekur nav jāsteidzas. Vēl ne. Viņš juta, ka bērni joprojām ir augšstāvā. Lai gan Sendiju bija grūtāk izsekot, viņš zināja, ka sieviete ir turpat dvīņu tuvumā.
Augšā, uzlikuši mugursomas, Mets un Ema pārlaida pēdējo skatienu dzīvoklim.
"Neko vairāk līdzi ņemt nevaram," Sendija uzstāja, kāpņu laukumiņā atslēgdama putekļainās durvis un aicinādama bērnus sekot. "Mums jāiet!"
Visi trīs noskrēja lejā pa vecajām sētas puses kalpu kāpnēm. Dvīņi sekoja Sendijai cieši pa pēdām, viņa atgrūda vaļā terases durvis uz dārzu un saskrējās krūtīs ar vīrieti saulesbrillēs, kurš bija atsūtīts sargāt sētas durvis.
Skrējiens radīja inerci, kuras dēļ Sendija sadursmes brīdī izrādījās izdevīgākā situācijā. Viņi abi ietriecās dārza mūrī. Vīrieša galva atsitās pret ķieģeļiem, bet piezemējoties Sendija uzkrita viņam virsū aizelsusies, bet vesela.
"Atpakaļ uz dzīvokli," viņa uzsauca dvīņiem.
Šoreiz dvīņi nevilcinājās. Viņi rāpās, ko kājas nesa, atpakaļ pa kalpu kāpnēm. Panikas izraisītā adrenalīna pieplūdumā Sendija sekoja bērniem. Viņi dzirdēja pirmajā stāvā Vaioletas un Antejas kliedzienus, ka nevēršot vaļā durvis un policija jau esot ceļā.
Sendija aizslēdza aiz sevis dzīvokļa ārdurvis, ieskrēja virtuvē un ar rokas vēzienu noslaucīja no sava darbgalda visu, kas uz i i bija krāsas un darbarīki aizlidoja pa grīdu. Uzrāpusies 11/ galda un pacēlusies pirkstgalos, Sendija stiepās pēc jumta loga slēdzenes.
Viņa nevarēja to aizsniegt.
"Met, Erna, atnesiet krēslu."
Viņi dzirdēja, ka lejā plīst stikls, krakšķ koks un Anteja un Vaioleta atkal kliedz.
"Mamm, man šķiet, ka tantei Vaioletai un tantei Antejai kāds dara pāri," Ema šņukstēja.
"Viņām nekas nekaitēs, mīlulīt," Sendija mierināja, pūlēdamās savaldīt drebošo balsi. "Vaja un Anteja ir stipras."
Dvīņi katrs no savas puses satvēra robustu virtuves krēslu un sniedza to augšup mātei. Sendija uzkāpa uz krēsla un atslēdza jumta logu, iztrūcinādama netālu ligzdojošo dūju ģimeni. Viņa uzvilkās augšā un skatījās pāri jumtam. Tas bija slīpāks, nekā viņa bija cerējusi, bet, ja visi uzmanīsies, viņiem izdosies pārrāpties uz kaimiņu mājas jumtu un no turienes uz Kitenu stallī iekārtoto dzīvokļu jumtu. No turienes lēciens no staļļa jumta blakus Vaioletas un Antejas mašīnai, kas novietota pagalmā staļļa priekšā, būs sarežģīts, taču iespējams.
Viņa nolaidās atpakaļ virtuvē. Dvīņi bija pazuduši.
Izmisusi Sendija norāpās no galda. "Met! Ema!"
"Te, lejā!"
Acumirkli Sendija juta milzīgu atvieglojumu, ka dvīņi droši ieritinājušies pagaldē, un pat nepamanīja uz grīdas izbērtās pildspalvas un zīmēšanas bloknotu, kurā abi zīmēja. Viņa izvilka Ernu no pagaldes un, turot meitu, uzrāpās uz galda.