Tas notupās uz galda malas.
'Sveicināti, mes chers."
Tā bija Tenāna balss.
"Bēdz, Erna!" Mets iebrēcās.
SEŠDESMIT DEVITA
Ema nolēca no savas dzegas. Bet, piezemējoties uz apsūnojušās akmens grīdas, kājas paslīdēja, viņa nokrita uz gurna un sāpēs ievaidējās. Dēmons apcirtās riņķī, snaikstlja galvu no vienas puses uz otru un berzēja zvīņainās plaukstas. Izeja bija aizšķērsota. Bet briesmoņa zvīņas izstaroja animācijai raksturīgo auru, tāpēc Ema redzēja labāk nekā pirms dažām minūtēm.
Izskatījās, ka Mets atmuguriski rāpjas pa savu tuneli. Ema paķēra datora ekrāna lausku un svieda to kā lidojošo šķīvīti. Dēmons pacēla ķetnu, saķēra lausku un saspieda pret savu zvīņaino ķermeni. Tas spēra soli tuvāk Emai, tad vēl vienu. Ema iespruka zem steķu galdiem un rāpoja uz alas pretējo malu.
Viņa nekustējās pietiekami ātri.
Briesmonis paspēra divus garus soļus un jau gaidīja viņu alas otrā galā. Ema atkāpās līdz sienas asajiem akmeņiem. Viņa pārlaida izmisīgu skatienu kambarim, meklēdama iespēju, kā tikt līdz brālim, kad sajuta pirkstos kņudēšanu. Šīs izjūtas sāpīgi pārņēma abas plaukstas. Drīz dega jau visa roka. Paskatījusies lejup, viņa pārsteigumā ieraudzīja, ka rokā drošā tvērienā iekļāvies mirdzošs vikingu zobens. Ema nevilcinādamās satvēra zobena spalu ar otru roku, atvēzēja ieroci pāri plecam un iecirta asmeni dēmona augšstilbā. Nezvērs iekaucās.
Mets acumirklī saplēsa zīmējumu. Ieroci nedrīkstēja atstāt dēmona rokās. Asmens pārlūza vidū pušu un sasprāga zeltainas gaismas dzirkstelēs, uz mirkli laupot briesmonim acu gaismu.
Izmantodama sprādzienu, Ema metās pāri telpai, augšā uz dīvāna, un pasniedzās tunelī, kur viņu gaidīja brālis. Mets satvēra māsu aiz delnu locītavām un mēģināja uzvilkt augšā. Dēmons nikni ierēcās un cirtās pāri alai.
"Uzzīmē kaut ko priekšā ieejai!" Ema kliedza, kājām kuļājoties gaisā.
Dēmons metās viņai virsū un saķēra aiz vienas pēdas, pirms meitene patvērās tunelī. Viņa kliedza.
"Ātrāk! Ātrāk! Tev jātiek pavisam iekšā!" Mets brēca.
Ema ar brīvo kāju nikni spārdīja briesmoņa galvu. Pagriezusies atpakaļ, viņa varēja ieskatīties tieši dēmona dzeltenzaļajās acīs. Tenāna acīs. Viņš bija iedzīvinājis dēmonu tāpat kā savulaik Mets Kaladriju.
Dēmons ar vienu kaulaino dūri saspieda ciešāk viņas kāju, kamēr ar otru atvairīja spērienus. Jo vairāk Ema cīnījās, jo lielāku uzjautrinājumu redzēja aukstajās, zaļajās acīs. Viņa jutās kā dzijas kamoliņš apņēmīga kaķa ķetnās.
Aiz muguras.
Pie Ernas pieripoja aerosola flakoniņš. Viņa to paķēra un iešļāca piparu gāzi dēmonam tieši acīs. Tas iegaudojās, un tvēriens atslāba.
Ātri lien iekšā! Es zīmēju šķērsli priekšā ieejai.
Ema nomauca no kājas zābaku un ielīda tunelī, par mata tiesu izvairīdamās no tērauda durvīm, kas nokrita pār ieeju kā giljotīna. Dēmons uzreiz sāka skrāpēt zemes zem durvīm, mēģinādams tikt iekšā.
"Ilgi tās viņu neaizkavēs," Mets teica, pagriezdamies ar seju uz priekšu. "Paskatīsimies, kurp ved tunelis."
Emas roka dega kā liesmās, uz pirkstu spilventiņiem vietās, kur viņa bija satvērusi iedzīvināto zobenu, veidojās tulznas. Mets atvainodamies paskatījās uz viņu.
"Piedod par ādu. Bet vajadzēja, lai zobens iedzīvinātos tev tieši rokā, citādi dēmons varētu tikt pie tā pirmais."
"Nekas. Tev izdevās."
Viņi četrrāpus līda arvien dziļāk salas dzīlēs. Tuneļa sienas pa ceļam mainījās, un Emai šķita, ka gaiss smird pēc trūdošām lapām.
Pēc dažām minūtēm dvīņi dzirdēja, ka briesmonis izsit klintī caurumu un izrauj tērauda plāksni kā izļodzījušos zobu. Metāls nošķindēja, kad animācija nokrita uz alas akmens grīdas. Dvīņi atskatījās un redzēja, ka dēmons ielec ejā un mirkli tur sēž, viņa masīvais stāvs aizpildīja telpu. Pēc tam tas ielīda tunelī viņiem pakaļ.
Uzzīmē iegruvumu!
Tad tunelis sagrūs arī pār mums!
Emas gurns pie katras kustības pulsēja. Metam atkal asiņoja pirkstu kauliņi. Ar katru sprauslājošo elpu briesmoņa melnā mēle izšāvās tālu laukā no zvīņainās mutes un dzēla Emas zeķē tērptajā pēdā.
Ema bija pārbijusies. Ja nu dēmona mēlē bija inde?
Vienā brīdī zem viņiem bija cieta zeme. Jau nākamajā brīdī nekā. Viņi krita tumsā…
SEPTIŅDESMITA
Saimonam bija izdevies apslāpēt Maras emocijas, kā ari mazināt savu paniku par dvīņu likteni tik daudz, ka tagad tā tikai truli pulsēja galvaskausa pamatnē. Abatijas noliktavā sameklējis Renarda atslēgu bākas gaismas kastei, viņš laivu šķūnī to atslēdza un izrāva vadus, lai varētu mainīt signālu. Atlika vienīgi cerēt, ka Zaks atcerēsies Morzes ābeci.
Ar katru garo un īso signālu, kuru viņš sūtīja, Saimons domās lūdza Zaku paskatīties uz torni. Desmit minūtes sūtījis ziņojumu slēpieties -, Saimons sāka meklēt motorlaivu, lai pats tiktu uz salu.
Taču laivas nebija.
Mara. Vajadzēs viņu piespiest kaut ko iedzīvināt, lai tiktu pāri līcim. Saimons karsti vēlējās, kaut viņa kā sarga saikne ar Maru būtu pietiekami stipra, lai vestu viņu pie prāta.
Viņš metās pāri zālienam uz Maras studiju. Jo tuvāk studijai, jo vairāk spēkā pieņēmās garīgās un fiziskās sāpes. Pie kāpnēm mokošas sāpes jau bija saliekušas viņu līkumā.
"Mara," viņš gārdza. "Vai tu tur esi?"
Studija izskatījās tukša, bet Saimons juta, ka viņa ir tuvumā. Ieklumburējis iekšā, viņš uzreiz ievēroja jucekli salauztās kastes un sadauzītos stiklus. Šī haosa vidū stāvēja molberts ar nelielu audeklu.
Saimons sagrīļojās. Kādu laiku pirms pazušanas Malkolms bija aizrāvies ar Dankanu Foksu un šo gleznu, neviens nespēja saprast viņa sajūsmu par to. Saimons sen nebija redzējis šo bildi. Taču tā nebija zaudējusi spēku.
Skaudras sāpes nospieda Saimonu ceļos. Tad viņš izdzirdēja Maras klusos šņukstus no kakta aiz krāsns. Saimons paskatījās augšup un sastinga.
"Kas tev to nodarīja?"
Mara bija atspiedusies pret gleznu "Ragana ar laumu bērnu", viena roka bija saplūdusi ar gleznu. Ļaunā veča ņirdza pretī Saimonam, kad viņš satvēra otru Maras roku.
"Tenāns," Mara šņukstēja. "Es domāju… es domāju, ka esam sabiedrotie. Es domāju, ka palīdzam viens otram. Es to darīju tikai Malkolma dēļ."
Saimons bija šausmās. "Tenāns tevi tā ieslēdza?"
"Viņš ir ļoti spēcīgs animare, bet nav pietiekami stiprs, lai viens pilnībā ieslēgtu cilvēku."
Saimons turēja otru Maras roku. Viņa pieskāriens acumirklī nomierināja sievieti. Un tas savukārt mazliet remdēja Saimona sāpes. "Bet ko Tenāns grib?"
"Viņš grib, lai Malkolms atgriežas. Mēs domājām, ka viņš ir ieslēgts tajā Foksa gleznas kopijā un ka tikai dvīņi spēj viņu atbrīvot."
Maras ķermenis atkal raustījās šņukstos. Saimons aizvēra acis, pūlēdamies sakopot spēkus, lai nomierinātu savu animare. Tas bija grūti. Maras izmisums kāpa no dvēseles dzīlēm, kurās bija daudz žults, rūgtuma un dusmu.
"Kāpēc tu to darīji, Mara? Kāpēc darīji pāri Metam un Ernai?"
Viņas acis iedzalkstījās. "Jo es mīlu Malkolmu. Mīlēju viņu, vēl pirms uzradās Sendija. Viņa dēļ esmu gatava uz visu. Viņš grib, lai izmantojam dvīņus…"
"Pat Malkolms nekad nedarītu pāri pats saviem bērniem!" Saimons iebilda.
Mara veltīja viņam saltu skatienu. "Bērni kopš dzimšanas Malkolmam bija tikai līdzeklis, lai sasniegtu mērķi. Viņš ticēja: kad dvīņi būs vecāki un stiprāki, tie pavērs durvis uz Dobo Zemi. Tāpēc Sendija viņu apturēja. Mēs zinājām, ka viņa tam kaut ko nodarījusi, taču tikai pirms dažām nedēļām sapratām, ko tieši."