Saimons vairs nedrīkstēja ilgāk tērēt laiku ar Maras sāpēm.
"Mara," viņš teica, sakopodams pēdējās sarga spēju paliekas. "Iedzīvini kaut ko, lai es tieku uz Era Minu. Kad atgriezīsimies, dvīņi atbrīvos tevi no gleznas." Viņš atrada uz grīdas pie krāsns papīra skrandu un ielika to kopā ar flomāsteru Marai klēpī. "Tūliņ pat zīmē!" viņš pavēlēja. "Varbūt jau ir par vēlu."
SEPTIŅDESMIT PIRMĀ
Kritiens nebija augsts, taču piezemēšanās smaga. Ema bija sekojusi Metam tik cieši, ka tad, kad viņi tuneļa otrā galā izripoja laukā, māsa uzkrita viņam virsū. Viņa ķermenis gan mazināja triecienu, taču brēciens liecināja, ka viņa salauzusi brālim roku. Viņš apvēlās uz sāniem, sagrābis elkoni, un sāpēs saviebās.
"Man sāpēja."
Ema novilka savu sporta kreklu, sasēja tā piedurknes Metam aiz muguras un izveidoja improvizētu cilpu, kurā iekārt Meta roku. Viņa uzmanīgi iekārtoja brāļa roku virs kapuces, tādējādi mazinot slodzi ievainotajai vietai.
"Kur mēs esam?" viņa drebošā balsī jautāja.
Mets baidījās, ka sāks raudāt, ja ierunāsies.
Tieši virs galvas tuneļa galā, pa kuru viņi bija izkrituši, blāzmoja dzeltenīga gaisma. Dēmons joprojām bija tunelī, mēle šaudījās tukšajā gaisā, atstādama tumsā gaismas sliedi.
Tenāns mēģina saprast, kur mēs palikām.
Mēs nedrīkstam nodot savu atrašanās vietu ar gaismu.
Cik klusu vien spēdami, dvīņi kāpās atpakaļ, līdz atspiedās pret alas auksto sienu.
Noslēgsim šo tuneļa galu un iesprostosim viņu sienā.
Tāpat kā bēgot no Londonas. Padod man papīru un pildspalvu.
Man to nav. Droši vien pazuda kritienā.
Erna ar rokām pa apli taustīja zemi, stiepdamās prom no sienas tik tālu, cik vien uzdrīkstējās, mēģinādama atrast bloknotu un pildspalvu. Virs galvas tuneļa galā izlīda dēmons, tas grozīja galvu, kā novērtēdams labāko brīdi, lai mestos virsū laupījumam.
Ogle, ar kuru zīmēji segu. Vai tā tev vēl ir? Varam zīmēt uz sienas.
Uzplaiksnīja zeltaina gaisma dēmons lēca. Tas piezemējās četrrāpus alas vidū. Kad viņš izslējās pilnā augumā, zvīņainās ādas mirdzums izgaismoja visu kambari.
Dvīņi noelsās. Sienu dēmonam aiz muguras no augšas līdz lejai klāja šokējošs alu zīmējums divgalvains elles suns, tāds pats kā lietus noteku rotājumi Abatijā.
Viņi bija atraduši Solona alu.
Viņi bija izmantojuši Renarda stāstus par mūka jauno mācekli, kurš bija izglābis klosteri no vikingu uzbrukuma, kā pamatu savai izrādei tūristiem Ohinmērnā. Un nu viņi bija šeit.
Dēmons sāka kārpīties un skrāpēt alas grīdu kā vērsis pirms uzbrukuma.
Tad tas klupa viņiem virsū.
Erna sažņaudza brāļa roku un cieši aizmiedza acis. Mets sargājot aizstājās priekšā māsai. Taču dēmons gaisā eksplodēja, tas sašķīda neskaitāmos spožos vara krāsas lādiņos, kas rikošetā atlēca no alas sienām un nobira pār dvīņiem biezā sarkanu putekļu kārtā.
Ema drebot ar delnas virspusi noslaucīja animācijas paliekas no sejas. "Kas notika?"
"Kāds laikam iznīcināja Tenāna zīmējumu," Mets teica. Viņš juta nelabumu, roka šausmīgi sāpēja.
Ema apstaigāja alu, izmantodama iespēju uzsprāgušā dēmona kvēlojošo atlieku gaismā izpētīt, vai sienās nav kāda eja vai sprauga, pa kuru varētu tikt laukā. Viņa apstājās pie bareljefa, pirksti taustīja divu milzu suņa galvu dziļi iegrebtās līnijas.
Tiklīdz viņa savienojās ar bareljefu, galvas rūkdamas izšāvās laukā no sienas un nikni šņakstināja zobus. Rokai cauri izskrēja elektrisks lādiņš, un viņa atmuguriski nokrita uz grīdas.
Ema satriekta cēlās kājās. Suns atkal bija pamiris.
"Met, vai tu redzēji?"
Viņa pagriezās pret brāli un iekliedzās. Viņš bija paģībis. Trieciens bija izšāvies cauri ne tikai viņas, bet arī Meta ķermenim. Un, jau tāpat būdams vārgs, viņš bija izslēdzies.
Ema nometās ceļos viņam blakus, izņēma no kabatas atlikušo ogles gabaliņu un sāka ātri kaut ko skicēt uz alas sienas. No klints izlēca kāpnes, kas veda uz ejas galu un atpakaļ tunelī. Ja viņiem izdotos atgriezties pa to pašu ceļu, pa kuru bija nākuši, varētu izkļūt no kalna caur savu slepeno alu.
Tagad tikai vajadzēja izdomāt, kā dabūt augšā pa trepēm arī brāli.
SEPTIŅDESMIT OTRA
Zaks jau labu laiku nespēja telepātiski sasniegt Ernu. Taču drīz pēc tam, kad dvīņi pazuda tumsā, viņš juta spēcīgu skaņas vibrāciju uzšaujamies augšup pa akmens sienu. Tad, it kā viņus saistītu tieva saitīte, viņš juta, ka Ema dodas dziļāk iekšā kalnā.
Zaks piespieda Vonu tuvāk, lai abiem būtu siltāk, un savilka apkārt segu. Viņš drebēja no aukstuma un varbūt arī no šoka. Potīte gandrīz vairs nesāpēja, taču bija pietūkuši trīsreiz resnāka.
Vons pēdējās desmit minūtes nepatīkami sēca, taču beidzot pamazām atguva samaņu. Pieslējies sēdus, viņš viebās pie katra elpas vilciena. "Laikam kritienā būšu salauzis ribu."
"Vai tevi ievainoja tas pats radījums, kas uzbruka man?"
Vons lasīja Zaka žestus, tad rūpīgi nopētīja savas kodienu brūces. "Nē. Taču izskatās, ka tas apgrauzis mani, gaidīdams tevi."
Cik labi vien spēdams, Zaks paskaidroja, kas bija noticis un ka viņš pašlaik jūt, ka dvīņi lien dziļāk iekšā kalnā.
"Ja gribam viņiem palīdzēt," Vons beidzot teica, "mums jāaptur Tenāns. Malkolmu viņam izdosies atbrīvot tikai tad, ja turēs dvīņus gūstā, kamēr atradīs Sendiju un īsto gleznu. Kad viņš ienāks alā, mums viņš jāaptur."
"Bet kā?" Zaks izmisumā gribēja kliegt. "Es neesmu animare."
Vons sāpēs saviebās, sniegdamies zem jakas, lai izvilktu skiču bloknotu. "Varbūt tu neesi, bet es esmu. Tagad, mans jaunais draugs, pieliksim tam punktu."
Tenāns bija iedzīvinājis laivu un pārcēlies pāri uz Era Minu. Ar otu un tinti no Sendijas studijas viņš pēc tam iedzīvināja Foksa dēmonu tieši bērnu alā, izmantojot datoru kā portālu. Mara bija izrādījusies noderīga, regulāri piegādājot ziņas par dvīņiem. Pēc tam atlika tikai dzīties tiem pakaļ no vienas alas uz otru. Lai gan Tenāns bija piešķīris dēmonam savu redzi, sev viņš bija atstājis pietiekami daudz, lai miglaini apjaustu apkārtni.
Jāatzīst, ka šī kaķa un peles spēlīte viņam sagādāja prieku.
Beidzot, iesprostojis dvīņus otrajā alā, viņš dzirdēja, ka pie Abatijas piestātnes ierūcas motors. Izklausījās, ka bērniem kāds steidzas palīgā par vēlu.
Brīdī, kad bezpalīdzīgie dvīņi bija iesprostoti alā un dēmons jau kārpīja zemi pirms uzbrukuma, Tenāns bija apgājis apkārt Mūka līcim. Viņš grasījās ierāpties bērnu slēptuvē un gaidīt, lai dēmons atnes viņam dvīņus tur.
Tenāns juta, ka gaisā kaut kas sakustas. Viņš pacēla skatienu no zīmējuma. Priekšā uz akmeņiem stāvēja Zaks, atvilcis elkoni, sagatavojis loku šāvienam. Tenāns nepaspēja reaģēt. Zaka bulta pārplēsa audeklu, iznīcinādama dēmonu Solona alā, un ieurbās miesā virs Tenāna melnās sirds.
Ema centās aizvilkt apdullušo Metu līdz Solona alā iedzīvināto kāpņu pakājei, bet brālim tik ļoti sāpēja roka, ka viņai vajadzēja apstāties. Viņa vairs nespēja savā prātā izturēt Meta mokas.
"Atstāj mani tepat un sameklē palīgus," Mets murmināja. "Viena tu varēsi izlīst pa tuneli daudz ātrāk."