Vismaz šoreiz Ema nestrīdējās pretī. Viņa tikko bija iekārtojusi Metu ērtāk, kad izdzirdēja otrā alas sienas pusē skrāpēšanos.
Piespiedusi ausi cietajai zemei, Ema aizvēra acis un ieklausījās. Kāds vai kaut kas bija otrā pusē virs viņas galvas.
Viņa sāka klaigāt, aurot un spiegt pilnā rīklē: "Mēs esam šeit! Mēs esam šeit!"
Pamazām lāzera stars izgrieza šauru plaisiņu alas griestos. Tad sprauga kļuva platāka, un drīz degļa stars apspīdēja visu alu.
Pa klintī izdedzināto caurumu iekšā ieliecās Vons, viņš elpoja vēl smagāk nekā iepriekš. "Jūs abi esat veseli?"
Ema viņam uzsmaidīja. "Izskatās, ka Metam ir lauzta roka, bet citādi viss kārtībā. Mēs ļoti priecājamies, tevi redzot. Kā tu mūs atradi?"
"Tas jau ir cits stāsts," Vons aizelsies atbildēja. "Tagad vilksim jūs abus laukā, un paši redzēsiet."
SEPTIŅDESMIT TREŠA
Saimons uz Maras zīmētā ūdens motocikla izbrāzās noblietētajās krasta smiltis Era Minas torņa pakājē. Iebāzis zīmējumu kabatā, viņš pa akmeņaino pludmali klunkurēja uz alām, bet pēc brīža apstājās, lai novērtētu situāciju. Priekšā bija redzama Abatijas motorlaiva. Klints aizsegā viņš lēnām līda tuvāk un gar radzi ieskatījās Mūka līcī.
Bākas gaismas stars apspīdēja alas ieeju, un viņa sirds gavilēja. Ietinies segā kā apmetnī, Zaks smējās un ar plaukstas uzsitienu sveica vīrieti, kuru Saimons pazina kā Vonu. Zakam pār plecu bija pārmests strēlnieka loks. Lai gan šis skats jau pats par sevi bija brīnišķīgs, Saimons skaļi iesmējās, pamanīdams pārējo.
Dvīņi lidinājās virs medūzu pilnajām paisuma peļķēm krāšņa Peritona mugurā.
Tikai piegājis tuvāk, Saimons atskārta, cik smagas ir viņu traumas. Cieši apskāvis Zaku, viņš izņēma mobilo telefonu, piezvanīja policijas priekšniecei un lūdza viņu atbraukt uz Era Minu.
Dvīņi, Zaks un Vons bija saspiedušies ap viņu. Saimons nolika telefonu un pacēla gaisā rokas. "Un kur tad ir šis Tenāns?"
Zaks paskatījās smiltīs. "Viņš ir pazudis."
Vons nevarēja pieļaut, ka Zaka varonība paliktu nepamanīta. Viņš iedeva Zakam papīra lapu, uz kuras bija iedzīvinājis loku un bultu. "Zaks ir prasmīgs strēlnieks. Es ar saviem ievainojumiem ar loku netiktu galā. Tas bija jādara viņam. Un viņš to paveica spīdoši!"
"Es to jau zināju," Ema teica, un Zaks nosarka.
Saimons plati uzsmaidīja dēlam.
"Kamēr es nokāpu no kalna ar dvīņiem, Tenāns jau bija pazudis," Vons atvainojās. "Acīmredzot ievainojums nebija nāvīgs."
Pēc tam Saimons nopētīja neparasto Peritonu. Zvērs piespieda spārnus cieši pie sāniem un salieca priekškājas, lai Metam būtu vieglāk noslīdēt zemē. Apspiežot sāpes, zēni viens otram uzsmaidīja.
"Laikam tāpēc, ka iedzīvinājām Peritonu ar tik neparastu metodi, tas joprojām ir dzīvs. Tas sajuta, kur mēs esam," Ema paskaidroja, norāpdamās zemē tūliņ aiz Meta. "Paldies," viņa nočukstēja zvēram, piespiedusi vaigu pie Peritona milzīgajām krūtīm. Pēc tam viņa steidzās apskaut Zaku.
Lai gan Vona elpa kļuva arvien smagāka, viņš izstāstīja pārējo. "Uzveicis Tenānu, Zaks piekalnē pamanīja Peritonu, tas kašņāja ar ragiem zemi. Viņš zināja, ka tajā vietā ir ieeja kalna dzīlēs. Man izdevās uzrāpties augšā un atrast ieeju, bet neko vairāk es nespēju."
Ema pabeidza stāstu. "Peritons laikam zināja, ka klintī ir platāka sprauga. Tas metās iekšā, un man izdevās uzstīvēt Metu viņam mugurā." Viņa uzsmaidīja Zakam. "Un te nu mēs esam!"
Saimons glāstīja Peritona lielo, balto galvu un pārlaida pirkstus pār iespaidīgajiem, lāsumainajiem ziloņkaula krāsas ragiem. Izslējies pilnā augumā, zvērs bija divu briežu augstumā, un biezā āda mēnesnīcā mirdzēja kā sudrabs. Saimons godbijīgi paklanījās.
"Nudien, paldies," viņš teica.
Peritons par atbildi sapurināja ragus un nosprauslājās. Saimons manīja, ka vairs nejūt Maras sāpes.
Peritons uzsita ar nagiem pa akmeņiem, un Ema un Saimons atkāpās. Tajā pašā brīdī zvērs nolēca no klintsbluķa un aizauļoja pa smiltīm, reizē ieplezdams spārnus. Pēc dažiem soļiem tas jau bija pacēlies zvaigžņotajās nakts debesīs. Kādu brīdi tas planēja turpat gaisā, tad baltas gaismas uzliesmojumā prom bija.
Policijas priekšniece Klarisa Bonda Karalisko gaisa spēku helikopterā nolaidās jau pēc dažām minūtēm, un drīz viņai sekoja arī krasta apsardzes glābšanas kuteris. Pēc brīža Mets, Zaks un Vons jau helikopterā lidoja uz slimnīcu, kamēr Saimons un Ema nogādāja laivu šķūnī Abatijas motorlaivu. Policijas priekšniece sekoja viņiem uz Abatiju glābšanas kuterī.
"Vai mēs laivā nevaram uzreiz doties uz slimnīcu?" Ema lūdzās, kad Saimons piegrieza peldlīdzekli pie mola. "Es negribu iet mājās."
Saimons piesēja laivu. "Policijas priekšniece mūs pēc dažām minūtēm aizvedīs uz slimnīcu," viņš teica, "bet vispirms esam vajadzīgi Marai."
Ema nepavisam nealka atkal sastapties ar Maru, tāpēc negribīgi sekoja Saimonam pāri zālienam.
Studijā valdīja tāds pats juceklis kā brīdī, kad Mets un Ema tovakar bija aizbēguši. Ema palika pie durvīm. Viņa nebija pārliecināta, ka vispār grib Marai palīdzēt.
"Ema, tev tas jādara." Šķita, ka Saimons lasa viņas domas. Viņš satvēra meitenes roku. "Tavs vectēvs to vēlētos."
Aiz krāsns "Ragana ar laumu bērnu" bija atgriezusies iepriekšējā izskatā, briesmīgā veča turēja klēpī dēmonu. Maru nekur nemanīja.
Ema nodrebinājās. "Tā glezna ir ļaunuma iemiesojums," viņa teica.
"Jā," Saimons piekrita. "Jā, tā ir."
Izķeksējis no kabatas savu Šveices armijas nazi, viņš atvāza asmeni. Ar četriem straujiem vēzieniem viņš izgrieza audeklu no rāmja. Ema nospieda pogu, lai atvērtu krāsns durvis, un Saimons atdeva gleznu liesmām.
SEPTIŅDESMIT ceturta
Kad visi agrā rītā pārbrauca no slimnīcas, Džīnija viņus jau gaidīja. Viņa bija atgriezusies mājās tikai pēc desmitiem, kad bija iztīrīti ar medūzām pieķepušie prāmja dzinēji. Viņa bija atradusi Abatiju pilnīgi tukšu, virtuves durvis līdz galam vaļā, un izskatījās, ka Maras studijā plosījies orkāns. Viņa nezināja, kas noticis, un bija pagalam uztraukusies. Pēc dažām izbaiļu pilnām stundām viņai bija izdevies sazvanīt slimnīcā Saimonu. Viņš atvainojās, ka nebija paziņojis agrāk, un, cik labi vien spēja, atstāstīja neticamos nakts notikumus.
"Viņa nepriecājas, ka turējām viņu neziņā," Saimons teica, kad viņi piestāja pie Abatijas kuterī, kuru policijas priekšniece bija atstājusi viņu rīcībā. "Tāpēc saturieties!"
Balstīdamies uz kruķiem, Zaks pirmais iekliboja virtuvē. Viņam sekoja Mets ar ieģipsētu roku. Ema, kurai bija nobrāzts gurns, taču nekas nebija lauzts, palīdzēja Saimonam ievest iekšā Vonu, kura krūšu kurvis ar lauztajām ribām bija cieši nosaitēts, bet kritienā gūtās brūces iztīrītas un sašūtas.
Džīnija stāvēja virtuvē, aizsegdama skatu uz virtuves galdu, rokas sānos iespiedusi.
"Jūs vis' dabūs' trūkties," viņa sacīja un ieurbās ar skatienu Vonā. "Un tu! Gadiem ne miņas. Kāpēc ātrāk nebrauc' palīgā? Visu nedēļ' ēdīs' putru." Tad viņa pakāpās malā. "Bet vispirms dzimšanas dienas torti!"
Galda vidū spoži mirdzēja trīsstāvu kokosriekstu torte ar divdesmit sešām svecītēm trīspadsmit Emai, trīspadsmit Metam. Ievilkusi dvīņus tik ciešā apskāvienā, kādu viņi vēl nekad mūžā nebija izjutuši, Džīnija abus stipri jo stipri sabučoja. "Domājāt, ka ļaušu pārītim plānprātīgu animare atņemt jums torti? Sveicu dzimumdienā, bērni."