Ema un Mets uzsmaidīja viens otram, bet Džīnija sagrāba Zaku tikpat smacējošā apskāvienā un klanīdamās bučoja viņa galvvirsu kā cāļu māte. Vons saprata, ka viņš būs nākamais. Viņš iedomājās, ka vajadzētu atgādināt Džīnijai par lauztajām ribām, bet tad atslābinājās un ļāvās mirklim, jo tobrīd prātā bija tikai viens viņš priecājās, ka ir atgriezies.
Aprijuši gandrīz visu torti, visi sasēdās ap virtuves pavardu, un Džīnija pasniedza kūpošas karstas šokolādes krūzes.
"Vai, gandrīz aizmirsu," viņa teica, iegāja pieliekamajā un atgriezās ar plastmasas maisu. "Kāds policijas priekšnieces darbinieks to atnesa, kad tikko biju pārradusies mājās. Esot atraduši alā."
Saimons iebāza maisā roku un izņēma Sendijas sakvojāžu. Viņš paskatījās vispirms uz Ernu, tad uz Metu. "Kuram lai uzticu to godu?"
"Mēs to izdarīsim kopā," Ema teica.
Mammai vajadzēja būt klāt. Neviena dzimšanas diena nav pagājusi bez viņas.
Es zinu. Varbūt somas saturs palīdzēs viņu atrast.
Paņēmusi no Saimona sakvojāžu, Erna iespraucās starp Zaku un Metu otrā dīvānā.
"Sargi roku," Mets iesmilkstējās.
"Neuzvedies kā bēbis," Erna nolika sakvojāžu uz kafijas galdiņa. Viņa paraustīja slēdzi, bet tas nenāca vaļā. "Aizslēgts!"
Vons noāķēja no sava atslēgu riņķa mazu zelta atslēdziņu. "Dienā, kad pamētāt Londonu, jūsu mamma lūdza mani izņemt šo somu no bankas individuālā seifa un atnest uz Koventgārdenu. Rezerves atslēga allaž bijusi pie manis."
"Vai tu zini, kas ir iekšā?" Mets jautāja.
"Nē," Vons atbildēja. "Es nezinu. Zinu tikai to, ka jūsu mamma uzskatīja somas saturu par apdrošināšanas polisi viņa gan lietoja vārdu "svira" pret visu, kas varētu notikt ar viņu vai ar jums. Es vienmēr domāju, ka tie ir pierādījumi pret mākslas viltotāju tiklu, kurā viņu bija iesaistījis sers Čārlzs Rens. Tad es vēl nezināju, ka Arturs Samerss viņu arī šantažēja. Un tikai nesen es atklāju, ka baumas par Dobās Zemes biedrības atjaunošanu ir patiesas. Nezinu, cik daudz par to zina Rens."
Mets un Zaks skatījās Emai pār plecu, kā viņa atver sakvojāžu. Viņa izņēma sarūsējušu misiņa atslēgu ar Abatijas ģerboni. Ema pasniedza atslēgu Saimonam, kurš uz to paskatījās, paraustīja plecus un nolika uz galda. Pēc tam viņa izcēla metāla futrāli, kas bija divreiz biezāks par klēpjdatoru.
Uz vāka bija iegrebti vārdi:
Lai jūs nekad neaizmirstu, ka iztēle ir īsta un mūžīga. Šī ir Dobā Zeme.
Saimons paņēma plāno metāla futrāli. "Šādos muzeji parasti pārvadā vērtīgas grāmatas vai lappuses no iluminētiem manuskriptiem."
Viņš nolika futrāli uz kafijas galdiņa, uzmanīgi uzlauza zīmogu un pacēla vāku. Visi paliecās uz priekšu, lai ieskatītos iekšā.
"Tikai lappuse no vecas grāmatas," Mets vīlies teica.
Zem plānas akrila stikla loksnes bija plāna pergamenta lapa no sena iluminēta manuskripta. Tā sākās ar vārdiem:
Sī grāmata ir par nezvēru dabu. Skati šīs lappuses, riskējot ar savu dzīvību, jo tās var atvērt Dobo Zemi.
Mirdzošs lapu zelts greznoja abus pirmos burtus. No pārrakstītāja spalvas nopilējusi tinte izskatījās kā asaru tērcīte, kas stiepās pāri lapai.
Emas sejā parādījās nenosakāma izteiksme viņa reizē smaidīja un rauca pieri. "Dīvaini," viņa teica. "Es prātā redzu šos vārdus tāpat kā redzu animāciju. It kā tie mirdzētu."
Zaks gaisā veidoja zīmes: "No kā ir šī lapa?"
Saimons aizgāja uz bibliotēku un atgriezās ar ļoti vecu grāmatu ādas vākos. Pašķirstījis to, viņš atrada meklēto vietu un nolika grāmatu viņiem priekšā. Tajā bija attēlota tā pati lappuse no Sendijas sakvojāža.
"Nezvēru grāmata," Mets izlasīja parakstu. "Viens no pēdējiem bestiārijiem, ko sakopojis sens mūku ordenis Era Minas klosterī. Tiek uzskatīts, ka deviņpadsmitajā gadsimtā tas iznīcināts."
"Kas ir bestiārijs?" Zaks jautāja.
"Kaut kas līdzīgs izdomātu dzīvnieku katalogam," Vons paskaidroja.
"Un ko tālāk?" Ema jautāja, kamēr Saimons noglabāja lappusi atpakaļ futrālī.
"Es nezinu," Saimons atzinās.
Mets kļuva nikns. "Tātad pēc visa, ko esam pārcietuši un atklājuši, ka mūsu mamma it kā ieslēgusi tēti gleznā, lai viņš nenodarītu mums pāri, mēs nezinām, kāpēc šis papīrs ir tik svarīgs, un neesam ne par matu tuvāk mammas atrašanai?"
Runājot Vons mazliet sēca. Viņš paņēma sarūsējušo misiņa atslēgu un domīgi pašūpoja to rokā. "Acīmredzot jūsu māte domāja, ka šī lappuse un šī atslēga ir pietiekami vērtīgas, lai tās no jums slēptu, lai slēptu no mums visiem. Es pazīstu Sendiju un tāpēc zinu lai ko viņa darījusi sera Čārlza Rena un Artura Samersa labā, lai paturētu noslēpumā Malkolma ieslēgšanu gleznā, viņa darītu visu, lai pasargātu savus bērnus."
Džīnija savāca krūzes un iebukņīja Saimonam, lai viņš paskatās uz bērniem. Zaks bija gandrīz aizmidzis, atbalstījis galvu pret dīvāna paroceni. Dvīņi bija bāli, acis slīpas, viņi pūlējās neaizmigt.
"Es domāju," Vons teica, uzmanīgi pieceldamies no dīvāna, "kad visi būsim atpūtušies un atkopušies, mums būs jāapvieno savas spējas, lai noskaidrotu visu par šo manuskripta lappusi un atslēgu."
"Esmu pārliecināts, ka tām ir kaut kāds sakars ar Dobo Zemi un vistiešākais sakars ar jūsu mammas pazušanu."
SEPTIŅDESMIT piektĀ
Mets un Zaks ar Vonu virtuvē brokastoja, kad Ema nokāpa lejā. Aiz viņas gaisā peldēja pašas kopija baltā bruņukreklā ar iespaidīgu zobenu rokā.
"Debestiņ," Vons novaidējās, gandrīz izspļaudams malku kafijas. "Kas tas ir?"
Ne Zaks, ne Mets nepacēla skatienu. Viņi turpināja stūķēt mutē brokastis. "Gan pieradīsi, dzīvodams šajā mājā kopā ar meiteni," Mets starp kumosiem teica. "Viņām ir ļoti dīvaini sapņi."
Džīnija uzsita knipi Emai pie auss, un sapņu Ema izšķīda baltā putekļu mākonī. Ema nožāvājās un apsēdās pie galda blakus Vonam. Džīnija nolika viņai priekšā bļodu. Ema uz to skatījās.
"Es domāju, ka tu joko. Es negribu putru, Džīnij. Man taču joprojām ir dzimšanas diena!"
"Es nejokoju, kad prasīju man vienmēr paziņot, kur esat," Džīnija nikni sacīja.
"Mēs jau to zinām," Mets teica.
"Ēd ātri," Vons ieteica, iesmeldams karoti baltās tumes no Emas bļodas. "Saimons jums šorīt kaut ko iecerējis."
Pēc divām stundām dvīņi kopā ar Saimonu jau stāvēja pie Renarda palātas.
"Nekādu izmaiņu nav," Renarda ārste teica, atvērdama durvis. "Taču šādas smadzeņu traumas gadījumā tas var būt labi."
F'ma nolika uz naktsskapīša skiču bloknotu un flomāsterus. Pārliekusies pāri gultai, viņa noskūpstīja vectēva vaigu. Mets pievilka krēslu otrā gultas pusē.
"Atcerieties, tikai vieglas sarunas," ārste teica, kad Saimons pieklājīgi izvadīja viņu laukā pa durvīm. "Vectēva smadzenēm vajadzīgs miers un klusums, lai tās atveseļotos."
Tiklīdz ārste bija prom, Saimons aizvēra durvis un aizvilka visas žalūzijas. Ema tikmēr atvēra bloknotā tīru lapu, bet Mets atstutēja uz gultas van Goga gleznu "Magoņu lauks", kuru Ema bija atvedusi iepriekšējā ciemošanās reizē.
"Esat gatavi?" Saimons jautāja.
Ema un Mets reizē pamāja ar galvu. Abi satvēra vectēvu katrs pie savas rokas un sāka zīmēt. Mets meistarīgi ieskicēja balto grantēto celiņu, kas stiepās gleznas centrā, būdiņu ar salmu jumtu un slaido palmu un pēc tam ieēnoja zilo jūru pie apvāršņa. Ema ar sarkanu, violetu un melnu flomāsteru radīja leknās magones, kas aizpildīja pārējo audeklu. Kopā dvīņi iztēlojās van Goga svelmaino vasaras dienu Senremī Francijā.