Ema pāri gultai paskatījās uz Metu. Mets pagriezās, lai kaut ko pateiktu Saimonam, bet nākamajā mirklī Ema jau stāvēja viņam blakus uz grantētā celiņa, un cauri biezajām, leknajām magonēm viņiem pretī nāca vectēvs.
Renards viņus abus apskāva. Man allaž patikusi šī glezna. Paldies, ka atvedi man to, Ema.
Vectēv, iespējams, mums nav daudz laika. Mums tev kas jāpajautā par tēti.
Paiesimies uz jūras pusi, labi?
Roku rokā viņi devās pretī apvārsnim, magones čaukstēja vasaras vējiņā.
Mums jāzina, kas ar viņu notika.
Renards nopūtās. Biju paredzējis jums to izstāstīt todien, kad aizvedu uz pagrabu. Jūsu māte gan iebilda, un pēc tā, kas pagrabā notika ar tevi, Ema, baidos, ka viņai varēja būt taisnība.
Saule sildīja Emas ādu, tomēr viņai bija salti.
Vairāk par visu, mani dārgie, es nožēloju, ka nepamanīju, kas notiek ar manu dēlu. Viņu iekārdināja sapnis par milzīgu bagātību un varu.
Emai bija nelabi no magoņu tvanīgā aromāta un intensīvā karstuma.
Vai viņš ticēja Dobajai Zemei?
Jā. Un jūsu māte arī.
Takas malā pie būdiņas ar salmu jumtu koka paēnā stāvēja zaļš sols. Visi trīs apsēdās.
Tāpēc es piekritu viņai palīdzēt. Mēs ieslēdzām jūsu tēvu Foksa gleznas kopijā, lai viņš nemūžam nevarētu izmantot jūsu spējas pašlabuma gūšanai.
Dvīņi bija mēmi. Ema piespiedās ciešāk vectēvam.
Kā jūs zināt, tikai animare un sargs kopā spēj pilnībā ieslēgt cilvēku gleznā. Mēs abi sapratām, ka jūsu tēvs kļūst bīstams un pārgalvīgs. Viņš zināja, ka jūsu spējas kādudien kļūs par atslēgu uz Dobo Zemi.
Saruna nogurdināja arī Renardu. Mets izskatījās slims.
Mēs abi kopā ieslēdzām Malkolmu. Pēc tam viņa ar jums aizbēga uz Londonu un visiem teica, ka tur viņš jūs pametis.
Kāpēc mēs nevarējām palikt pie tevis Abatijā?
Jūsu mātei šķita nepanesama doma, ka jūs dzīvosiet sava tēva tuvumā, pat ja viņš ir sasaistīts. Jūsu tēvs ir ieslēgts gleznā Abatijas pagrabā. Tajā pašā, kas, ieejot pagrabā, sagādāja tev tādas ciešanas, Ema.
Neparastā atzīšanās tik ļoti satrauca dvīņus, ka viņi zaudēja varu pār savu animāciju. Ainava sāka tecēt, it kā uz audekla kāds būtu uzlējis ūdeni. Magoņu sarkanā krāsa iesūcās taciņas baltajā grantī, zila tērcīte no apvāršņa plūda garām solam. Emas galvā skaļi pīkstēja vectēva sirds monitors. Cauri izplūstošajām krāsām viņa uzlūkoja Metu.
Tenāns laikam domāja, ka mamma vadāja gleznu visur līdzi, lai tā nenokļūtu nepareizajās rokās.
Mets pasniedzās un pagrāba sauju izšķīstošo takas akmentiņu, un nervozi svārstīja plaukstā, cenzdamies aptvert dzirdēto.
Sers Čārlzs Rens un Arturs Samerss zināja, ka māte ieslēgusi jūsu tēvu, pārkāpjot noteikumus. Lai kādu cilvēku ieslēgtu gleznā, Padomei jābūt informētai un tam jāpiekrīt. Ja cilvēks nav animare, viņa ieslēgšana ir smags Padomes noteikumu pārkāpums un vēl smagāks, ja minētais cilvēks ir sargs.
Vai tad sers Čārlzs nav Padomes priekšsēdētājs?
Ir, Ema. Bet ar jūsu mātes talantu var nopelnīt lielu naudu, un Sendiju šantažēja. Baidos, ka viņa darījusi ļoti daudz, lai garantētu jūsu abu drošību un savu brīvību, bet par to jums var pastāstīt tikai viņa pati.
Pīkstēšana kļuva arvien skaļāka, monitori burtiski brēca dvīņu galvā. Būdiņas malas sāka izplūst, brūnie un dzeltenie salmi iesūcās baltajās sienās.
Renards noliecās pie lauka un noplūca klēpi bālēt sākušo ziedu, viņš iesprauda vienu Meta krekla kabatā, bet pārējo pušķi atdeva Emai. Pēc tam viņš apskāva abus bērnus.
Apsveicu dzimšanas dienā. Esiet abi drosmīgi. Es pie jums drīz atgriezīšos.
Ema vairs nesēdēja uz sola. Mets vairs nesaoda magones. Viņš saoda vienīgi dezinfekcijas līdzekli. Glezna izgaisa brīdī, kad Renarda palātā iebrāzās ārste un viņai uz pēdām sekoja medmāsa, lai apklusinātu spalgos monitoru trauksmes signālus.
"Kas te notiek?" ārste nikni prasīja, vērdamās ekrānos. "Visi monitori reģistrē ievērojami paaugstinātu smadzeņu aktivitāti."
Viņa pagriezās, lai norātu Saimonu un dvīņus, taču redzēja tikai bez valodas palikušo medmāsu, bet Renarda slimnīcas gultu klāja koši sarkanas magones.
Aiz slimnīcas galvenajiem vārtiem Saimons pagriezās uz Lārgsas estakādes pusi, bērni gāja līdzās, bet gleznu viņš bija iebāzis azotē.
"Vai tu negribi zināt, ko mēs noskaidrojām?" Mets jautāja, iedams mazliet pa priekšu.
"Domāju, vectēvs jums izstāstīja, ka palīdzējis ieslēgt jūsu tēvu gleznā," Saimons atbildēja, vezdams dvīņus pāri Galvenajai ielai uz ļaužu pilno estakādi.
Ema rikšoja, lai tiktu līdzi Meta un Saimona garajiem soļiem. "Bet kā tu to zini?"
"Kad jūs visi vakar devāties pie miera," Saimons paskaidroja, "mēs ar Vonu apspriedām vakardienas notikumus. Mēs sapratām, ka, lai gan jūsu mamma ir spēcīga animare, viņa viena nespētu ieslēgt cilvēku. Ja Tenānam ir taisnība un jūsu mamma izdarījusi to, ko viņš apgalvoja, viņai tātad noteikti palīdzējis sargs. Un tas varēja būt tikai jūsu vectēvs."
"Kā tu domā, vai Marai nekas nekaiš, lai kur viņa būtu?"
"Jūtu, ka viss ir kārtībā," Saimons teica, saspiezdams Ernas plaukstu. "Man šķiet, ka Tenānam uzreiz pēc Peritona parādīšanās izdevās atgriezties Abatijā. Visticamāk, viņš atbrīvoja Maru no gleznas, pirms ieradāmies mēs, un man šķiet, ka viņi abi kopā aizbēga no Ohinmērnas." Saimons nopūtās un piebilda: "Es ceru, ka Mara tiks no viņa vaļā un kādudien atgriezīsies pie mums."
Estakāde bija ļaužu pilna, viņi pirka saldējumu, cīsiņus mīklā un sviestmaizes un ņēma līdzi uz pludmali. No piestātnes atstūmās zvejnieki, laivās viņiem blakus stāvēja maisi un spaiņi ar ledu, virs galvas cerīgi riņķoja kaijas. Saimons norādīja dvīņiem uz piknika galdiem estakādes galā, kur Zaks ar Vonu jau izsaiņoja Džīnijas slaveno piknika grozu.
"Kā tu domā, vai vectēvs drīz atlabs?" Ema jautāja, iespiezdama savu roku Saimona plaukstā.
"Jā," viņš atbildēja. "Es domāju, ka tas, ko jūs ar Metu šorīt izdarījāt, bija vajadzīgais uzmundrinājums viņa organismam."
"Kā tu zināji, ka mums izdosies paņemt vectēvu līdzi gleznā?" Mets jautāja, ar vienu aci skatīdamies uz Saimonu, bet ar otru uz gardumiem, kurus Zaks ar Vonu cēla laukā no piknika groza.
"To ieteica Vons," Saimons sacīja. "Viņš domāja ja reiz jūs abi iztēlojāties sevi gleznā bez jebkādām priekšzināšanām, pilnīgi iespējams, ka tagad jūs spēsiet paņemt līdzi vēl kādu."
Beidzot Mets vairs nespēja turēties pretī pusdienu vilinājumam. Piespiedis lauzto roku cieši pie ķermeņa, lai tā nesistos pret sānu, viņš rikšoja pie Vona, Zaka un ēdiena.
"Man Vons patīk," Ema teica. "Un man šķiet, ka viņam patīk mamma."
"Es zinu, ka patīk," Saimons pasmaidīja. "Es priecājos, ka arī jums viņš patīk." Viņi bija nokļuvuši līdz piknika galdam.
Saimons sveicinot pabužināja dēlam matus. "Jo viņš būs jūsu skolotājs, līdz Renards pilnīgi atlabs."
Vons pasniedza katram Džīnijas sviestmaizi. "Un, neņemot vērā visus pēdējo dienu intriģējošos atklājumus," viņš teica, nelikdamies zinis par bērnu vaidiem, "jau rīt no rīta sāksies īstas mācības."
Pēc pusdienām, kamēr Zaks palīdzēja Vonam sakārtot piknika grozu un Saimons aizgāja pēc reindžrovera, Mets un Ema sēdēja estakādes galā un baroja ar ēdiena atliekām kaijas.
"Kā tu domā, kur tagad ir mamma?" Ema jautāja, pasviezdama augstu gaisā garoziņu un vērodama, kā kaija to noķer. "Kā tu domā, vai viņa mūs jūt? Un kā tu domā, vai mēs viņu kādreiz vēl redzēsim?"
Emas balss aizlūza, un viņa cieši skatījās jūrā.