"Nē," Ema iebrēcās, sasprindzinādama visu ķermeni un spurodamās pretī. "Man jāpalīdz!"
Mugursoma un meitas izmisīgā spārdīšanās traucēja.
Nepretojies, Ema. Es domāju, ka varu pabeigt viens.
Un ja nu ne?
Es tik un tā rāpjos ātrāk nekā tu.
Acumirklī Ema mitējās pretoties un labprātīgi uzkāpa uz krēsla. Sendija tikko bija paspējusi uzrāpties viņai blakus, kad gūstītāji jau bija pie dzīvokļa durvīm.
"Sendij, visiem būs vienkāršāk, ja atvērsi durvis," atskanēja balss.
"Pakāpies uz manām plaukstām, Ema," Sendija pavēlēja.
Tiklīdz Emas pēda bija vietā, Sendija cēla viņu augšup un izlaida laukā pa jumta logu.
"Nekusties!"
Ema sēdēja uz jumta un pa logu skatījās, kā Sendija atkal nokāpj atpakaļ uz galda.
No durvju puses atskanēja asinis stindzinošs brēciens. Tajā skanēja tādas sāpes un šausmas, ka sāka kliegt arī Ema: "Ak dievs, mamma, viņi noķēruši Metu!"
Bet Mets jau rāpās uz galda blakus Sendijai. Pārsteigta un atvieglota Sendija uzvilka viņu uz virtuves krēsla, gatavodamās izcelt laukā pie māsas. Viss dzīvoklis drebēja no smagajiem klauvējieniem pie durvīm. Tad Sendija pamanīja.
Drebēja siena. Nevis durvis.
Viņa izrāva Metam no rokas skiču bloknotu. Ieskatījusies tajā, viņa nenoturējās un sāka smieties. Mets plati uzsmaidīja mammai.
Dvīņi bija uzzīmējuši dzīvokļa sienu bez durvīm, nogriežot nelūgtajiem viesiem jebkādu iespēju iekļūt dzīvoklī. Iebrucēji nikni dauzīja sienu, kurā vajadzēja būt durvīm.
"Mamm, bēgsim," Mets mudināja.
Sendija salika plaukstas un izcēla Metu uz jumta blakus Emai.
Māju piepildīja vēl viens šerminošs kauciens. Pirms izrāpties pie bērniem, Sendija vēlreiz uzmeta ciešāku skatienu sienai. Smiekli iestrēga kaklā. Vietā, kur vajadzēja būt durvīm, no apmetuma laukā spraucās vīrieša kreisā roka. Pirksti bija ļengani, un plauksta pamazām pārklājās ar zilpelēkiem plankumiem.
Juzdama nelabumu, Sendija pacēlās uz rokām un izlīda laukā. Pamudinājusi bērnus četrrāpus līst tālāk, viņa ieliecās iekšā, nogrūda krēslu no galda un aizvēra jumta logu, kas aiz viņiem noslēdzās.
Sienā iesprostotā vīrieša kaucieni pavadīja viņus pāri jumtam.
DEVĪTĀ
Kad Mets un Ema droši stāvēja bruģētajā pagalmā pie staļļiem un par bēgšanu liecināja vien daži nobrāzumi uz plaukstām un ceļiem, Sendija saplēsa zīmējumu sīkos gabaliņos un iemeta tos kaimiņu atkritumu konteinerā.
"Ko tu dari?" Mets centās viņu aizkavēt. "Pēc zīmējuma ! saplēšanas siena atgūs iepriekšējo izskatu!"
"Mēs nevaram atstāt Vaioletai un Antejai tādu sienu, Metij, tā nav labi." Nemaz nerunājot par to, ka jāatbrīvo sienā 1 iesprostotais vīrietis, Sendija pie sevis nodomāja. Viņa cerēja, ka ievainojums aizkavēs vajāšanu.
"Kad esam pārāk tālu, zīmējumi tik un tā zaudē spēku," Ema nedomādama piebilda.
"Ema, aizveries!" Mets iešņācās.
"Cik reižu jūs jau ko tādu esat darījuši?" Sendija prasīja.
Ema izskatījās nokaunējusies, Mets joprojām nikni blenza. Sendija sabruka uz kaimiņu dārza mūrīša. Viņa tiešām negribēja dzirdēt atbildi uz šo jautājumu. Pēkšņi viņu pārņēma izmisums, cik daudz Emai un Metam vēl jāuzzina par to, kas viņi ir. Sendiju paralizēja apziņa, cik negatava visu atklāt ir viņa pati.
Domās viņa bija atkal un atkal izmēģinājusi, ko un kā teiks, kad būs pienācis īstais laiks. Reiz viņa bija sākusi abiem skaidrot viņu īpašās, pārdabiskās spējas, kad dvīņi tikko bija it m.icljiišies staigāt un tēvs vēl dzīvoja kopā ar viņiem. Mācību .iiiiida nebija izdevusies, kā iecerēts. Sendija nespēja izteikt v.irdu animare seno un precīzo terminu, kas definēja viņu būtību.
"Kad būsiet lielāki," viņa sāka, vērodama, kā dvīņi kaut ko skribelē pie garā virtuves galda Abatijā, "jūsu iztēle, jūsu zīmējumi spēs mainīt realitāti. Jūs spēsiet mainīt reālo pasauli."
"Tu vispār dzirdi, ko runā?" Malkolms viņu sarāja. "Viņi vel ir pavisam mazi un nesaprot, ko tu saki."
Pēc tam viņš no augļu trauka uz virtuves galda paņēma apelsīnu.
"Ko tu dari?" Sendija jautāja.
"Tas būs eksperiments. Gluži nekaitīgs."
Malkolms nolika apelsīnu uz papīra lapas dvīņiem priekšā. "Erna, Metij, vai varat uzzīmēt šo apelsīnu?"
"Viņi ir pārāk mazi, Malkolm," Sendija teica. "Lielākā daļa no mums nespēj neko iedzīvināt līdz deviņu, desmit gadu vecumam."
Sākumā nekas nenotika. Bērni nekustējās, un apelsīns palika apelsīns. Tad Erna sāka zīmēt. Viņa uzzīmēja apelsīnu, kas izskatījās pēc četrstūra ar kājām, bet Meta apelsīnam, kurš visā visumā bija apaļš, bija spica augšdaļa un aste.
īstais apelsīns tā ari palika īsts apelsīns.
Gan tikai līdz brīdim, kad Ema paķēra apgrauztu rozā krītiņu un sāka izkrāsot Meta spico apelsīnu un Mets nepatikā pret to, ko viņa garadarbam nodara Ema, izrāva rozā krītiņu māsai no rokas un sāka švīkāt pāri Emas krāsojumam.
Acumirklī apelsīns uzsprāga, apšļākdams dvīņus ar augļa mīkstuma lēveriem.
Pārgurusī Sendija skatījās uz saviem bērniem, kuri nepacietīgi mīņājās pagalmā pie staļļa. Metam mugurā bija noskrandis koncerta T krekls vienīgā piemiņa no Malkolma, kuru viņa bija saglabājusi. Dēls to valkāja jau gandrīz gadu. Viņa melnie mati bija izauguši pārāk gari un pie apkakles cirtojās, un zilās acis izaicināja viņu pie katras mazākās izdevības. Eina bija maigāka brāļa kopija ar tādas pašas krāsas matiem un acīm. Dvīņi bija savam vecumam vidēja auguma, lai gan Mets pēc augšanas izrāviena pavasarī bija mazliet garāks par māsu.
Sendija izvilka telefonu un atkal piezvanīja. Viņa noelsās, izdzirdējusi jaunumus.
"Labi," viņa teica, pagriezdamās pret dvīņiem. "Mums jābrauc prom no Londonas, bet pirms tam man vēl kas jāizdara. Vai jūs, lūdzu, varētu man apsolīt, ka nepretosieties?" Viņa cieši skatījās uz abiem bērniem. "Un vairs nezīmēsiet, labi?"
"Mēs apsolām," Ema atbildēja.
Mets paķēra skiču bloknotu un iebāza to dziļi mugursomā.
Pagaidām ar to pietiks, Sendija domāja.
Viņi izskrēja no pagalma Rafaela terases tālākajā galā. Skriedami paskatījušies pār plecu, Mets un Ema ievēroja, ka lielā melnā mašīna joprojām aizšķērsojusi vienu ielas pusi pie Kitenu nama, bet policijas mašīna ar mirgojošām zilām bākugunīm aizšķērsojusi otru pusi. Bariņš ziņkārīgu kaimiņu drūzmējās uz ietves.
Tikuši prom no Rafaela terases un noskrējuši labu gabalu pa Kensingtonstrītu, viņi pārgāja ašā solī, cenzdamies pa ceļam uz metro staciju nepievērst sev lieku uzmanību.
"Kāpēc mēs neņēmām Vaioletas un Antejas mašīnu?" Mets jautāja.
"Viņi noteikti bija to paredzējuši. Metro būs drošāk. Neriskēs darīt mums pāri, ja apkārt ir daudz ļaužu."
"Bet kāpēc viņi grib darīt mums pāri?" Ema jautāja.
"Jo jūs abi esat ļoti neparasti bērni…"
"Visas mammas saka, ka viņu bērni ir neparasti," Mets viņu p.irtrauca, spītīgi ignorēdams uzkrītošo atšķirību starp viņiem un citiem bērniem.
Galvenajā ielā valdīja trokšņu kakofonija niknas auto taures, autobusu bremžu kaucieni, ceļa strādnieki urbj asfaltu, no rosīga veikaliņa skan mūzika, garīgi nelīdzsvarots mūziķis pūš saksofonu, visaptveroša pircēju un ziņkārīgu tūristu murdoņa. Sendija ļāva pilsētas skaņām noslāpēt savu neveiklo un nepiemēroto atbildi dēlam. Paskaidrojumi, iestudēti vai ne, būs vēl mazliet jāatliek.
Viņa bīdīja dvīņus cauri satiksmes straumei uz ieeju stacijā.