"Kurp tu mūs ved?" Mets ņurdēja.
"Mēs brauksim uz Skotiju pie jūsu vectēva."
Mets apstājās kā iemiets ļaužu straumē, kas šāvās augšup un lejup pa metro stacijas kāpnēm. Ema satriekta skatījās uz mammu.
"Vectēvs?" Mets nikni prasīja. "Kāds vectēvs?"
DESMITĀ
Vīrietis ar apdriskātu ārsta sakvojāžu sēdēja kafejnīcā zem nojumes pašā Koventgārdenas vidū. Pie apkārtējiem galdiņiem biroju darbinieki svinēja piektdienu, bet bruģētajā laukumā un tuvējās ieliņās ņudzēja tūristi un pusaudži, baudot Vestendas priekus. Nosmulējies ielu muzikants plakanā platmalē ar nelielu, vijolei līdzīgu mūzikas instrumentu pagāja garām vīrieša galdiņam un apstājās pie nākamā, lai piedāvātu savus pakalpojumus pārītim, kurš pusdienoja.
Noņēmis cepuri un viegli palocījies, kad pārītis atteicās novērtēt viņa mūziķa talantu, vīrs aizšļūca tālāk pa bruģakmeņiem, tikko manāmi atskatījies uz vīrieti ar brūno sakvojāžu.
Vons Grānts ievēroja čīgātāja slepeno skatienu. Viņš nenovērsa acis no muzikanta, kurš, šļūkādams kājas, tenterēja pāri laukumam. Tā kā Vons strādāja pie sera Čārlza Rena, viņa mūžīgā paranoja kopš rīta notikumiem Nacionālajā galerijā bija saasinājusies vēl par dažām iedaļām. Sargu Padome ātri bija uzzinājusi par incidentu ar dvīņiem, un arī Artura Samersa brutālā slepkavība bija nokļuvusi visās ziņās. Vons saprata: tas nozīmē, ka Sendijai ar dvīņiem atkal jābēg.
Vons gribēja pārliecināties, ka visi droši tiek prom no pilsētas. Kad muzikants pieņēma pasūtījumu no ejas pretējā pusē pusdienojošas ģimenes, Vons atļāvās mazliet atslābt.
Vecais spēlēja diezgan labi, rotaļīgā cirka mūzika pievilināja li/.rautīgu atpūtnieku bariņu.
Vons pabīdīja sakvojāžu dziļāk zem galda tā, lai neviens lo neredzētu, un sažņaudza ciešāk starp kājām. Ja pēc visiem siem gadiem ar sakvojāžu kas notiktu, viņš domāja, sekas būtu neaptveramas. Tad pie sevis ironiski pasmaidīja ņemot vērā, ko viņš gaidīja, varbūt nemaz ne tik neaptveramas.
Vons pamāja savai viesmīlei, ka vēlas vēl vienu sidru. Kad dzēriens tika atnests, viņš pasmaidīja un kādu brīdi paflirtēja ir apkalpotāju, cenzdamies piešķirt situācijai kaut nedaudz ikdienišķības. Viņš bija gatavojies šai dienai gadiem, kopš Sendija un Malkolms paziņoja, ka gaida dvīņus.
Vons malkoja dzērienu un ļāvās īsam nožēlas un atmiņu mirklim. Tas likās tik sen vasara pēc universitātes, kad viņš ar labākajiem draugiem Malkolmu un Saimonu devās uz Skotiju, lai padzīvotu Abatijā. Sendija ar draudzeni Maru jau bija tur. Vons malkoja sidru un atcerējās, cik tuvi viņi bija un cik strauji viss bija mainījies pēc dvīņu piedzimšanas. Ja vien viņš būtu ticis galā ar Malkolmu toreiz, kad bija izdevība. Varbūt Sendijai tagad būtu cita dzīve.
Ja vien.
Pāri laukumam plūda mūzikas skaņas. Vons ļāvās, lai bērnišķīgā melodija pārņem prātu. Viņš atgādināja sev, cik labi, ka viņa stāvoklis ļauj palīdzēt Sendijai un bērniem, un tieši to viņš arī darīs.
Vīrietis izrāvās no sevis žēlošanas, pamanījis, ka visi trīs steidzas uz kafejnīcu no Koventgārdenas metro stacijas puses. Sendija ar dvīņiem negrasījās stāvēt rindā un gaidīt, kad viņus apsēdinās, bet palīda zem sarkanās samta virves, kas norobežoja kafejnīcu no laukuma.
Vons piecēlās un mīļi apskāva Sendiju. Dvīņi nometa
mugursomas zemē un ietrausās tukšajos krēslos.
"Erna, Met, sasveicinieties ar Vonu. Jūs droši vien viņu neatceraties, bet viņš bija… ir sens jūsu tēva un mans draugs."
Pirms Ema paspēja ko teikt, Mets jau izgrūda: "Vai jūs joprojām tiekaties ar manu tēvu?"
Vons paskatījās uz Sendiju. "Diemžēl, Met, sen neesmu viņu redzējis."
"Vai tētis vispār zina, ka braucam prom?" Mets prasīja.
"Met, diezgan," Sendija apsēdās tuvu līdzās Vonam, noņemdama no pleca somu un ielikdama to klēpī. Mets sāka spēlēties ar galda vidū nolikto sālstrauku un piparnīcu, viņš izbēra sāli salvešu turētājā. Ema pētīja vīrieti. Viņai šķita, ka atceras tā seju. Diezgan foršs, lai gan bija pieaugušais. Un viņam bija apbrīnojami zilas acis. Vīrietis bija garš un ģērbies uzvalkā. Viņa pirksti viegli noglāstīja mammas roku un nogūla uz delnas virspuses. Viņa to ļāva.
Man šķiet, ka mammai viņš patīk.
Viņai patīk visi cilvēki.
Es domāju, ka viņai viņš patīk, stulbeni.
Pretīgi.
"Vai vēlies pasūtīt kādu ēdienu? Vai dzērienu?" Vons jautāja, jo cauri pūlim viņu galdiņam tuvojās viesmīle.
Sendija papurināja galvu. "Mēs paēdīsim vilcienā." Viņa atņēma Metam sālstrauku, un zēns sabozies atslīga krēslā. Vons ar rokas mājienu aizsūtīja viesmīli prom.
"Jutīšos drošāk, kad viņi vairs nespēs tikt mums klāt," Sendija piebilda.
"Viņi sapratīs, ka esi atgriezusies pie Renarda."
"Tieši uz to es ceru," Sendija teica, celdamās kājās. "Renarda aizsardzībā un ar tavu stāvokli Padomē mēs tur kādu brīdi būsim drošībā."
Ari Vons piecēlās kājās un pievilka Sendiju cieši klāt. "Vēl i iii v par vēlu. Es varu braukt jums līdzi."
"Bet tu man esi vajadzīgs šeit," Sendija atbildēja, pieklaudaiii.is viņam. "Man jāzina, cik stipri sašķēlusies Padome. Saslēgšanas jautājumā Renards allaž pārstāvēja saprāta balsi. I s baidos, ka sers Čārlzs un citi konservatīvās pieejas atbalstītāji lagad vairs nebūs tik… pielaidīgi."
Nikni palūrējis uz Vonu un mammu, Mets palīda zem virves un uzgrieza muguru galdiņam. Viņš pamanīja, ka ielu muzikants laukuma pretējā pusē, palaidis pūlī savu platmali, pateicībā māja ar galvu, kad iepriecinātā publika meta tajā monētas. Kad cepure atgriezās pie īpašnieka, muzikants iebēra sīknaudu skrandainā mēteļa kabatā, uzlika cepuri galvā, uzmeta dīvainā paskata instrumentu plecā un, vilkdams kājas, .itkal devās pāri laukumam.
Atglaužot no Vona pieres matu šķipsnu, Sendija teica: "Varbūt kādudien. Bet pašlaik man jāpalīdz Metam un Emai saprast, kas viņi ir… un es gribu, lai tu savaldi pārējos, kamēr Mets un Ema uzzina vairāk par sevi."
"Darīšu, ko varēšu, cik ilgi vien varēšu, bet tu lieliski zini, ka šķelšanās vēršas plašumā," Vons klusi teica. "Padome /ina, ka tai būs jālemj: atbalstīt Renarda brīvākos uzskatus spēju saistīšanas jautājumā vai saglabāt sera Čārlza viduslaiku pieeju. Bet, Sendij, tiklīdz kļūs zināms, ka dvīņi spēj brīvi ieiet zīmējumos un iznākt no tiem, šaubos, vai Renardam tas palīdzēs. Padome uzskatīs dvīņus par pārāk lielu draudu."
Sendija sarāvās.
Vons pasniedzās pēc viņas rokas. "Un tu lieliski zini, ko vēl tas nozīmē. Ja Dobās Zemes biedrība tiešām ir atdzimusi, iespējams, viņi mēģinās iegūt dvīņus."
"Kas ir Dobā Zeme?" Ema jautāja.
Abi pieaugušie salēcās, it kā viņas klātbūtne būtu pēkšņs pārsteigums. Sendija nezināja, ko teikt.
"Dobā Zeme ir sena leģenda, Ema. Mīts, viela vakara pasakām," Vons paskaidroja. "Leģenda vēsta, ka Zemes vidū ir tukšums, pārdabiska telpa, visu iespējamo dēmonu un briesmoņu ēnainā mājvieta. Bet daži tic, ka tā pastāv un nepavisam nav leģenda. Apmēram pirms simt piecdesmit gadiem skotu mākslinieks Dankans Fokss apvienoja bariņu [aužu, kas tam ticēja. Viņi nodibināja Dobās Zemes biedrību, kuras uzdevums bija sargāt Dobo Zemi, lai tajā ieslodzītie briesmoņi un dēmoni nemūžam neizkļūtu virszemē."
Ema iesmējās, nespēdama tam noticēt. "Tas ir vājprāts," viņa teica.
"Pareizi," Sendija stingri noteica. "Pilnīgs vājprāts, un tev nav par to jāuztraucas." Viņa atkal pievērsās Vonam. "Kamēr Renards ir dzīvs, viņš ir visspēcīgākais no mums. Abatiju un salu var padarīt neieņemamas, ja vajadzīgs. Renards zinās, kas darāms."