"Vai viņš zina, ka ieradīsieties?" Vons jautāja.
"Piezvanīju, kad gājām prom no dzīvokļa." Sendija apklusa. Kad viņa atkal ierunājās, balss aizlūza. "Viņš man pateica par Arturu. Zinu tev viņa rīcība nebija pa prātam, bet, nebijis Artura…"
"Arturs tevi izmantoja, Sendij," Vons viņu dusmīgi pārtrauca. "Viņš gan glabāja tavu lielo noslēpumu, lai kas tas būtu, taču izmantoja tevi, lai nopelnītu sev un saviem darba devējiem krietnu kaudzi naudas."
Sendija pēkšņi satvēra Emas roku. "Kur ir brālis?"
"Es nezinu," Ema atbildēja. "Pirms brīža vēl bija tepat."
Sendija metās zem virves un pēc mirkļa jau bija pūlī laukumā, panika žņaudza krūtis, un adrenalīns saasināja katru nervu. Met, lūdzu, lūdzu, kur tu esi?
Laukumā bija pārāk daudz cilvēku, lai pamanītu bērnu. Viņa apspieda šņukstu. Panika strauji pārauga šausmās. Viņai v.iirs nerūpēja sekas. Viņa iebāza roku somā un izņēma skiču Moknotu. Vajadzēja atrast Metu.
"Sendij, nē!" Vons brīdināja. "Apkārt ir pārāk daudz i ilvēku. Mēs viņu atradīsim."
Abi pieaugušie sauca Meta vārdu un jautāja visiem, vai nav redzējuši zēnu apdriskātā T kreklā. Neviens nebija redzējis. Ema vēroja notiekošo un koncentrējās.
Kur tu esi? Mamma ir pārbijusies.
Pie ielu muzikanta.
"Pēdējoreiz, kad viņu redzēju," Ema teica, improvizēdama, i ik labi vien spēja, lai nenodotu paņēmienu, kā to uzzinājusi, "viņš teica… es gribēju teikt, viņš klausījās vīrieti, kurš spēlē kaut ko līdzīgu vijolei."
"Čīgātājs," Vons noelsās.
Sendija metās cauri pūlim virzienā, kuru norādīja Ema.
Vons spiedās cauri drūzmai atpakaļ uz kafejnīcu, vilkdams I mu līdzi, bet smadzenēs vienlaikus sadūrās divas šausmīgas atskārsmes. Viņš bija atstājis sakvojāžu zem galda, un instinkts izrādījās nekļūdīgs ielu muzikants bija bīstams.
Vonu pārņēma atvieglojums, kad, pabāzis rokas zem gaida, viņš satvēra sakvojāža cietos ādas rokturus.
"Paliec te un turi to cieši, Ema."
Viņš iedeva meitenei somu un uzkāpa uz dzelzs krēsla, atsizdamies ar apakšstilbiem pret galdu un sagāzdams Meta atstātos sāls kalnus. Klienti pie blakus galdiņiem raidīja viņam dusmīgus skatienus. Daži pusdienotāji nolamājās. Kafejnīcas vadītājs un viesmīle brēca pie ieejas. Vons nelikās ne zinis. Pārlaidis skatienu laukumam, viņš pamanīja muzikantu laukuma vidū. Mets stāvēja viņam blakus.
Vons uzsvilpa Sendijai un norādīja ar roku. Sirdij joprojām dauzoties, viņš nolēca no krēsla, paķēra Ernu pie rokas un metās cauri ļaužu biežņai. Sendija jau bija tikusi līdz Metam, kurš centās izvairīties no viņas ciešā tvēriena un acīmredzamajām dusmām.
Muzikants nekur nebija manāms.
"Laid vaļā!" Mets šņāca. "Es nebiju apmaldījies, un neviens negrasljās mani aizvest!"
"Tu zini, ka mums draud briesmas, bet tik un tā aizklīdi prom!" Sendija kliedza.
"Tu nemaz nepamanīji."
Iejaucās Vons. "Paklau, Met, mamma tikai grib nogādāt jūs Skotijā sveikus un veselus. Šovakar. Savā un tava tēta vārdā es lūdzu vai palīdzēsi viņai?"
Izrāvies no Sendijas tvēriena, Mets uzmeta plecos mugursomu un izslējās. Neko vairāk viņi no tā neizspiedīs.
Vons paņēma no Emas sakvojāžu. Taču, vēl neatdevis to Sendijai, jautāja: "Tu tiešām gribi to ņemt? Ja saturs nokļūs nepareizajās rokās, viņi var iznīcināt mūs visus."
"Var pienākt bridis," Sendija teica, paņemdama sakvojāžu, "kad tā saturs var izrādīties mana vienīgā drošības ķīla."
VIENPADSMITĀ
Sendija bija pametusi čemodānu dzīvoklī, tāpēc, Jūstonas stacijā gaidot Glāzgovas vilcienu, viņa šo to nopirka. Dvīņi pārguruši vilkās nopakaļ. Viņa cerēja: tiklīdz Mets ar Ernu niliņ pēc vilciena atiešanas būs nobaudījuši vēlas vakariņas nu ērti iekārtosies, bērni būs pārāk noguruši, lai gaidītu paskaidrojumus un atkal sāktu ķildoties.
Vismaz reizi Sendijas cerības attaisnojās. Mets un Ema jau sen gulēja, kad nakts vilciens aiztraucās garām Votfordai. Sendija iemiga pie Miltonkeinas.
Kā par brīnumu, pēc haotiskās dienas pārdzīvojumiem visi saldi gulēja un pamodās tikai dažas minūtes pirms vilciena iebraukšanas Glāzgovas centrālajā stacijā. Sendija bija nolēmusi doties uz Lārgsu ar autobusu, nevis īrēt mašīnu. Kamēr dvīņi nebūs nokļuvuši vectēva aizsardzībā, Sendija uzskatīja, ka drošāk būs sabiedriskās vietās, kur ir daudz cilvēku.
Tomēr viņa nebija paredzējusi, ka sevi pieteiks augusta karstums. Izskatījās, ka visi glāzgovieši spiežas autobusos un brauc uz jūrmalu.
Kad pirmais rīta autobuss aizbrauca bez viņiem, Sendijai beidzot izdevās dabūt vietas otrā autobusa augšējā stāvā. Mets izvēlējās pēdējo solu, ierāvās kaktā, iebāza ausīs austiņas un uzgrieza skaļāk iPod.
"Kā tu domā, vai tavs brālis tagad dusmosies uz mani visu atlikušo mūžu?"
"Varbūt tikai līdz divdesmit gadu vecumam," Ema atbildēja, piespiezdamās mammai. "Vai vectēvs priecāsies mūs redzēt?" "Viņš būs sajūsmā, Ema." "Kā tu zini?"
"Viņš bija ļoti noskumis, kad braucām prom." Noskumis uti ļoti, ļoti dusmīgs, Sendija domās piebilda. Dusmīgs, jo viņa veda dvīņus prom pret viņa kā vectēva gribu, un ļoti dusmīgs, ka nepakļāvās viņa kā sarga lēmumam. "Kāds viņš ir?" Ema jautāja. "Jūsu vectēvs? Viņš ir lielisks cilvēks." "Kāpēc tad mēs toreiz aizbraucām prom?" Sendija nebija īsti droša, ar ko sākt. "Kad jūs vēl bijāt pavisam maziņi, kaut kas notika, un tāpēc mēs ar jūsu vectēvu briesmīgi sastrīdējāmies."
"Vēl briesmīgāk, nekā tu strīdies ar Metu?" "Daudz, daudz briesmīgāk. Es jūsu vectēvam pateicu ko tādu, ko tagad ļoti nožēloju. Es ceru, ka viņš ir man piedevis." "Vai tu viņam atvainojies?"
"Vēl ne, Ema." Sendija aizvēra acis. "Bet es to darīšu."
Brauciens uz rietumiem bija patīkami vienmuļš. Kad autobuss uzrāpās Heilijbrejas virsotnē un skatienam pavērās, Ēršīras piekrastes ainava, Ema pielēca kājās, izrāva Metu no mūzikas klausīšanās un piespieda sejiņu pie loga rūts blakus brāļa sejai.
"O-ho! Gluži kā glezna, mamm!" viņa sauca. Emai bija taisnība.
Dienas vidus saulē Klaidas grīva izskatījās kā koši zila
Ii'iiic ar baltiem buru laivu punktiņiem, bet pie apvāršņa li* norobežoja rietumu salas Erana, Kintaira un Bjūta. Kā lio cietzemes nolauzts mozaīkas gabaliņš Lārgsas līci bija iri itinājusies Ohinmērnas sala klinšaina un zaļa, drīz tā būs \ iņu jaunās mājas.
Mets izslēdza iPod un aptina tam apkārt austiņas. Viņš ļublenza uz satriecoši skaisto jūras un salu ainavu. "Izskatās l'.ii laicīgi."
Sendija nespēja noturēties un sāka smieties.
Ik pusstundu divi prāmji veda pasažierus un transportlīdzekļus no Ohinmērnas uz Lārgsu un atpakaļ, līča vidū prāmji satikās. Kājāmgājēju rindā gaidīdami iekāpšanu prāmī, Mets un Ema nopētīja Lārgsas pludmali, pievērsdami uzmanību smiltīs satupinātajiem kioskiem, kuros netrūka krāsainu pludmales bumbu, milzīgu pūķu un pludmales rotaļlietu, kā ari visdažādāko gardumgardo saldējumu vafeļu trauciņos un citu vasaras kārumu. Abās Galvenās ielas pusēs rindojās suvenīru veikali, un kafejnīcas plīsa vai pušu no šortos un sandalēs tērptu klientu pieplūduma.
Metam ļoti gribējās saldējumu. "Nopirkšu un atgriezīšos, pirms rinda būs sakustējusies."
Sendija bažīgi paskatījās uz viņu.
"Skaties, mamm, kiosks ir tepat blakus," Mets teica. "Tu visu laiku mani redzēsi."
"Lūdzu, mammu. Tie tiešām izskatās… atspirdzinoši," Ema piebilda.