- Skat! Tie taču Topolis un Buča! Kas tad šiem lēcies? Atkal nevar vienoties par nacionālo jautājumu, vai? Normunds viņus beidzot bija pazinis.
Pa to laiku tas, kurš abām rokām turēja bikses un tika saukts par Topoli, bija pietuvojies veikalam, kur to sagaidīja ne tikai Bens un Normunds, bet vēl krietns pulciņš ziņkārīgo. Viņus bija pievilinājuši Topoļa meistarīgi atdarinātie sivēna kviecieni. Aizelsies piesteidzās arī Buča.
- Paklau, Topoli, kas tev lēcies? Tā taču nevar apieties ar labu mantu! Visu rītu lasījām un še tev! Ņem un sviež prom. Tūlīt ej un savāc! Tā taču ir nauda!
- Ej ratā ar savām pudelēm un naudu! Tev tikai nauda un peļņa! Bet, kas draugam kremt, tas nekas, vai ne?
- Kas tādam kaiš? Un kāds vokālists! Kā operā, nudien! Normunds nenoturējās nepazobojies.
- Zobojies vien, zobojies! Man iekoda. Zini, kā sāp?
- Kas tev varēja iekost? Te taču čūsku nav. Un kāpēc bikses gandrīz vai rokā jānes? Kas tev tās novilka?
- Novilka, novilka! Pats novilku! Vajadzība bija, nu… Lielā vajadzība… Un, kā novilku, tiklīdz pietupos, tā… Oi, oi, oi! Kā sūrst!
- Rādi šurp! Normunds ķērās pie lietas. Nu, ko jūs visi brīnāties? Cilvēkam nelaime, bet jūs smejaties. Tā nevar. Nāc tepat aiz stūra! Sieviešu tuvumā nav. Nolaid bikses! Nolaid, tev saka! Jaunkundze atradusies!
Pēc īsas stīvēšanās Topoļa bikses kā teātra priekškars noslīdēja uz leju. Normunds vispirms tuvredzīgi samiedza acis, tad, it kā slikti redzētu vai neticētu tam, ko redz, sāka nevaldāmi smieties. Viņš pagrieza Topoļa sēžamvietu pret skatītājiem, un tagad smējās visi. Uz nelaimīgā Topoļa dibena bija redzams… zīmogs. Tajā bija atveidots nikns cūkas purns, kas savilkts pretīgā vieplī.
- Vai beigsiet ņirgt? Kas man tur ir? Topolis, izrāvies no Normunda tvēriena, nikni noprasīja.
- Tur tev ir uzspiests zīmogs ar cūkas šņukuru. Es teiktu, diezgan nesimpātisks, atbildēja kāds no ziņkārīgo bariņa.
- Kvalitātes zīme! Latvijas bekons!
- Beidziet muldēt! Vai neredzat, ka cilvēkam sāp? Tas ir piededzināts. Normundam bija palicis Topoļa žēl. Kur tu nolaidi bikses?
- Kur nolaidu, kur nolaidu! Kāda starpība, kur? Pie nokaltušās priedes. Topolis joprojām skaļi vilka gaisu caur zobiem. Sūrst, pagāns tāds!
- Tieši tur nu gan nevajadzēja, kāds vīrs domīgi iebilda. Tieši rūķim degungalā.
- Kāds rūķis? Pesteli un sievu tenkas, vairāk nekā.
- Nesaki vis, nesaki vis, vīrs turpināja. Tur vienmēr kaut kas notiek. Pērnajā rudenī mana kaimiņiene, vecā Pēteriene, atskrēja mājās žagodamās, visas sēnes izbārstījusi. Sī esot redzējusi mazu vīriņu sēžam zem nokaltušās priedes. Tas esot uz viņu tik ļaunām acīm skatījies, ka kājas no bailēm notirpušas. Labi, ka izdevies aizbēgt.
- Pie nokaltušās priedes jau visādi brīnumi notiek. Nu kaut vai tie paši zibeņi…
Vīri sāka runāt cits caur citu, katrs atcerējās ko jocīgu un neparastu. Šķiet, par nelaimīgo Topoli visi bija aizmirsuši. Tas, sajozis bikses, lēnām devās pēc pudeļu maisa zemē. Galu galā bizness nedrīkstēja
ciest no negaidītām nepatikšanām. Ne tas vien dzīvē pārciests. Gan jau pāries arī šīs. Par vienu gan Topolis bija pārliecināts: taisnības nav. Nu kāpēc tieši viņam tas jāpiedzīvo?
Savukārt Bens, noklausījies spriedelēšanu par noslēpumaino Rūķu kalnu, izlēma, ka te slēpjas kaut kas vairāk par sievu tenkām un noslēpumainais gadījums ar Topoļa pēcpusi to apstiprina. Bens bija cieši pārliecināts, ka dzīve ir interesanta un pilna aizraujošu notikumu.
Rūķu kalns patiesībā bija liela kāpa viena no daudzām Vidzemes jūrmalas kāpām, apaugusi ar resnām, žuburotām, simtgadīgām priedēm. Salīdzinājumā ar tām izslavētās jūrmalas priedes šķita kā kāpās sasprausti sērkociņi. No jūras kāpu atdalīja upīte, kas labu gabalu tecēja paralēli jūrai, meklēdama izdevīgu vietu, lai beidzot, pārvarot smilšaino liedagu, ieplūstu jūrā. Uz jūras pusi pavērstā kāpas mala bija gandrīz kaila: tur auga pārdesmit gadu vecas nīkulīgas priedītes, bet pašā kāpas virsotnē stāvēja nokaltusi priede. Kāpas pakājē plūstošā upīte, tālāk redzamā baltā liedaga smilts un zilā jūra ar baltām viļņu galotnēm izraisīja neparastu pacilātību.
- Skaisti! nopūtās Bens.
- Skaisti gan, piekrita Betija un, atdarinādama omammu, piebilda ar pieaugušas sievietes prakticismu: Vēl skaistāk, ja nebūtu tik piegružots.
- Tiesa, piekrita brālis. Kāpēc gan cilvēki ir tik netīrīgi?
- Omamma saka, ka tie, kuri piecūko mežus, nemīl savu zemi, savu valsti.
Bens neatbildēja. Viņa uzmanību bija saistījis neliela auguma resnītis, kurš sparīgi soļoja pa taciņu uz bērnu pusi un garšīgi grauza čipsus, pustukšo turziņu piespiedis pie krūtīm.
- Saderam, ka turziņu viņš nometīs zemē, tiklīdz būs to izēdis, Bens klusi noteica.
Tā arī notika. Krāsainais plastmasas maisiņš ar enerģisku žestu tika ielidināts krūmājā. Enerģiskais resnītis, aplaizījis lūpas, gribēja turpināt ceļu, bet to aizšķērsoja Bens.
- Tēvoci, es ļoti atvainojos…
- Jā, puisīt, ko gribi? ar paēduša cilvēka labsirdību atsaucās resnītis.
- Jūs tikko nomētāt zemē plastmasas turziņu. Tā nedrīkst…
Labsirdīgā sejas izteiksme no resnīša sejas pazuda kā nebijusi.
- Tu, tu puika, kā tu uzdrīksties!
- Nedrīkst piecūkot mežu! Omamma saka… Betija metās palīgā brālim.
- Kaut kas traks! Resnītis noskaitās ne pa jokam. Kāda man dala, ko saka kaut kāda omamma! Vai jūs maz apjēdzat, ko apvainojat?
- Mēs neapvainojam, mēs tikai atgādinām, ka nedrīkst… Benam neļāva pabeigt.
- Tas ir par daudz! Sīkaļas apvaino mani, deputātu! Vai saprotat? Es ir deputāts, neaizskarama persona!
- Pareizāk būtu: es esmu deputāts. Betija nenocietās.
- Tas ir par daudz! Ausis noraušu, sīkie nelieši! Es jums… Nepabeidzis teikumu, resnītis pēkšņi savādi noraustījās, ar abām rokām saķēra savu visai iespaidīgo dibenu un izgrūda cūkas kviecienu.
- Uuvvīīīīk… Kas tad tas! Izbeidziet! Izbeidziet reiz! Es sūdzēšos!
Bija grūti saprast, kam sašutušais deputāts adresē draudīgos izteicienus, jo bērni stāvēja labu gabaliņu tālāk un bija ne mazāk pārsteigti par pēkšņajām resnīša izdarībām. Tas gluži kā baletdejotājs ar plašiem palēcieniem iedrāzās tuvējā krūmājā un drudžaini sāka darboties gar biksēm. Neatradis tur cerēto kukaini vai kādu citu, kas bija iekodis tik vārīgā vietā, resnītis izvilka no kabatas nelielu spogulīti un, cik iespējams, sašķiebis tuklo kaklu, mēģināja saskatīt cietušo vietu. Tad atskanēja īsts kuiļa rēciens.
- Nolādēts! Kā tas var būt! Nolādēts! Kā tas var… Tas ir jauns opozīcijas gājiens! Pretekļi tādi! Pat bērnus iesaista savās spēlītēs. Es sūdzēšos! Ir pārkāpta personas neaizskaramība! Tas tā neies cauri. Ak kungs! Kā tagad braukšu uz Kanāriju salām pieredzes apmaiņā! Kāda nelaime, kāda…
Nelaimīgais resnītis turpināja ceļu, pēc iespējas saudzīgāk kārtodams bikses. Viņa vaimanas un lāsti pamazām noklusa tālumā.