Выбрать главу

-  Varu derēt, ka uz viņa sēžamvietas ir cūkas purna zīmogs, pēc ieilguša klusuma brīža ierunājās Bens.

-   Visticamāk, jā, domīgi atteica Betija.

-   Atšķirībā no nelaimīgā Topoļa šis bikses nebija novilcis, bet zīme vienalga tika iededzināta vai kā citādi iespiesta.

-   Ben, iesim projām! Man šī vieta ne visai… Betija ierosināja.

-   Kāpēc gan? Vietai nav ne vainas. Kāds, kas šeit dzīvo, cīnās par tīrību. Jāatzīst, ar visai dīvainiem un nesaprotamiem līdzekļiem.

-   Arī nežēlīgiem.

-    Omamma teiktu: lai panāktu tīrību, vajadzīga stingra roka.

-   Hrum, hrum. Omamma gudra!

-   Ko? Bens nesaprata.

-   Es neko neteicu, tu piebildi kaut ko nesaprotamu.

-   Nu labi jau, labi. Vajag apstiprinājumu.

-   Apstiprinājumu kam? Betija nesaprata.

-   Vēl kādu apzīmogotu pēcpusi. Tad mēs skaidri zināsim, ka tas, kas te notiek, nav nejaušība.

-  Redzu, ka tev iepaticies eksperimentēt ar svešiem dibeniem. Kā būtu, ja pašam…

-   Ne tu, ne es nekad nedarām tādas cūcības, kādas redzam te visapkārt. Skat…

-    Hrum hrum, labi bērni.

-    Izbeidz, Ben, ko tu āksties!

Pa taciņu nesteidzoties tuvojās māte ar mazu mei­tenīti. Mazā gāja gabaliņu pa priekšu, laizīdama spī­dīgā papīrā ietītu saldējumu. Mātei rokā bija cepumu paciņa. Meitene, pienākusi pie soliņa, uz kura sēdēja abi bērni, apstājās un ar ziņkāri lūkojās uz sēdoša­jiem. Beigusi laizīt saldējumu, viņa nosvieda spīdīgo papīriņu sev pie kājām.

-   Meitenīt, tā nav labi. Papīram ir paredzēta atkri­tumu urna. Redzi, tepat netālu! Betija nenocietās.

Māte jauna un moderna kundzīte dzirdēja Beti­jas vārdus.

-    Ar kādām tiesībām tu, sīkais smurguli, aizrādi manam bērnam! Ja būs vajadzība, pati to izdarīšu.

-   Tad izdariet, lūdzu. Brālis steidzās māsai palīgā.

-  Arī tu nevari muti novaldīt! Kas par bezkauņām! Demonstratīvi nosviedusi zemē neizēsto cepumu pa­ciņu, viņa piebilda: Labāk nodarbojieties ar kaut ko derīgu: savāciet to visu! Nekam citam jūs tāpat nederat. Plebeji! [6]

Brālis un māsa sēdēja, piesarkuši no kauna un ne­pelnīta apvainojuma. Dāmīte, paņēmusi meitenīti aiz rokas, lepni pagriezās uz promiešanu. Tad, ar dažām niansēm, atkārtojās iepriekšējais sižets. Modernā māte pēkšņi ar ļoti nepieklājīgu žestu abām rokām saķēra to vietu, kas atrodas zemāk par mugurkaulu, un izgrūda varenu kviecienu tā, ka kokā sasēdušās vārnas ķērkdamas pacēlās spārnos. Aizskrējusi aiz tuvējās priedes, kundzīte drudžaini rosījās gar pus­garajiem svārkiem, lai ātrāk piekļūtu sāpošajai vietai. Nevarēdama pati neko ieraudzīt, māte nokomandēja meitenīti:

-    Pasaki, kas man tur ir!

Bērns paklausīgi izpildīja prasīto.

-   Tur ir cūciņa.

-    Nerunā muļķības! Ai, ai, ai! Es prasu, kas man tur sāp?

-    Tev tur sāp viena ļoti nesmuka cūciņa… Tā tur ir uzzīmēta.

-    Stulbais bērns! Es tev prasu…

Meitenīte sāka raudāt. Saķērusi vinu aiz rokas, saniknotā māte turpināja ceļu, izgāzdama dusmas uz bērnu. Tas no netaisnīgā apvainojuma raudāja aizvien skaļāk.

Mātes klaigāšana un bērna raudas pamazām no­klusa tālumā. Bērni sēdēja klusi un nedaudz nobiju­šies.

-    Brālīt, iesim projām, man bail no šīs vietas, Betija atkārtoja lūgumu.

-   Dīvaini, ļoti dīvaini. Trīs gadījumi tā vairs nav nejaušība. Brālis skaļi domāja savu.

-    Es gribu iet prom! māsa neatlaidās.

-   Hrum, hrum, nevajag iet prom. Labi bērni. Hrum!

-   Ben, tu dzirdēji? Te vēl kāds ir! Bēgam! Es lūdzu!

Hrum! Nevajag baidīties!

Zem nokaltušas priedes saknēm, no kurām jūras vēji bija izpūtuši smilšaino aug­sni, sēdēja… rūķis. Nepārpro­tami tas bija rūķis tieši tāds, kādu to zīmē pasaku grāma­tās, zaļā samta jaciņā, tumši sarkanās, panēsātās biksītēs, kājās koka tupelītes. Trūka vienīgi tradicionālās rūķu

cepurītes. Ar zaļām, labsirdīgām acīm tas raudzījās bērnos, un varēja nojaust, ka šīrīta notikumi viņu ir vareni uzjautrinājuši.

Bērni sēdēja kā sastinguši, baidīdamies pakustē­ties.

-   Hrum, hrum, nevajag baidīties. Jūs man palīdzat, tas ir labi. Rūķi neesat redzējuši, vai?

-    Ti-ti-ti… tikai pasaku grāmatās, Bens no pār­steiguma un izbīļa tikko varēja parunāt.

-    Pasakas rodas no īstenības. Rūķis pamācoši pacēla pirkstu.

-   Tu, piedodiet, jūs sen jau te… Nedaudz atjēgu­sies, Betija nevarēja atrast īstos vārdus.

-   Hrum, hrum, ilgāk, nekā gribētu. Pareizāk būtu sacīt, ka es vispār nevēlētos te būt… rūķis nedaudz noskumušā balsī atbildēja.

-    Ar ko jūs, bērniņi, sarunājaties? Kas tur ir zem tās priedes?

Bērni satrūkās. Viņi nebija pamanījuši pienākam vecu vīru, kurš jau kādu brīdi viņus bija vērojis.

-   Ar rūķi, Betija atbildēja un iekoda mēlē. Nezin kāpēc viņai šķita, ka tas nav jāatklāj.

-    Ar rūķi? pārvaicāja atnācējs un noliecās, lai palūkotos zem priedes saknēm. Ar rūķi, tas ir labi. Viņš jau labi sen te dzīvo. Runājiet vien, runājiet! Arī rūķiem mēdz būt garlaicīgi.

Vecais vīrs devās tālāk smaidīdams un galvu gro­zīdams:

-   Laimīgie bērni! Paši sev var uzburt, kādu pasauli vien vēlas. Ar rūķi viņi runā! Fantazētāji.

-   Viņš jūs neredzēja? Betija bija neizpratnē.

-   Protams, ne. Esmu saskatāms tikai tad, kad pats to vēlos. Hrum! Skatieties!

Taču nebija uz ko skatīties. Rūķis pēkšņi bija pazu­dis. Tad atkal tikpat pēkšņi parādījās, varen apmie­rināts par radīto iespaidu.

-   Kāpēc jūs vienmēr sakāt hrum, hrum? Betija nenocietās.

Bens iegrūda māsai sānos elkoni, bet rūķis neap­vainojās.

-   Tas man tāds… valodas defekts, varētu teikt. Vai traucē?

-   Nē, protams, ne, Bens pasteidzās atbildēt.

-   Kā lai jūs uzrunā? Betija vaicāja. Visu laiku saukt par rūķi neērti… Varbūt par Hrumhruma kungu?

-   Var arī par Hrumhrumu, tikai bez tā kunga, tā ir ērtāk. Un, brīdi klusējis, viņš iesmējās. Hrumhrums! Tas neskan tik slikti.

-   Paklau, Hrumhrum, kāpēc tu… nu, Topoli un tos divus… apzīmogo?

-    Kāpēc? Vai tad nav skaidrs? Netīrīgi radījumi! Jums ir dota tik skaista pasaule, bet ko jūs darāt? Visur netīrība, visur piegružots. Un paši tikai brienat, brienat… Vispirms līdz potītēm, pēc tam netīrumi būs līdz ceļiem, pēc tam smelsies mutē: tad būs par vēlu. Tā arī noslīksiet netīrumos.

-   Nū… Bens neticīgi novilka, tu nedaudz pār­spīlē!

-   Nemaz nepārspīlēju! Ir jau redzēts, kas notiek ar tādiem netīrīgiem radījumiem, ja viņus laikus neie­māca cienīt dabu un vidi, kurā dzīvo. Hrumhrums bija nelokāms.

-   Vai, skaties, opaps un omamma nāk! Bens pēk­šņi iesaucās.

-   Ko jūs te nīkstat pie nokaltušās priedes? Kāpēc neesat pie jūras tik jaukā laikā? Varbūt apspriežat nelaimīgā Topoļa likteni? Tas tiešām ir ļoti savādi… Opaps pienācis apsēdās līdzās Benam.

-  Mēs kopā ar rūķi rūpējamies par tīrību šajā vietā, Betija nekavējās ar atbildi un tūlīt saņēma sānos brāļa elkoni.

-    Hrum, hrum…

-    Ko tu, meitiņ, teici? omamma nesaprata.

Bens iekšēji gavilēja, bet centās to neizrādīt. Rū­ķis bija tepat. Viņš visu redz un dzird. Tas ir va­reni!