- Mēs arī apspriedām to gadījumu, opap. Un vispār, kāpēc šai kāpai tāds nosaukums Rūķu kalns? Kad tas radies un kāpēc?
- īsti nezinu. Runā, ka kara beigās te nokritis vācu bumbvedējs un tad te sākušās visādas dīvainības. Starp citu, priede esot nokaltusi vienā naktī.
- Kāds bumbvedējs? Tad te viss būtu piemētāts ar lidmašīnas atlūzām. Tonakt bija pērkona negaiss, un priedē noteikti iespēra zibens, tāpēc arī nokalta. Omamma kā vienmēr meklēja racionālu izskaidrojumu.
- Var jau būt, var jau būt, opaps piekāpās. Tikai zibeņi no tā laika ap nabaga priedi zibsnī regulāri, tā ka negaisa laikā neviens tuvumā nerādās. Nu labi, pietiks par rūķiem un zibeņiem. Ejam uz jūru!
- Hrum, hrum, Betija iesmējās.
- Hrum, hrum, atsaucās Bens.
Abiem bija ļoti jautri.
- Ak, bērnība, bērnība! Nopūtās omamma. Viņiem vienmēr zāle ir zaļa un debesis zilas.
- Jā gan, piebalsoja opaps. Un pat lietus bērnībā nav tik slapjš. Vai ne?
- Ben, paklausies! Ja labi padomā, rūķu taču pasaulē nav, vai ne?
- Zinu! Zinu tikpat daudz cik tu. It kā nav, bet tomēr ir. Vai tad mums rādās kopīgas halucinācijas? Arī neder. Rūki dzirdam ne tikai mēs. Tātad viņš reāli pastāv. Trakas lietas! Ja kādam stāstīsi, neticēs. Vēl nodomās, ka mums no karstuma smadzenēs kaut kas sameties.
Karsts tiešām bija. Vasara šajā ziņā bija izdevusies. Atpūtnieki pūļiem vien gāzās uz Vidzemes jūrmalu, kas gan tikai nedaudz nu atšķīrās no tradicionālajām atpūtas vietām jūras krastā. Pludmales bija pārpildītas, veikalos un kafejnīcās uz vakarpusi trūka atspirdzinošu dzērienu, bet alkohola patēriņš strauji kritās. Kāds tur alkohols, ja galva dulna no saules!
Bērni sēdēja uz soliņa netālu no nokaltušās priedes un gaidīja rūķi. Pēdējā laikā viņi bija tikušies retāk, jo mežā bija tik karsti, ka ilgi izturēt nevarēja un bija jāskrien uz jūru vai upīti. Pat ūdens bija sasilis, tā ka lielu atvieglojumu nesniedza. Turklāt rūķis parādījās ne vienmēr, un bērniem šķita, ka Hrumhrums ir par kaut ko norūpējies.
- Hrum, hrum! atskanēja no nokaltušās priedes saknēm, un bērni pielēca kājās.
- Labdien, Hrumhrum! Bens un Betija sveicināja. Kā klājas? Vai ir kādas problēmas? Trakoti karsti, vai ne?
- Karstums man netraucē. Te, lejā, ir vēss. Traucē tas, ka nav pērkona.
- Jā, Bens piekrita. Kārtīgs lietus tagad ļoti noderētu!
- Ne jau lietus mani interesē. Man vajag pērkonu un zibeni. Ļoti daudz zibeņu, rūķis ērcīgi iebilda.
- Parasti tas viss nāk kopā: pērkona negaiss ar zibeņiem un lietu, Betija runāja lēni, it-kā labi zināmas lietas skaidrotu niķīgam bērnam.
- Nu labi, lai notiek. Hrumhrums piemērojās Betijas runai. Lai būtu lietus, pērkons un zibens. Jums lietus, bet sev gribu zibeņus. Jo vairāk, jo labāk.
- Kam tev zibens? Bens nesaprata. Atkal iespers priedē, kā tas ne vienreiz vien noticis. Tas taču bīstami!
- Lai sper! Jo biežāk, jo labāk. Man vajag zibeni. Man vajag enerģiju.
- Paklausies, Hrumhrum, kāpēc… Bens neatlaidās.
Pēkšņi viņš ieraudzīja, ka rūķa ierastajā vietā vairs nav.
- Aizgājis, Betija konstatēja. Droši vien apvainojās, ka vienmēr uzbāžamies ar jautājumiem.
- Nē, te kaut kas cits, Bens domīgi iebilda. Drīzāk viņš nejauši izpļāpāja to, par ko negribēja runāt. Viņš pieminēja enerģiju… Kam pasaku rūķim enerģija? Tā vien šķiet, ka viņš nav rūķis.
- Rūķa nav? Kā tā nav rūķa? Betija bija neizpratnē. Mēs viņu redzam, runājam…
- Kļūsti reiz pieaugusi! Rūķi ir tikai pasakās, bet šis…
- … nav rūķis? Kas tad viņš ir? Varbūt maskējies ļaundaris, ļaunais punduris? Tā tu domā? Man kļūst bail. Māsa iepleta acis.
- Šobrīd zinu tikpat, cik tu. Ļaunais punduris? Nedomāju vis. Bet, kas viņš ir, tas mums jāuzzina. Jo ātrāk, jo labāk.
Pagājušās nakts negaiss bija atnesis atvieglojumu gan cilvēkiem, gan dabai. Gaiss bija dzidrs un tīrs, zālē un koku zaros mirdzēja lietus lāses. Taciņa, pa kuru gāja brālis un māsa, bija piebārstīta vēja notrauktām skujām un sīkiem zariņiem.
- Saderam, ka šodien rūķis būs labā garastāvoklī, māsa pārtrauca ieilgušo klusuma brīdi.
- Jā, naktī zibeņoja vareni. Kādēļ gan viņam vajadzīgi zibeņi? Brālis nevarēja nomierināties.
Rūķis bija izvairījies no atbildes. Noslēpums palika neatklāts.
Pie nokaltušās priedes viss bija pa vecam. Arī rūķis jau bija savā vietā un, kā paredzēja Betija, lieliskā garastāvoklī. Acīmredzot tikko bija pamatīgi nobiedējis paģirainu vīru, kurš padrāzās garām bērniem, murminādams lamuvārdus un svinīgus solījumus vienlaikus:
- Nu gan esmu nodzēries līdz kliņķim, ja jau rādās visādi mošķi. Ne pilītes vairs, ne pilītes, es zvēru…
- Hrumhrum, vai nu tā var baidīt cilvēkus! Bens jokodams uzrunāja rūķi.
- Cilvēkus? atrūca rūķis, nezaudēdams labo noskaņojumu. Sis savus solījumus aizmirsīs, tiklīdz
būs nokļuvis līdz dzērienu veikalam.
- Vai zibeņu šonakt pietika? Betija mēģināja ievirzīt sarunu vajadzīgā gultnē.
- Pietika gan, Hrumhrums atbildēja. Kristāls aug un jūtas labi.
- Tu audzē kristālu? Betija pārvaicāja.
- Paklau, Hrumhrum, mēs vairs neesam tik mazi, lai mums stāstītu pasakas par pazemes bagātībām, kuras tu sargā: zeltu, sudrabu un kristālu, protams. Mēs, starp citu, zinām, ka kristāls aug ļoti, ļoti lēnām tikai dažus centimetrus tūkstoš gados. Zinām arī, ka rūķi dzīvo tikai pasakās.
- Kas tad es, pēc jūsu domām, esmu? Zaļās rūķa acis lūkojās bērnos pavisam citādi cieši un pētoši.
- To gribam uzzināt, Bens atbildēja un piebilda: Lūdzu!
- Hrumhrum, esam tavi draugi, mēs nevienam neteiksim, Betija piebilda.
- Labi jau, labi. Zinu, ka esat labi bērni. Draugi tas ir lieliski. Man nekad nav bijis draugu.
- Nekad, nekad? Betija nošausminājās. Tas ir briesmīgi. Es gan tā nevarētu. Man ir daudz draugu.
- Roboti parasti iztiek bez draugiem. Es esmu robots, hrum, hrum.
- Robots! Betija sasita plaukstas. Tas tik ir…
- Tātad tomēr robots? jau sen radušās aizdomas apstiprināja Bens.
- Jā, robots. Nu jau novecojis modelis, aizmirsts, izsvītrots no visiem sarakstiem, pazudis bez vēsts, neviena vairs nemeklēts…
- Tu… tu esi nomaldījies? Betija iežēlojās.
- Ne gluži… Manu lidaparātu notrieca nomaldījies zenītartilērijas šāviņš.
- Šāviņš? Bens bija neizpratnē. Kad tas notika? Tu karoji?
- Nē, es nekaroju. Es novēroju man uzticēto Zemes sektoru, sekoju karadarbībai un, domādams, ka atrodos drošībā, uz brīdi izslēdzu spēka lauku, lai sazinātos ar vadības centru. Šāviņš nenodarīja kaitējumu lidaparātam, bet trieciena rezultātā cieta kristāls. Kristāls manam lidaparātam ir viss ātrums, laiks, telpa. Man tik vien pietika enerģijas, lai nokļūtu līdz krastam un ieurbtos zem šīs kāpas, un tā paglābtu lidaparātu no vēl lielākas nelaimes.
- Kāda nelaime var būt vēl lielāka par to, ko tu piedzīvoji? Betija nesaprata.
- Manā rīcībā esošo tehnoloģiju nokļūšana karojošās puses rīcībā. Tā būtu daudz lielāka nelaime nekā kāda lidaparāta un robota zaudējums; tos viegli aizvietot.
- No visa stāstītā, Hrumhrum, varu secināt tikai vienu: ne tavs lidaparāts, ne tu pats neesat cilvēka roku radīti. Vai tā ir? Bens saspringa, gaidīdams atbildi.
- Tev taisnība. Hrumhrums netaisījās to noliegt.