- Mēs jau sen novērojam Zemi, tās ļaudis, attīstību, mēģinām prognozēt dažādus cilvēces attīstības modeļus…
- To visu dara roboti?
- Manī ir programma, kas vairākkārt pārsniedz Zemes iedzīvotāja intelektu. Zinu šīs planētas vēsturi labāk un precīzāk nekā labākais vēsturnieks gluži vienkārši tāpēc, ka man ir pieejams daudz vairāk informācijas. Vienlīdz labi varu spriest par jūsu civilizācijas kultūru, mākslu un kvantu fiziku. Hrumhruma balsī skanēja patiess lepnums.
- Tas viss ir vareni, vareni un neaptverami. Bet saki, lūdzu, kas tevī ievietoja šo programmu? Kas ir šie… cilvēki? Benam šķita, ka viņš beidzot ir uzdevis galveno jautājumu.
- Jā, tie ir cilvēki, gandrīz tādi paši kā jūs. Vēl vairāk, viņi atrodas arī jūsu vidū.
- Neko nesaprotu, Bens pārtrauca Hrumhrumu.
- Kā tas ir iespējams?
- Tas ir pavisam cits stāsts. Tad jāatgriežas zemeslodes pagātnē pirms vairāk nekā desmitiem tūkstošiem gadu. Bet šobrīd man nav laika, jo jāuzmana kristāls. Tā ir mana vienīgā cerība atgriezties. Kaut gan, ja apdomā, atgriežoties mani nekas labs negaida. Robotu, kas nepakļaujas noteikumiem, vienkārši atslēdz un pat tā detaļas reti izmanto cita robota radīšanai. Pilnīga un galīga iznīcība. Hrumhrums šo frāzi izrunāja dīvainā, metāliskā balsī.
- Kāpēc gan? Tas ir netaisnīgi! abi bērni iesaucās vienlaikus, bet Hrumhrums jau bija pazudis.
- Vai viņš vēlreiz atnāks? Kas ar vinu notika? - Betija bija neizpratnē.
- Nezinu, Bens atbildēja.
Rūķis tomēr ieradās. Tas notika pēc četrām dienām, kad bērni jau bija zaudējuši cerības viņu vēl ieraudzīt. Pirms divām dienām pie nokaltušās priedes atkal bija notikušas trakas lietas. Kāda jautra kompānija bija nolēmusi tieši šajā vietā uzrīkot pikniku. Kad jautrie uzdzīvotāji gatavojās pamest piknika vietu, atstājot izdzertas pudeles un citu drazu, nezin no kurienes atskanēja draudīga balss, kas pavēlēja nekavējoties visu savākt un iztīrīt. Iereibusī kompānija no sākuma apstulba, tad sāka smieties, uzskatot to par veiklu triku ar noslēptiem skaļruņiem. Tomēr aiziet viņiem neizdevās, jo pēkšņi viņi atradās neredzamas telpas iekšpusē; izkļūt no tās nebija cerību. Ātri vien atskurbusi no negaidītajiem un noslēpumainajiem notikumiem, kompānija ar steigu metās savākt netīrumus. Kāds uzdzīvotājs demonstratīvi nevēlējās palīdzēt saviem pudeles brāļiem un par to nekavējoties tika sodīts ar cūkas šņukura zīmogu uz dibena.
Notikums guva plašu rezonansi, jo cietušie vērsās vietējā policijā ar sūdzību par rupju attieksmi pret mierīgas atpūtas cienītājiem. Kā lietisks pierādījums tika demonstrēta arī cietusī pēcpuse, tas savukārt kārtības sargos izraisīja vētrainus smieklus. Darbs paliek darbs, un policijas patruļa brauca uz notikuma vietu. Tur viss bija mierīgi, klusi un… neticami tīri.
Mazā pilsētiņā baumas izplatās ātri, un dažas dienas pēc tam ziņkārīgu ļaužu bari uz nokaltušo priedi plūda gluži vai nepārtrauktā straumē. Ziņkārīgo interese noplaka tikpat ātri, cik radusies, jo nekā īpaša tur nebija. Vienīgi Bens un Betija katru dienu uzturējās nokaltušās priedes tuvumā, cerot vēl kādreiz sastapt rūki.
- Nu, Hrumhrum, tu esi vareni pastrādājis, Bens uzrunāja rūķi, kurš negaidot parādījās ierastajā vietā.
- Ja būtu daudz tādu rūķu robotiņu, zemeslode būtu daudz tīrāka, Betija pievienojās brāļa teiktajam.
- Un puse iedzīvotāju staigātu apzīmogotiem dibeniem, Bens smiedamies turpināja.
Hrumhrums nebija noskaņots uz jokiem. Roboti neko nevarēs palīdzēt, ja cilvēki paši… Ak, ko es te runāju! Kāda tam nozīme! Esmu iekūlies pamatīgās nepatikšanās. Roboti nedrīkst darīt neko tādu, kas nodara kaitējumu cilvēkiem.
- Bet tu dari tikai labu! Rūpēties par tīrību ir…
Rūķis neļāva Benam pabeigt. Nedrīkst, un viss.
Tādi ir noteikumi, un par to pārkāpšanu bargi soda. Labāk runāsim par ko citu! Ko vēl gribat uzzināt?
- Tu teici: tie, kas tevi šurp atsūtīja, ir arī mūsu vidū. Kas tie ir?
- Tas ir garš stāsts. Man vairs nav, ko zaudēt, tāpēc to atklāšu.
- Hrumhrum, mēs nevienam to neteiksim! Nevienam! Vari būt drošs, abi bērni reizē iesaucās, i
- Labi jau, labi, jūs tiešām esat labi bērni. Klausieties! Un Hrumhrums, ērti iekārtojies uz priedes saknēm, sāka savu stāstu.
- Ja jums ir nedaudz zināšanu par Saules sistēmas uzbūvi, varbūt zināt, ka starp Marsu un Jupiteru atrodas asteroīdu josla, iesāka robots. Kādreiz to vietā ap Sauli riņķoja planēta.
- Zinām. Opaps par to stāstīja. Ir teorija, ka to planētu sauca Faetons, un Jupitera gravitācijas spēku ietekmē tā sašķīda gabalos un kļuva par asteroīdu joslu.
- Ben, sāku cienīt tavu opapu, kurš jums tik daudz ko ir stāstījis un iemācījis. Hrumhrums bija nedaudz pārsteigts. Bet viņš nezina un nevarēja zināt, ka uz planētas Faetons eksistēja augsti attīstīta civilizācija, kas jau pirms daudziem gadu tūkstošiem veica starpplanētu lidojumus, arī uz Zemi.
- Vareni! Noelsās Bens. Tas tik ir…
- Daudzu tautu pasakās un teikās ir runa par dieviem, kuri nākuši no debesīm. Tie bija faetonieši, kuri iecerējuši kolonizēt Zemi, jo zināja par draudošajām briesmām viņu planētai. Lai īstenotu savu nodomu, viņi lielā salā, kas atradās okeāna vidū, izveidoja nometni. Tā attīstījās par plaukstošu valsti, teiksmainu salu.
- Tā varētu būt Atlantīda, pie sevis nomurmināja Bens, negribēdams pārtraukt Hrumhruma stāstījumu.
- Tev taisnība. Robots paskatījās uz Benu ar neslēptu cieņu. Tā bija Atlantīda. Tad jau saprotat arī to, ka faetoniešiem nepaveicās divkārt. Viņu dzimtā planēta gāja bojā agrāk, nekā to paredzēja zinātnieki. Turklāt izzuda augsti attīstīta civilizācija uz zemeslodes. Protams, palika neskartas vairākas bāzes un daži tūkstoši faetoniešu, bet tie nespēja ietekmēt Zemes vēsturi tādā mērogā, kā bija iecerēts. Taču Zemes novērošana no kosmosa turpinās, lai novērstu draudus, kas varētu rasties nesaprātīgas cilvēku rīcības rezultātā.
- Tie ir lidojošie šķīvīši, vai ne? Betija nenocietās.
- Tā tos sauc tagad, Hrumhrums atbildēja. Toreiz, tālā pagātnē, faetonieši devās uz daudziem kontinentiem, lai veicinātu straujāku attīstību. Dažreiz tas izdevās: faetoniešu zināšanas par metāla, akmens un kristāla apstrādi ietekmēja seno tautu uzplaukumu.
- Tu pieminēji kristālus? Bens ievaicājās.
- Kristāls ir apbrīnojams minerāls, bez tā nav iedomājama ne faetoniešu, ne Zemes ļaužu kosmonautika.
Kā jau teicu, arī manā lidaparātā tas ir galvenais elements. Bojājuma dēļ esmu šeit un nevaru atgriezties savā bāzē. Starp citu, faetoniešu lidaparāti ir interesanti ar, lūk, ko tos izgatavoja neparastā paskatā, lai būtu vieglāk saprasties ar Zemes iedzīvotājiem. Faetonieši cilšu vadoņus un priesterus dažreiz uzaicināja savos lidaparātos un pat nedaudz pavizināja kosmosā. Pirmatnējā reliģijā nāves un mirušo kultu atribūtiem galveno detaļu faetonieši izgatavoja lidaparāta formā. Tā ļaudīm šķiet pārsteidzoša.
- Kāda gan? ievaicājās Betija.
- Lidaparāta redzamākajā vietā bija cilvēka galvaskauss no kristāla.
Diezin vai senās cilts vadonis bija vairāk pārsteigts par kristāla galvaskausu nekā brālis un māsa, izdzirdējuši šos vārdus.
Labu brīdi valdīja klusums. Bērni aiz pārsteiguma nevarēja izrunāt ne vārda.
- Vai tev… tavam lidaparātam… sabojātais kristāls arī bija… kā galvaskauss? Bens runāja lēnām, meklēdams vārdus.